Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Galīgi nomocījies d'Artanjans izrāva otru pistoli un notēmēja uz balto zirgu.

— Es šauju uz zirgu, nevis uz jums! — viņš uzsauca Fukē un izšāva. Šāviens trāpīja zirgam krustos, tas taisīja mežonīgu lēcienu sā­ņus un saslējās pakaļkājās. Tai pašā brīdī d'Artanjana melnis sabruka zem viņa.

„Mans gods ir pagalam, — musketieris nodomāja. — Es esmu nožēlojams radījums."

— Fukē kungs, — viņš iesaucās, — lūdzu pametiet man vienu no savām pistolēm, lai es varu nošauties!

Fukē piespieda savu zirgu atsākt sīku riksi.

— Es jūs ļoti lūdzu! — d'Artanjans turpināja. — To, ko jūs man neļaujat izdarīt tagad, es tik un tā izdarīšu pēc stundas. Te, uz šī ceļa es vismaz miršu kā vīrs, nezaudēdams godu; lūdzu, izdariet man šo pakalpojumu!

Fukē neko neatbildēja; viņš joprojām lēni virzījās uz priekšu. D'Artanjans skriešus sekoja savam pretiniekam.

Vispirms viņš nometa cepuri, tad kamzoli, kas viņam traucēja, vēl pēc tam zobena maksti, kas pinās pa kājām. Pat rokā sažņaugtais zobens sāka likties pārāk smags, un viņš no tā atbrīvojās tāpat kā no maksts.

Baltais zirgs jau krāca; d'Artanjans viņu panāca. Galīgi nodzītais zirgs pārgāja no rikšiem uz lēniem soļiem; viņš papurināja galvu, un no mutes kopā ar putām tam plūda asinis.

Izmisīgā piepūlē d'Artanjans sasniedza Fukē. Ieķēries viņa kājā, musketieris aizelsies un kā ar sapītu mēli izdvesa:

— Karaļa vārdā es jūs arestēju; nošaujiet mani, un katrs no mums būs izpildījis savu pienākumu.

Fukē no visa spēka norāva sev abas pistoles un iemeta tās upē. To viņš izdarīja, lai d'Artanjans nevarētu tās sameklēt un padarīt sev galu. Tad viņš nokāpa no zirga un izteica:

— Es padodos jums gūstā, kungs. Atspiedieties pret manu roku, citādi jūs tūlīt zaudēsiet samaņu.

— Pateicos, — atčukstēja d'Artanjans, kas patiešām juta, ka zeme izslīd viņam no kāju apakšas, bet debesis gāžas uz galvas. Bez spēka un tikko elpodams viņš nokrita smiltīs.

Fukē nokāpa pie upes un iesmēla cepurē ūdeni. Ar to viņš apsla­pināja musketiera deniņus un ielēja mutē dažus pilienus.

D'Artanjans mazliet paslējās un pārlaida apkārtnei miglainu ska­tienu. Acīmredzot viņš kaut ko meklēja.

Musketieris ieraudzīja sev priekšā uz ceļiem stāvošo Fukē ar slap­ju cepuri rokās. Tas laipni smaidīja, skatīdamies uz viņu.

— Tātad jūs neaizbēgāt! — d'Artanjans iesaucās. — O, mans kungs! Pēc sirds un dvēseles cēluma īstais karalis nav ne Ludviķis Luvrā, ne Filips Senmargaritā, bet gan jūs, notiesāts un vajāts.

— Tagad es eju bojā vienas savas kļūdas dēļ, ko esmu pieļāvis, d'Artanjana kungs.

— Kādas, pasakiet Dieva dēļ?

— Man vajadzēja būt jūsu draugam… Bet kā mēs nokļūsim līdz Nantei? Mēs no tās esam diezgan tālu.

— Jums taisnība, — d'Artanjans piekrita, drūmās pārdomās iegri­mis.

— Varbūt baltais zirgs vēl atgūsies; tas bija izcils zirgs! Kāpiet tam mugurā, d'Artanjana kungs. Es iešu kājām, kamēr jūs mazliet atvilksiet elpu.

— Nabags! Es to ievainoju, — musketieris nopūtās.

— Gan tas vēl ies, es jums galvoju, es viņu pazīstu; varbūt sē­dīsimies tam mugurā abi.

— Pamēģināsim, — d'Artanjans šaubījās.

Viņi vēl nepaguva realizēt savu nodomu, kad dzīvnieks sagrīļojās, tad izslējās, kādu brīdi gāja vienmērīgā solī, bet tad atkal paklupa un sabruka līdzās d'Artanjana melnim.

— Nu ko, tad iesim kājām, ja jau liktenis tā lēmis. Tā būs lieliska pastaiga, — Fukē noteica, paņemdams d'Artanjanu zem rokas.

— Nolādēts! — sadrūmušais kapteinis iesaucās, stingri blenzdams vienā punktā un juzdams sirdī lielu smagumu. — Cik pretīga diena!

