Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

D'Artanjans palocījās, neko nesaprazdams no šīs sarunas.

Fukē vēlreiz atvadījās un izgāja, cenzdamies spert soļus mierīgi un nesteidzīgi kā pastaigājoties.

Izgājis no pils, viņš pie sevis noteica:

„Es esmu glābts! O jā, bezgodīgais karali, tu ieraudzīsi Belilu, bet tikai tad, kad manis tur vairs nebūs."

Viņš nozuda.

D'Artanjans palika divatā ar karali.

— Kaptein, jūs sekosiet Fukē kungam simt soļu attālumā, — Lud­viķis XIV pavēlēja.

— Jā, jūsu majestāte.

— Patlaban viņš dodas mājup. Jūs aiziesiet pie viņa, arestēsiet manā vārdā un iesēdināsiet karietē.

— Karietē? Labi.

— Jūs izdarīsiet tā, lai pa ceļam viņš nevarētu ne ar vienu saru­nāties, ne arī izmest zīmītes kādam, ko sastaptu pa ceļam.

— Tas ir sarežģīti, jūsu majestāte. Piedodiet, bet es taču nevaru nožņaugt Fukē kungu, ja viņam iegribēsies paelpot svaigu gaisu, vai arī traucēt viņam, aizvērdams logus un nolaizdams aizkarus. Viņš va­rēs kliegt un mest zīmītes, cik vien vēlēsies.

— Tas jau ir iepriekš paredzēts, d'Artanjana kungs; aizrestota ka­riete novērsīs tās neērtības, par kurām jūs runājat.

— Aizrestota kariete! — d'Artanjans iekliedzās. — Pusstundas laikā taču nevar izgatavot karietes restes, bet jūsu majestāte pavēlēja nekavējoties doties pie Fukē kunga.

— Tāda kariete jau ir gatava.

— Tas visu izmaina. Ja ir kariete, tad viss kārtībā. Jādod tikai rīkojums, lai tā piebrauc.

— Zirgi jau ir iejūgti.

— Ā!

— Kučieri gaida pils iekšējā pagalmā.

D'Artanjans palocījās.

— Man atliek vienīgi jautāt karalim, kurp Fukē kungs jāved.

— Vispirms uz Anžeras pili. Tālāk redzēsim.

— Labi, jūsu majestāte.

— Vēl vienu vārdu, d'Artanjana kungs: jūs, protams, pamanījāt, ka Fukē kunga arestam es neizmantoju savus gvardus, un de Ževra kungs par to būs saniknots.

— Jūsu majestāte neizmanto savus gvardus tāpēc, ka neuzticaties de Ževra kungam, — karaļa teiktā aizskartais kapteinis sacīja.

— Tas savukārt nozīmē, ka jūs baudāt manu pilnīgu uzticību.

— Jūsu majestāte, es to zinu, un jūs veltīgi to uzsverat.

— Es par to runāju tikai tāpēc, lai, sākot ar šo brīdi… ja nu Fukē kungam kādas neizskaidrojamas nejaušības rezultātā izdotos bēgt… bet tā reizēm ir gadījies…

— Ļoti bieži, jūsu majestāte, bet tikai ne man.

— Kāpēc tad jums ne?

— Tāpēc, ka bija tāds brīdis, kad man gribējās glābt Fukē kungu.

Karalis nodrebēja.

— Man bija uz to tiesības, — kapteinis turpināja, — jo es nojautu jūsu nodomus, kaut gan jūs par tiem neieminējāties ne pušplēsta vār­da, un man likās, ka Fukē kungs ir līdzjūtības vērts. Man bija pilnīgas tiesības un arī iespēja izrādīt savu līdzjūtību šim cilvēkam.

— Tomēr jūs mani nepavisam nepārliecināt, ka esat gatavs izpildīt manu pavēli.

— Ja es viņu būtu izglābis, es būtu bez vainas jūsu priekšā; teikšu vēl vairāk: es paveiktu labu darbu, jo, pēc manām domām, Fukē kungs nav nekāds noziedznieks. Tomēr viņš to negribēja, viņš pats izvēlējās savu likteni un palaida garām iespēju atbrīvoties. Neko darīt. Tagad man ir pavēle, un es tai pakļaujos, tāpēc varat uzskatīt Fukē kungu par arestētu. Viņš jau atrodas Anžeras pilī.

— O, vēl jūs viņu neesat apcietinājis, kapteini

— Tā ir tikai mana darīšana. Katram savs amats, jūsu majestāte. Es tikai vēlreiz lūdzu jūs apdomāties. Vai jūs patiešām dodat rīkojumu arestēt Fukē kungu, jūsu majestāte?

— Jā, un tūkstošreiz jā!

— Tad uzrakstiet pavēli.

— Te būs, ņemiet.

D'Artanjans izlasīja karaļa iedoto papīru, paklanījās un izgāja. No terases viņš pamanīja Gurvilu, kas apmierināts soļoja Fukē mājas vir­zienā.

