Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jūs esat Indriķa IV mazmeita, mana dārgā, tāpat kā es esmu viņa mazdēls. Vai gan brālēns un vīrabrālis nevar līdzināties brālim?

— Tādā gadījumā rīkojieties!

— Nu ko! Noslēgsim savienību.

— Sāciet.

— Jūs sakāt, ka es esmu netaisnīgi izraidījis Gišu?

— O, jā, — princese nosarka.

— Apsolu jums, ka de Gišs atgriezīsies.

— Lieliski.

— Vēl jūs apgalvojāt, ka es veltīgi atļauju uzturēties jūsu namā ševaljē de Lorēnam, kurš noskaņo pret jums jūsu vīru princi?

— Iegaumējiet, ko es jums teikšu, jūsu majestāte: pienāks laiks, kad ševaljē de Lorēns… Ja ar mani notiks kāda nelaime, tad ziniet, ka es jau iepriekš vainoju tajā ševaljē de Lorēnu… šis cilvēks ir spējīgs uz jebkuru, pat vispretīgāko noziegumu!

— Es apsolu, ka ševaljē de Lorēns atbrīvos jūs no savas klāt­būtnes.

— Ja jau tā, tad mēs ar jums noslēgsim īstu savienību, jūsu ma­jestāte, un es esmu gatava parakstīt līgumu… Jūs esat tajā ienesis savu daļu, tad pasakiet, kāda daļa ir jānes man?

— Tā vietā, lai sanaidotu mani ar savu brāli Kārli, labāk pamē­ģiniet mūs padarīt par tādiem draugiem, kādi mēs vēl nekad neesam bijuši.

— Tas ir viegli izdarāms.

— O, tas nav tik viegli, kā jūs domājat; parasti apkampj viens otru un apmainās laipnībām, un tas neprasa lielus izdevumus, ja nu vienīgi kādu skūpstu vai pieņemšanu; toties politiska draudzība…

— Ā, tātad jūs vēlaties politisku draudzību?

— Jā, māsiņ, un tad dzīru un apskāvienu vietā draugam jāsniedz dzīvus, labi apmācītus un apbruņotus kareivjus; jādāvina kara kuģi ar lielgabaliem un pārtiku. Tad gadās arī tā, ka karaļa kase nav spējīga sniegt tāda veida draudzīgus pakalpojumus.

— Tā gan… Anglijas karaļa lādes kopš kāda laika pārsteidz ar apbrīnojamu atbalsi.

— Jums, dārgo māsiņ, ir tik liela ietekme uz brāli, tāpēc varbūt izdodas panākt to, ko nekad nesasniegtu parasts sūtnis.

— Tad man vajadzētu doties uz Londonu, dārgo brāli.

— Es jau par to domāju, — Ludviķis strauji atteica, — un no­lēmu, ka ceļojums jūs mazliet izklaidētu.

— Tomēr var gadīties, ka es ciešu neveiksmi, — princese viņu pārtrauca. — Anglijas karalim ir savi padomnieki, un tie ir ļoti bīs­tami.

— Jūs gribējāt teikt, padomnieces?

— Tieši tā. Ja jūsu majestāte vēlētos, piemēram, lūgt Kārlim II būt jūsu sabiedrotajam karā (tas ir tikai pieņēmums, es neko par to nezinu)… tad karaļa padomnieces, patlaban septiņas: Stjuartes jaun­kundze, Velsas jaunkundze, Gvinas jaunkundze, mis Orčeja, Cunga jaunkundze, mis Dakša un Kestlmenas grāfiene pārliecinās karali, ka karš maksā pārāk dārgi un labāk Hcmptonkortā rīkot balles un va­kariņas, nekā gādāt bruņojumu līnijkuģiem Portsmutā vai Grīnvičā.

— Tad jau jūs gaida neveiksme?

— O, šīs dāmas spēj izjaukt jebkuras pārrunas, ja tikai tās neno­tur viņas pašas.

— Zināt, kas man ienāca prātā?

— Nē. Pastāstiet man.

— Man šķiet, ja jūs labi pameklētu, tad savā apkārtnē varbūt va­rētu atrast kādu padomnieci, kuru varētu paņemt sev līdz pie karaļa un kuras daiļrunība pārspētu pārējo septiņu ļaunprātību.

— Tā patiešām ir laba doma, jūsu majestāte, un es jau apsveru, kura varētu derēt šai lomai.

— Padomājiet un gan jau atradīsiet.

— Ceru.

— Vajag, lai tā būtu skaista sieviete: patīkama sejiņa taču ir vai­rāk vērta nekā neglīta, vai ne?

— Bez šaubām.

— Vajag arī dzīvu, drošu un atjautīgu prātu.

— Protams.

— Vajadzīga dižciltība… starp citu, ne pārmērīga, bet tikai tik daudz, lai bez neveiklības sajūtas tuvotos karalim, bet nevis, lai diž­ciltīgā izcelsme ierobežotu un liktu turēties pa gabalu.

