Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Lieta tā, ka pāri visiem tiem kanāliem un neskaitāmajiem pur­viem ir drausmīgi sliktas pārejas un pat vislabākie peldētāji tur nereti noslīkst.

— To prasa mans darbs — upurēt savu dzīvību viņa majestātei. Tā kā karā diezgan reti gadās, ka ūdens ir vairāk nekā uguns, tad es jau iepriekš jūs brīdinu, ka darīšu visu iespējamo, lai izvēlētos ugu­ni. Es kļūstu vecs, Kolbēra kungs, un ūdens stindzina asinis manās dzīslās, turpretī uguns tās iesilda.

To teikdams, d'Artanjans ar savu apņēmību un jauneklīgo kvēli tā apbūra Kolbēru, ka tas savukārt nespēja nejūsmot par viņu. Kapteinis ievēroja, kādu iespaidu radījis. Viņš atcerējās gudrību, ka tikai tas ir labs tirgonis, kas prot pacelt cenu precēm, pēc kurām ir pieprasījums. Tāpēc viņš nolēma pieprasīt šo cenu.

— Tad jau jūs neko neiebilstat pret Holandi? — Kolbērs iesā­ka.

— Jā, — d'Artanjans piekrita. — Tomēr visā, par ko vien runā, iesaistās personiskās intereses un patmīlība. Musketieru kapteiņa alga ir diezgan liela, nav ko strīdēties, bet tomēr ņemiet vērā: tagad mums ir karaļa gvarde un viņa majestātes personīgā apsardze. Musketieru kapteinim jāvalda pār visiem, un tad viņam nāksies izlietot gadā simt tūkstošus tikai pieņemšanās un reprezentācijās…

— Vai tad jūs vispār pieļaujat domu, ka karalis varētu tirgoties ar jums? — Kolbērs noprasīja.

— Jūs mani acīmredzot pārpratāt, — d'Artanjans atbildēja, pār­liecināts, ka naudas jautājumā jau ir uzvarējis, — es gribēju jums pa­teikt, ka es, vecs musketieru kapteinis, karaļa apsardzes agrākais priekšnieks, kam ir priekšrocība pat salīdzinājumā ar Francijas karalistes maršaliem, reiz kaujas laukā atklāju, ka man pēc stāvokļa ir vēl divi līdzīgi — apsardzes priekšnieks un šveiciešu pulka koman­dieris. To es nekādā gadījumā necietīšu. Man ir sen izveidojušies prin­cipi, un es pie tiem turos stingri.

Kolbērs saprata, kurp tēmē musketieru kapteinis. Starp citu, viņš uz to jau bija sagatavojies.

— Es jau esmu domājis par to, ko jūs nupat teicāt, — viņš pār­trauca musketieri.

— Par ko?

— Mēs runājām par kanāliem un purviem, pār kuriem ceļoties pāri var noslīkt. Ja jau tur slīkst, tad tas notiek tāpēc, ka nav laivas, dēļa vai vienkārši nūjas.

— Pat ne tik īsas nūjiņas kā maršala zizlis.

— Neapstrīdami, — Kolbērs piekrītoši pamāja. — Es nezinu ne­vienu gadījumu, kad būtu noslīcis Francijas maršals.

D'Artanjans, aiz prieka nobālis, nedroši izteica:

— Manā dzimtajā novadā bez šaubām lepotos, ja es kļūtu par Francijas maršalu; bet, lai saņemtu maršala zizli, jākomandē armija kara laikā.

— Kungs, — Kolbērs sacīja, — šai piezīmju grāmatiņā jūs atra­dīsiet uzbrukuma kampaņas plānu, kuru jums jārealizē nākošo pava­sari; karalis jums uztic sava karaspēka vadību.

D'Artanjans pastiepa roku pēc grāmatiņas; viņa drebošie pirksti un Kolbēra roka saskārās. Ministrs cieši paspieda viņa roku.

— Mans kungs, — viņš teica, — mums jau sen vajadzēja novērtēt vienam otru pēc nopelniem. Es iesāku pirmais, tagad jūsu kārta.

— Gan es jums to atmaksāšu, Kolbēra kungs, — d'Artanjans pa­smaidīja. — Lūdzu pasakiet karalim, ka pirmā kauja, kurā es pie­dalīšos, beigsies vai nu ar uzvaru, vai ar manu nāvi.

— Es savukārt likšu, lai šodien pat sāk izšūt karaliskās zelta lilijas, kas rotās jūsu maršala zizli, — Kolbērs paziņoja.

Nākamajā dienā Aramiss aizceļoja uz Madridi, lai runātu par Spā­nijas neitralitāti, un atnāca pie d'Artanjana, lai uz atvadām apskautu viņu.

— Mīlēsim viens otru par četriem, jo tagad mēs esam palikuši vairs tikai divi, — d'Artanjans nopūtās.

— Varbūt tu mani vairs neredzēsi, dārgo d'Artanjan, — Aramiss atbildēja. — Ja tu tikai zinātu, kā es tevi mīlēju! Tagad es esmu vecs, manas jūtas apdzisušas, es esmu miris.

