Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kungs, — viņš pusbalsī ieteicās, — ticiet man, labāk iesim savu ceļu; abi šie cilvēki, kuriem mēs uzbrūkam, aizstāvēsies kā lauvas līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņi jau nogalināja desmit mūsējos, noga­linās vēl divtik, un tas beigsies ar viņu pašu bojāeju, jo viņi tik un tā nepadosies. Ko mēs no tādas uzvaras iegūsim?

— Mēs iegūsim to, — kapteinis atbildēja, — ka mums nebūs jā­kaunas, kā tas neizbēgami notiktu, ja astoņdesmit karaļa gvardu atkāp­tos divu dumpinieku priekšā. Sekodams jūsu padomiem, es pazaudētu godu, bet līdz ar to apkaunotu visu armiju. Uz priekšu!

Viņš pirmais devās uz alas ieeju. Pienācis pie tās, kapteinis lika kareivjiem apstāties.

To viņš darīja, lai dotu laiku Bikarā un viņa draugiem pastāstīt sīkāk par alu; kad viņam likās, ka zināšanas par apstākļiem iegūtas pietiekoši, viņš sadalīja savus karavīrus trīs grupās, kam bija jāseko vienai aiz otras un jāšauj visos virzienos. Protams, šai uzbrukumā var pazaudēt vēl piecus cilvēkus, varbūt pat desmit, bet rezultātā, bez šau­bām, dumpinieki tiks notverti, jo alai nav otras izejas, un galu galā divi cilvēki nevar pieveikt astoņdesmit.

— Kapteiņa kungs, — Bikarā lūdza, — ļaujiet man iet pirmās grupas priekšgalā.

— Labi! — kapteinis piekrita. — Jums ir tiesības uz šo godu. Es jums to neliedzu.

— Pateicos jums! — jauneklis noteica stingri kā īsts savas dzimtas pārstāvis.

— Tikai paņemiet zobenu!

— Kapteiņa kungs, es iešu bez ieroča, jo eju nevis nogalināt, bet lai tiktu nogalināts.

Viņš nostājās pirmās grupas priekšgalā tāds pats kā bija — bez cepures — un sakrustoja rokas uz krūtīm.

Bikarā deva komandu:

— Uz priekšu, kungi!

Pienācis laiks pārcelties uz otru karotāju pusi un parādīt tās cīnī­tājus un apstākļus, kādos notika šī kauja.

Aramiss un Portoss bija paslēpušies Lokmarijas alā, kur viņus sa­gaidīja trīs bretoņi un ceļam sagatavotā laiva. Viņi cerēja aizvilkt to līdz jūrai, atstājot slepenībā gan gatavošanos bēgšanai, gan pašu bēg­šanu. Lapsas un suņa bara parādīšanās piespieda viņus atteikties no sākotnējā plāna un palikt turpat.

Ala stiepās apmēram sešsimt pēdu garumā un izgāja uz stāvu jū­ras krastu, kas norobežoja mazu līcīti. Senos laikos, kad Belila vēl saucās par Kolonēzu, Lokmarija bija pagānisko dievu templis, un tās noslēpumainajās grotās ne reizi vien notika cilvēku upurēšana.

Pirmajā grotā varēja nokļūt pa slīpu eju, kuru no visām pusēm norobežoja haotiski klinšu bluķu krāvumi. Eja bija nelīdzena, ar dažā­dām plaisām un spraugām, no augšas gājēju uz katra soļa apdraudēja negaidīts akmeņu nogruvums. Šādas grotas Lokmarijas alā bija trīs, tās pakāpeniski veda lejup uz jūras pusi. Grotas savstarpēji savienoja daži paviršu akmenī izcirsti milzīgi pakāpieni, par margām gan labajā, gan kreisajā pusē kalpoja klintis.

Pēdējā grotā griesti nolaidās viszemāk un eja tā sašaurinājās, ka šai vietai izvilkt cauri barkasu bija gandrīz neiespējami; barkasa borti rīvējās gar alas sienām. Tomēr izmisuma brīžos pat koks kļūst lokans un akmens padodas, pateicoties cilvēka gribai.

Tā cerēja Aramiss, kad pēc viņam uzspiestās cīņas nolēma bēgt, kas neapšaubāmi bija bīstami, jo ne jau visi uzbrucēji bija nogalināti un pat pie vislabāko apstākļu sakritības bēgšanai bija jānotiek gaišā dienas laikā, uzvarēto acu priekšā, kas, pamanījuši, cik maz ir uz­varētāju, protams, nekavējoties tiem sekos.

Kad pirmās divas zalves nogalināja desmit gvardus, Aramiss, kas pazina katru alus likumu, devās apskatīt nogalinātos, un, tā kā dūmi traucēja kaut ko saskatīt, viņš apgāja apkārt katram līķim un tā saskai­tīja ienaidnieka zaudējumus. Atgriezies viņš lika vilkt barkasu tālāk pie lielā akmens, kas aizsedza glābjošo izeju uz jūru.