Viņi lēni nogāja četras ljē līdz mežiņam, aiz kura stāvēja kariete ar konvoju. Ieraudzījis šo drūmo veidojumu, Fukē uzrunāja d'Artan­janu, kas, kā kaunēdamies par Ludviķi XIV, bija nolaidis acis:

— Tā nu gan ir ierīce, ko radījis nelāgs cilvēks, kaptein. Kādam nolūkam vajadzīgas šīs restes?

— Lai aizkavētu jūs izmest pa logu zīmītes.

— Gudri izdomāts!

— Ja nevar rakstīt, tad var pateikt vārdiem, — d'Artanjans pie­bilda.

— Pateikt jums?

— Jā… ja vēlaties.

Fukē mirkli pārdomāja, tad ierunājās, skatīdamies kapteinim tieši acīs:

— Tikai vienu pašu vārdu, vai atcerēsieties?

— Atcerēšos.

— Un pateiksiet tiem, kam es vēlos?

— Pateikšu.

— Senmandē, — Fukē pavisam klusi izteica.

— Labi, un kam to pateikt?

— De Beljēras kundzei vai Pelisonam.

— Tiks izdarīts.

Kariete izbrauca cauri Nantei un pagriezās uz Anžeras ceļu.

Bija divi pēcpusdienā. Lielā nepacietībā karalis staigāja pa savu kabinetu turp un atpakaļ, reizēm pavērdams durvis uz gaiteni, lai re­dzētu, ar ko nodarbojas viņa sekretāri.

Kolbērs sēdēja turpat, kur no rīta tik ilgi bija sēdējis de Sen- tenjans, un klusi sarunājās ar de Briēnu.

Karalis strauji atrāva durvis un noprasīja:

— Par ko jūs runājat?

— Mēs apspriežam pirmo sanāksmi, — de Briēns, pieceldamies kājās, atbildēja.

— Lieliski, — karalis nocirta kā ar nazi un atgriezās savā kabi­netā.

Pēc piecām minūtēm atskanēja zvaniņš, aicinādams Rozu; bija pie­nākusi viņa kārta.

— Vai jūs beidzāt pārrakstīt? — karalis jautāja.

— Vēl ne, jūsu majestāte.

— Paskatieties, vai nav atgriezies d'Artanjana kungs.

— Pagaidām nav, jūsu majestāte.

— Dīvaini! — karalis nomurmināja. — Pasauciet Kolbēra kun­gu.

Ienāca Kolbērs, kas šo mirkli bija gaidījis jau no paša rīta.

— Kolbēra kungs, — uzbudinātais karalis viņu uzrunāja, — vaja­dzētu noskaidrot, kur pazudis d'Artanjana kungs.

— Kur lai viņu meklē, jūsu majestāte?

— Ā, kungs, vai tad jūs nezināt, kurp es viņu aizsūtīju? — karalis zobgalīgi pasmaidīja.

— Jūsu majestāte man to neteica.

— Kungs, ir tādas lietas, ko var uzminēt, un jūs tajās esat liels meistars.

— Jūsu majestāte, varbūt es varētu uzminēt, bet nekad neatļaušos pieņemt savus minējumus par patiesību.

Tiklīdz Kolbērs bija izteicis šos vārdu, monarha un viņa tuvākā palīga sarunu pārtrauca balss, kas skanēja daudz skarbāk nekā Lud- viķim.

— D'Artanjans! — karalis priecīgi iesaucās.

Bāls un satraukts d'Artanjans griezās pie karaļa:

— Vai jūsu majestāte deva pavēli maniem musketierim?

— Kādu pavēli?

— Par Fukē kunga namu.

— Es neko neesmu pavēlējis, — Ludviķis atteica.

— Ahā! — d'Artanjans turpināja, ūsas kodīdams. — Tad jau es neesmu maldījies, un tas viss nāk no šī te kunga!

Viņš norādīja uz Kolbēru.

— Par kādu pavēli jūs runājat? — karalis vēlreiz apvaicājās.

— Pavēli apgriezt māju ar kājām gaisā, piekaut Fukē kunga kal­pus, uzlauzt atvilktnes, pakļaut mierīgu mājokli izlaupīšanai. Velns pa­rāvis, tā ir mežoņa pavēle!

— Kungs! — nobālušais Kolbērs izdvesa.

— Tikai karalim, — d'Artanjans viņu pārtrauca, — vai dzirdat, tikai un vienīgi karalim ir tiesības pavēlēt maniem musketieriem. Kas attiecas uz jums, es stingri aizliedzu jums kaut ko tamlīdzīgu darīt un brīdinu par to viņa majestātes karaļa klātbūtnē. Muižnieki, kas nēsā zobenu, nav nekādi dienderi ar spalvu aiz auss.

— D'Artanjan! D'Artanjan! — karalis nomurmināja.