— Mans draugs, tu dzīvosi ilgāk nekā es, jo tava diplomātija liek tev dzīvot, bet mans gods lemj mani nāvei.

— Diezgan, maršala kungs, — Aramiss pasmīnēja. — Tādi kā mēs mirst tikai tad, kad slava un dzīves prieki tiem apnikuši.

— A, tur jau tā lieta, ka man trūkst apetītes, hercoga kungs, — d'Artanjans skumji pasmaidīja.

Viņi apskāvās un pēc divām stundām atvadījās uz mūžu.

D'Artanjana nāve

Par spīti tikumiem, kādi parasti valda politikā un morālē, visi turē­ja savus solījumus. Karalis ataicināja atpakaļ grāfu de Gišu un izraidīja ševaljē de Lorēnu; tas princi tā sarūgtināja, ka viņš pat saslima.

Princese Henriete aizbrauca uz Londonu un ziedoja daudz pūļu, lai pārliecinātu savu brāli Kārli II uzklausīt de Keruālas jaunkundzes padomus; tā nu savienība tika noslēgta, un angļu kuģi, kuru tilpnēs bija dažu miljonu vērts Francijas zelta balasts, izcīnīja niknas kaujas pret holandiešu floti. Kārlis II apsolīja de Keruālas jaunkundzei, ka par viņas labajiem padomiem viņš pateiksies ar kādu pieticīgu atzinī­bas velti; viņš turēja solījumu un padarīja viņu par Portmutas hercogieni.

Kolbērs apsolīja karalim kuģus, apbruņojumu un uzvaras. Arī viņš pildīja solījumu. Pat Aramiss, uz kura solījumiem vismazāk varēja pa­ļauties, uzrakstīja Kolbēram sekojošu vēstuli par Madrides sarunām:

„Kolbēra kungs!

Es nosūtu pie jums priesteri d'Olivu, kurš uz laiku ir Jēzus ordeņa virsmestrs un, iespējams, būs mans aizstājējs.

Priesteris jums paskaidros, ka es paturu sev tiesības vadīt visu ordeņa darbību Francijā un Spānijā, bet nevēlos paturēt ordeņa virs- mestra titulu, jo tas pārāk izgaismotu sarunas, ko man uzticējis viņa katoliskā majestāte Spānijas karalis. Es atkal pieņemšu šo titulu pēc viņa majestātes karaļa gribas, kad mani kopā ar jums uzsāktie darbi tiks novesti līdz labvēlīgam rezultātam par godu Tam Kungam un Vi­ņa Baznīcai. Svētais tēvs d'Oliva jums izstāstīs arī par viņa majestātes piekrišanu parakstīt līgumu, kas Francijas un Holandes kara gadījumā garantē Spānijas neitralitāti. Šis līgums ir spēkā arī tad, ja Anglija aktīvas rīcības vietā apmierināsies tikai ar neitralitāti.

Attiecībā uz Portugāli, par kuru mēs runājām, varu jums aplie­cināt, kungs, ka tā izdarīs visu no šīs valsts atkarīgo, lai sniegtu kristī­gajam karalim jebkuru iespējamo palīdzību priekšā stāvošajā karā.

Kolbēra kungs, lūdzu, jūs arī turpmāk dāvināt man savu draudzīgo labvēlību, un vēlos apliecināt savu visdziļāko padevību, tāpat kā pie viņa kristīgās majestātes kājām lieku savu bezgalīgo cieņu.

Hercogs d'AJameda"

Tā arī Aramiss bija izpildījis vairāk par solīto. Mums atliek vienīgi uzzināt, vai karalis, Kolbērs un d'Artanjans turēja savus solījumus.

Kā Kolbērs jau sacīja d'Artanjanam, pavasarī sākās karadarbība arī uz sauszemes. Armijai nevainojamā kārtībā sekoja Ludviķa XIV galms. Ludviķis jāšus, galma dāmu un kavalieru ielenkts, veda uz asi­ņainajām dzīrēm savas karalistes ziedu.

Tiesa gan, armijas virsnieki nedzirdēja citu mūziku kā vien holan­diešu cietokšņu artilērijas dārdus, bet daudziem, kas šai karā tika pie slavas, dienesta pakāpes, bagātības vai nāves, ar to pilnīgi pietika.

D'Artanjans komandēja divpadsmit tūkstošus lielu kavalērijas un kājnieku korpusu un saņēma pavēli ieņemt vairākus cietokšņus, kas bija mezgla punkti stratēģiskajā tīklā, ko sauca par Frīslandi.

Nekad vēl armija nebija devusies karagājienā ar tik rūpīgu kara­vadoni. Virsnieki zināja, ka ģenerālis ir tikpat piesardzīgs un viltīgs, cik drosmīgs, un bez galējas nepieciešamības neziedos nevienu cilvēku un ne pēdu zemes. Viņam piemita senās kara paražas: dzīvot uz ie­naidnieka zemes rēķina, sagādāt kareivjiem jautru dzīvi, bet ienaid­niekam — bēdas un ciešanas.