Portoss ar abām rokām pieķērās laivai un sāka no visa spēka to stumt uz priekšu pa eju; bretoņi steidzās pārvietot veltņus. Tā viņi aizkļuva līdz trešajai grotai un nonāca līdz akmenim, kas aizsprostoja izeju.

Satvēris milzīgo akmeni pie pamatnes, Portoss ar savu vareno ple­cu atspiedās pret tā augšdaļu un ar neticamu spēku pagrūda, tā ka tas ieplaisāja. No augšas sāka birt dažādi gruži, un pacēlās putekļu mākonis. Kopā ar putekļiem un gružiem nogāzās arī tūkstošiem putnu paaudžu atstātās paliekas, kuru ligzdas pie klints turējās tik stingri it kā būtu piecementētas.

Portoss pagrūda vēlreiz, akmens padevās un sašūpojās. Atspiedis muguru pret tuvāko klinti, Portoss ar kāju beidzot izkustināja akmeni no kaļķakmens pamata, kurā tas balstījās.

Pēc tam, kad akmens bija nogāzies, ala pieplūda ar žilbinošu sau­les gaismu, un sajūsmināto bretoņu acīm pavērās zilā jūra. Viņi neka­vējoties kopā ar Portosu pārvilka barkasu pāri šim pēdējam šķērslim. Vēl simt pēdu, un tas ieslīdēs ūdenī.

Tieši tobrīd ieradās karavīri, kurus kapteinis bija sadalījis trīs apakšvienībās, lai šis uzbrukums bēgļu pozīcijām būtu izšķirošais.

Aramiss visu laiku vēroja gvardus, vēlēdamies pasargāt biedrus no negaidīta uzbrukuma. Viņš redzēja, kā ieradās papildspēki un, apmē­ram noteicis to skaitu, pārliecinājās, ka viņam un viņa līdzgaitniekiem draud neizbēgama bojāeja, ja viņi vēlreiz iesaistīsies kaujā.

Tomēr būtu bezjēdzīgi izbraukt jūrā, kad ienaidnieki var brīvi ie­nākt alā. Gaisma, kas tagad apspīdēja abas pēdējās alas grotas, ļaus kareivjiem saskatīt barkasu, ko uz veltņiem velk uz līci. Abi dum­pinieki būs labi saskatāmi musketes šāviena attālumā, tāpēc jau pirmā zalve izsitīs laivā caurumu, pat ja nenogalinās visus piecus jūrasbrau­cējus.

Vēl vairāk, pat pieļaujot, ka barkasam un visiem, kas tajā atrodas, šoreiz izdosies aizbēgt no vajātājiem, vai tad nekavējoties netiks izslu­dināta trauksme? Vai karaliskās flotes kuģi nekavējoties nesaņems zi­ņojumu par notikušo? Vai nelaimīgā laiva, ko uzmana uz sauszemes un vajās jūrā, netiks notverta jau līdz naktij? Niknuma lēkmē plūkā­dams savus sirmojošos matus, Aramiss piesauca palīgā gan Dievu, gan velnu.

Paaicinājis pie sevis Portosu, kas laivas pārvietošanā deva lielāku ieguldījumu nekā veltņi un visi bretoņi kopā, viņš tam iečukstēja au­sī:

— Mans draugs, mūsu ienaidniekiem ieradušies papildspēki.

— Ā, — Portoss mierīgi noteica. — Ko mēs tagad darīsim?

— Uzsākt atkal kauju būtu pārāk riskanti.

— Un kā vēl, — Portoss apstiprināja. — Nav ko cerēt, ka kādu no mums nenogalinās, bet, ja tā notiks, tad, protams, arī otrs nevē­lēsies vairs dzīvot.

Portosa vārdos izskanēja patiesa varonība, kāda atklājās viņā katr­reiz, kad radās iemesls.

Aramiss sajuta krūtīs it kā dunča dūrienu.

— Ne mani, ne jūs nenogalinās, ja vien jūs, Portos, spēsiet realizēt plānu, kuru es gribu ar jums apspriest.

— Runājiet!

— Šie cilvēki grib nokāpt alā.

— Jā.

— Mēs varam nogalināt kādus piecpadsmit, ne vairāk.

— Un cik viņu ir? — Portoss noprasīja.

— Viņiem ieradušies papildspēki.

— Septiņdesmit pieci plus pieci — kopā astoņdesmit. Mjā!..

— Ja viņi sāks šaut visi reizē, viņu lodes vienā mirklī pataisīs mūs par sietu.

— Protams.

— Nemaz jau nerunājot par to, ka no šāvienu trokšņa var sākties nogruvumi.

— Tikko kāda klints atlūza man nobrāza plecu, — Portoss pa­vēstīja.