Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Viņš vēl nebija nonācis līdz priekštelpai, kad Fukē neprātīgā sa­traukumā parāva zvana auklu un pavēlēja:

— Zirgus! Gabaru!

Neviens neatbildēja. Superintendants bez citu palīdzības uzvilka mugurā pirmo apģērba gabalu, kas pagadījās.

— Gurvil!.. Gurvil!.. Gurvil!.. — viņš pasauca, bāzdams kabatā pulksteni.

Nemitīgi zvanīdams, Fukē atkārtoja:

— Gurvil!.. Gurvil!..

Bāls un aizelsies parādījās Gurvils.

— Braucam! Tūlīt pat braucam! — superintendants uzsauca, ie­raudzījis viņu.

— Par vēlu! — nelaimīgā superintendanta uzticamais draugs iz­dvesa.

— Par vēlu! Kāpēc?

— Paklausieties.

No laukuma pils priekšā bija dzirdamas fanfaras un bungu rībo­ņa.

— Ko tas nozīmē, Gurvil?

— Karaļa ierašanos, monsenjor.

— Karaļa?

— Karaļa, kas traucies bez atpūtas, nodzinis neskaitāmus zirgus un ieradies astoņas stundas agrāk, kā jūs gaidījāt.

— Mēs esam pagalam! — Fukē čukstēja. — Labo d'Artanjan, tu pārāk vēlu mani brīdināji!

Karalis patiešām jau bija ieradies pilsētā; drīz no nocietinājumiem atskanēja lielgabala šāviens, un tam atbildēja otrs no kuģa, kas bija noenkurots upē.

Fukē sadrūmis ataicināja savus sulaiņus un lika apģērbt sevi svētku tērpā.

Stāvēdams aiz nolaistiem aizkariem, viņš no sava loga redzēja ļau­žu pūli un lielu karavīru pulku, kas neticamā kārtā parādījās tūlīt aiz sava valdnieka. Karali ar lielu svinīgumu pavadīja līdz pilij, un Fukē ievēroja, ka viņš nokāpj no zirga vārtu priekšā un pasaka kaut ko pie auss d'Artanjanam, kurš turēja pavadu.

Kad karalis bija pazudis vārtu velvē, d'Artanjans devās uz Fukē namu, bet tik lēni un ik pa brīdim apstādamies pārmīt kādu vārdu ar musketieriem, kas stāvēja sardzē pie pils mūriem, tā ka varēja do­māt — viņš skaita soļus un sekundes pirms izpildīt uzlikto pienāku­mu.

Fukē atvēra logu, vēlēdamies uzrunāt viņu, kamēr musketieris vēl bija pagalmā.

— Ā! — ieraudzījis viņu, d'Artanjans iesaucās. — Jūs vēl esat mājās, monsenjor?

Šis „vēl" uzskatāmi parādīja Fukē, cik daudz pamācību un derīgu padomu slēpās musketiera pirmajā apciemojumā.

Superintendants tikai nopūtās un atbildēja:

— Jā, kungs, karaļa ierašanās izjauca dažus manus plānus.

— Tātad jūs zināt, ka karalis tikko ieradās?

— Es viņu redzēju; vai šoreiz jūs nākat viņa vārdā, kungs?..

— Apjautāties par jūsu veselību un, ja jūs nebūtu pārāk slims, tad lūgt ierasties pilī.

— Tūlīt, d'Artanjana kungs, es būšu nekavējoties.

— Ko lai dara, — kapteinis atbildēja, — tagad, kad karalis jau ir šeit, vairs nav ne pastaigu, ne brīvas izvēles; tagad mums visiem jāpakļaujas pavēlei — jums tāpat kā man un man tāpat kā jums.

Fukē vēlreiz nopūtās, iekāpa karietē — viņš jutās ļoti vārgs — un devās uz pili d'Artanjana pavadībā, kura pieklājība tagad iedvesa šaus­mas pretēji vēl nesenajai nepiespiestībai un mierinošajai ietekmei.

Kad Fukē izkāpa no karietes, lai dotos uz Nantes pili, pie viņa pienāca nepazīstams cilcēks no pūļa un dziļā godbijībā pasniedza vi­ņam vēstuli.

D'Artanjans negribēja ļaut nepazīstamajam uzsākt sarunu ar Fukē, tāpēc aizdzina to, bet sūtījums tomēr tika nodots adresātam.

Fukē atvēra vēstuli un izlasīja; acumirkli viņa sejā parādījās izbīlis, ko pamanīja arī d'Artanjans. Fukē ielika papīru portfelī, kas viņam bija līdz, un turpināja ceļu uz karaļa apartamentiem.