— Ļoti pareizi.

— Un… vajadzētu, lai viņa kaut nedaudz prastu runāt angliski.

— Mans Dievs! Piemēram, tāda kā de Keruālas jaunkundze, — princese aizrautīgi ieteicās.

— Nu re, jūs jau atradāt… jo tieši jūs to iedomājāties, māsiņ, — Ludviķis XIV nopriecājās.

— Es aizvedīšu viņu līdz un domāju, ka viņai par to nebūs jā­sūdzas.

— Protams, nē; iesākumā es viņai piešķiru pilnvarotās kārdinā­tājas titulu, bet pēc tam pievienošu arī muižas.

— Lieliski.

— Es jau gara acīm skatu jūs ceļojuma karietē, dārgā māsa, kur visas jūsu nelaimes vairs jūs nemoka.

— Es aizbraukšu, bet ar diviem noteikumiem. Pirmais — man jāzina, kādas pārrunas es vedu.

— Tūlīt izstāstīšu. Jūs jau droši vien zināt, ka holandieši katru dienu lamā mani savās avīzēs. Es vairs nedomāju paciest šos republi­kāņus, un man nepatīk republikas.

— Tas ir saprotams, jūsu majestāte.

— Man nepatīk, ka šie jūras valdnieki, kā viņi paši sevi dēvē, traucē Francijai tirgoties ar Indiju un drīz vien izspiedīs mūs no visām Eiropas ostām; tāds spēks un pie tam tik tuvu man nepavisam nav pa prātam, dārgā māsa.

— Bet viņi taču ir mūsu sabiedrotie?

— Viņi rīkojās pārsteidzīgi, kad izkala medaļas, uz kuras Ho­lande kā Jēzus apstādina sauli, un piedevām vēl pielika uzrakstu: „Saule, apstājies manā priekšā!" Tas nemaz neliecina par draudzību, vai ne?

— Es domāju, ka jūs jau esat aizmirsis šo sīkumu.

— Es nekad neko neaizmirstu, dārgā māsa. Tāpēc, ja mani īstie draugi, pie kuriem es pieskaitu arī jūsu brāli Kārli, vēlēsies man pie­vienoties…

Princese kļuva domīga.

— Paklausieties, — Ludviķis XIV turpināja, — var sadalīt varu pār jūrām un, ja jau Anglija tādu stāvokli pacieta līdz šim, tad ar ko es esmu sliktāks par holandiešiem? Šo jautājumu ar karali Kārli ap­spriedīs de Keruālas jaunkundze.

— Bet man vēl ir arī otrs noteikums.

— Un kāds ir šis jūsu otrais noteikums?

— Lai mans vīrs pri: cis dod savu piekrišanu.

— Tā tiks dota.

— Tad es braucu, mans brāli.

To izdzirdējis, Ludviķis XIV pagriezās uz to pusi, kur kaktā stā­vēja Kolbērs ar Aramisu un d'Artanjanu, un deva savam ministram norunāto zīmi.

Kolbērs krasi aprāva uzsākto sarunu un vērsās pie Aramisa:

— Sūtņa kungs, parunāsim par darīšanām.

D'Artanjans nekavējoties atstāja viņus.

Musketieris piegāja pie kamīna, kur varēja sadzirdēt visu, ko ka­ralis gribēja pateikt brālim, kas patlaban ļoti uztraukts tuvojās.

Karaļa seja atdzīvojās. Tajā bija saskatāma nesalaužama griba, ku­rai Francijā vairs neviens nerunāja pretī un kuru drīz vien neapstrīdēs vairs neviens visā Eiropā.

— Princi, — karalis uzrunāja brāli, — es esmu neapmierināts ar ševaljē de Lorēnu. Jūs esat viņa aizgādnis, tāpēc iesakiet viņam uz dažiem mēnešiem doties ceļojumā.

Šie vārdi kā sniega lavīna uzgāzās princim, kurš dievināja savu favorītu un veltīja tam visu savu maigumu.

Princis iesaucās:

— Ar ko gan ševaljē izpelnījies jūsu majestātes dusmas?

Viņš uzmeta niknu skatienu princesei.

— To es jums pateikšu, kad viņš aizbrauks, — karalis nesatri­cināmā mierā noteica. — Tad, kad arī jūsu laulātā draudzene princese aizbrauks uz Angliju.

— Princese dosies uz Angliju! — princis galīgi pārsteigts nomur­mināja.

— Pēc nedēļas, brāli, un vēlāk es jums pateikšu, kurp dosimies mēs abi.

Karalis veltīja brālim smaidu, lai saldinātu abu negaidīto ziņu rūg­tumu, tad pagriezās un aizgāja.

Pa to laiku Kolbērs sarunājās ar hercogu d'Alamedu.