„Kaut kas pārsteidzošs, — kapteinis nodomāja. — Gurvils jautri pastaigājas pa ielām it kā nekas nebūtu noticis, kaut gan ir gandrīz pārliecināts, ka Fukē draud tiešas briesmas. Ar tādu pat pārliecību var apgalvot, ka neviens cits kā tas pats Gurvils brīdināja Fukē zīmītē, kuru superintendants uz terases saplēsa tūkstoš gabaliņos un izmeta pāri margām. Gurvils berzē rokas — tas nozīmē, ka viņš kaut ko sevišķi veikli nostrādājis. No kurienes Gurvils nāk? No Ozcrbas ielas. Kurp tā ved?"

Tā kā pils atradās augstāk par namiem, d'Artanjans pārlaida ska­tienu Nantes jumtiem un izpētīja ielu līnijas, it kā viņa priekšā atrastos pilsētas plāns. Tikai nedzīvā, plakanā, kurlā un mēmā papīra vietā viņa skatienam atklājās dzīva un rejlefa karte, ko piepildīja kustība, izsaucieni un ēnas, ko meta cilvēki un priekšmeti.

Aiz pilsētas, gar Luāras krastu pletās zaļi lauki, ko vietām pār­šķēla ūdeņu zilums un šai vietā neiztrūkstošie zaļi melnie purvu plan­kumi, un šķita, ka tie visi traucas pretī purpursārtajam horizontam. Tūlīt aiz pilsētas vārtiem divi balti ceļi veda kalnup, lai izšķirtos katrs uz savu pusi kā gigantiskas rokas izplesti pirksti.

Šķērsodams terasi, d'Artanjans no pirmā acu uzmetiena aptvēra visu šo panorāmu un ievēroja, ka Ozerbas iela iet līdz pašiem vārtiem, no kuriem sākas viens no ceļiem.

Vēl viens solis, un viņš atstāja terasi, lai torņa iekšpusē sāktu kāpt lejup pa kāpnēm, paņemtu aizrestoto karieti un dotos uz Fukē na­mu.

Tomēr liktenis bija lēmis, ka pēdējā mirklī pirms ieiešanas kāp­ņu telpā d'Artanjana uzmanību uz ceļa piesaistīja kustīgs punkts, kas strauji attālinājās no pilsētas.

„Kas tas varētu būt? — musketieris prātoja. — Zirgs pārrāvis pa­vadu? Bet, velns parāvis, kā tas drāžas!"

Punkts atrāvās no baltā ceļa un iegrima ar lucernu apaugušajos laukos.

„Balts zirgs, — kapteinis turpināja, ievērojis, ka uz tumšā fona punkts šķiet gaišs, pat mirdzošs, — un pie tam zirgam mugurā sēž jātnieks; tas droši vien ir kāds palaidnīgs puika, kura zirgs grib dzert un tāpēc auļo pie ūdens taisni pāri laukam."

Kāpdams lejup pa kāpnēm, d'Artanjans paguva aizmirst savu no­vērojumu izraisītās acumirklīgās un nejaušās pārdomas.

Uz nomelnējušajiem kāpņu pakāpieniem baltoja daži papīra ga­baliņi.

— Re, kur strēmeles no zīmītes, ko saplēsa nabaga Fukē. Ne­laimīgais! Viņš uzticēja savu noslēpumu vējam, bet vējš to nevēlējās pieņemt un tagad atdod karalim. Ak nabaga Fukē, liktenis vēršas pret tevi. Tavas kārtis ir sistas. Ludviķa XIV zvaigzne aptumšo tavu; kur nu vāverei sacensties spēkā un veiklībā ar zalkti.

Turpinādams kāpt lejup, d'Artanjans pacēla vienu no zīmītes ga­baliņiem.

— Tas ir Gurvila sīkais rokraksts! — viņš iesaucās. — Es nekļū­dos.

Viņš izlasīja vārdu „zirgs". Musketieris pacēla vel vienu gabaliņu, uz kura nebija neviena burta. Uz trešā gabaliņa viņš izlasīja vārdu „balts".

— Balts zirgs, — d'Artanjans atkārtoja kā bērns, kas lasa pa zil­bēm. — Mans Dievs! — kapteinis aizdomu pilns iesaucās. — Balts zirgs!

Aizsvilies kā pulveris, kas sadegot aizņem simtkārt lielāku vietu, d'Artanjans izskrēja uz terases, savu aizdomu dzīts.

Baltais zirgs joprojām drāzās uz Luāras pusi, bet upē tik tikko varēja saskatīt miglā tītu sīku buru, kas trīsuļoja kā puteklītis.

— O, — musketieris iesaucās, — tikai viens bēglis tā var drāzties pa apstrādātiem laukiem! Tikai finansists Fukē tā gaišā dienas laikā bēgs uz balta zirga… Tikai Belilas senjors bēgs uz jūras pusi, kad uz zemes ir tik biezi meži… Un tikai d'Artanjans viens pats visā pasaulē spēj panākt Fukē, kas devies ceļā pusstundu ātrāk un pēc nepilnas stundas sasniegs savu kuģi.