Caur mazajiem lodziņiem, kas atradās katrā torņa stāvā, d'Artan­jans, kāpdams pa kāpnēm aiz Fukē, ievēroja, ka cilvēks, kas bija ie­devis vēstuli, pameta visapkārt skatienu un deva zīmi dažiem cilvēkiem uz laukuma, kuri pēc tam nozuda apkārtējās ieliņās un tur atkārtoja mūsu pieminētā noslēpumainā svešinieka doto zīmi.

Fukē lika pagaidīt uz terases, no kuras neliels gaitenis veda uz karaļa kabinetu.

D'Artanjans apdzina superintendantu, kam visu laiku bija godbijīgi turējies aiz muguras, un pirmais pārkāpa karaļa kabineta slieksni.

— Vai izdarījāt? — pie viņa vērsās Ludviķis XIV, kas, ieraudzījis musketieri, pārklāja papīriem piekrauto galdu ar lielu zaļu auduma gabalu.

— Pavēle izpildīta, jūsu majestāte!

— Un Fukē kungs?

— Superintendanta kungs man seko.

— Pēc desmit minūtēm ievediet viņu, — karalis noteica, ar rokas mājienu atlaizdams d'Artanjanu.

Kapteinis izgāja, bet viņš vēl nebija paguvis ne soli spert gaitenī, kura galā gaidīja Fukē, kad karaļa zvaniņš aicināja musketieri atpakaļ.

— Vai viņš nebrīnījās? — karalis jautāja.

— Kas, jūsu majestāte?

— Fukē, — karalis atkārtoja, pat nepiebilzdams vārdu „kungs". Tas pārliecināja kapteini, ka viņa aizdomas ir pamatotas.

— Nē, jūsu majestāte, — viņš atbildēja.

— Labi.

Ludviķis jau otro reizi atlaida d'Artanjanu.

Fukē palika uz terases, kur pavadonis viņu bija atstājis. Viņš vēl­reiz pārlasīja zīmīti. Tajā bija rakstīts:

„Pret jums kaut kas tiek perināts. Varbūt to neuzdrošināsies izda­rīt pilī; tādā gadījumā tas notiks, kad atgriezīsieties mājās. Nams jau ir musketieru aplenkts. Iekšā neejiet; aiz esplanādes jūs gaida balts zirgs."

Fukē pazina sava padevīgā Gurvila rokrakstu. Baidīdamies, ka tā varētu kaitēt viņa uzticamajam draugam, ja ar viņu notiktu nelaime, superintendants rūpīgi saplēsa zīmīti sīkos gabaliņos un izmeta pār terases margām.

D'Artanjans pienāca viņam klāt tobrīd, kad Fukē vēroja pēdējo gabaliņu lidojumu, kurus aiznesa gaisa plūsma.

— Kungs, — viņš uzaicināja, — karalis jūs gaida.

Fikē apņēmīgi iesoļoja gaitenī, kur strādāja de Briēns un Rozs, bet zemā krēslā turpat sēdošais de Senteņjans šķita gaidām pavēles, iespiedis zobenu starp ceļgaliem un žāvādamies drudžainā nepacietībā.

Fukē likās savādi, ka parasti pret viņu tik uzmanīgie un pat izta­pīgie de Briēns, Rozs un de Sentenjans tikko manāmi atrāvās, kad viņš, superintendants, gāja garām. Bet kādu gan citu attieksmi no gal­miniekiem varēja gaidīt tas, kuru karalis sauca vienkārši par Fukē?

Superintendants augsti pacēla galvu un pēc tam, kad zvaniņš zi­ņoja, ka viņu izsauc, iegāja pie karaļa, stingri nolēmis neliekties nevie­na priekšā.

Karalis nepieceldamies pameta viņam ar galvu un dzīvespriecīgi apjautājās:

— Kā klājas, Fukē kungs?

— Patlaban man ir drudzis, bet es pilnībā esmu mana karaļa rī­cībā.

— Labi. Rīt notiks sapulce. Vai jūsu runa ir gatava?

Fukē izbrīnījies paskatījās acīs karalim.

— Nē, jūsu majestāte, bet es teikšu runu bez iepriekšējas saga­tavošanās. Es šīs lietas zinu tik pamatīgi, ka man tas nebūs grūti. Man jums kaut kas jājautā, jūsu majestāte. Vai atļausiet?

— Lūdzu!

— Kāpēc jūsu majestāte jau Parīzē nebrīdināja par runu savu pir­mo ministru?

— Jūs bijāt slims, un es negribēju jūs nogurdināt.

— Mani nekad nenogurdina neviens darbs vai paskaidrojumi, jūsu majestāte, un ja jau pienācis brīdis lūgt tos manam karalim…

— O, Fukē kungs! Kādus paskaidrojumus jūs no manis gaidāt?

— Par jūsu majestātes nodomiem, kas attiecas uz mani personīgi.

Karalis nosarka.

— Mani ir apmelojuši, — Fukē turpināja, — un man jāgriežas pie karaļa taisnās tiesas, lai tā izmeklē man izvirzītos apvainojumus.