Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

īsās atelpas laikā Portoss nolēma delikāti iztaujāt Aramisu.

— Cst! — Aramiss viņam atbildēja. — Pietiek, ja jūs zināt: mūsu laimes zvaigzne atkarīga no tā, cik ātri mēs jāsim.

Tā nu Portoss brāzās uz priekšu, it kā viņš vēl joprojām būtu 1626. gada musketieris bez graša kabatā. Maģiskākais vārds „laimes zvaigzne" vienmēr kaut ko izsaka cilvēka ausij. Tiem, kam nekā nav, tas nozīmē pārticību, bet tiem, kam šī pārticība jau ir, tas nozīmē pārpilnību.

— Mani iecels par hercogu, — runādams pats ar sevi, Portoss skaļi noteica.

— Iespējams, — rūgti pasmīnēja Aramiss, kurš bija dzirdējis Por­tosa vārdus, jo tas tieši tobrīd viņu apdzina.

Aramisa galva kvēloja kā ugunīs: fiziskā piepūle vēl joprojām ne­spēja nomākt dvēseles sasprindzinājumu. Gāztā prelāta domās valdīja nevaldāmas dusmas, viņš izteica visus iespējamos lāstus un draudus tā, it kā ciestu no asām, ne mirkli nerimstošām zobu sāpēm.

Viņa sejā skaidri varēja saskatīt šīs nežēlīgās cīņas pēdas. Uz liel­ceļa, kur ne no kā nebija jābaidās, viņš vismaz varēja ļaut vaļu savām jūtām un arī atļāvās apveltīt ar lāstiem katru sava zirga kļūmīgu kustī­bu un ikvienu grambiņu ceļā.

Viņš bija bāls; brīžiem viņa seja pārplūda sviedriem, brīžiem to pārņēma auksti drebuļi. Aramiss nesaudzīgi pātagoja savu zirgu un līdz asinīm cirta tam sānos piešus.

To redzēdams, Portoss žēlabaini pūta, kaut arī nemaz necieta no pārmērīga jūtīguma.

Tā viņi aulekšoja veselas astoņas stundas, kamēr sasniedza ()r- leānu.

Bija četri pēcpusdienā.

Vēlreiz pārdomājis savus ceļojuma iespaidus, Aramiss secināja, ka pagaidām no vajāšanas nav ko baidīties.

Bija pilnīgi neiespējami, ka vienībai, kura spētu tikt galā ar viņu un Portosu, būtu tik daudz maiņas punktu, lai tie spētu pieveikt četr­desmit ljē astoņās stundās. Tādēļ, pat pieļaujot, ka viņiem dzenas pa­kaļ, bēgļi vismaz par piecām stundām bija apsteiguši vajātājus.

Aramiss nodomāja, ka varbūt nemaz nebūtu tik liela neprātība atļauties atpūtu, bet turpināt ceļu tomēr ir labāk. Vēl mazliet vairāk kā divdesmit ljē tādā pat ātrumā, un tad neviens, pat d'Artanjans, nespēs panākt karaļa ienaidniekus.

Tādēļ Portosam par dziļu sarūgtinājumu Aramiss atkal uzkapa zir­gā-

Viņi auļoja līdz pat septiņiem vakarā. Līdz Bluā bija palicis vēl tikai viens posms.

Te Aramisu satrauca neparedzēts šķērslis. Pasta stacijā nebija zir­gu.

Prelāts uzdeva sev jautājumu, kādi velnišķīgi spēki palīdzējuši viņa nāvīgākajiem ienaidniekiem atņemt viņam iespēju doties tālāk. Ara­miss nekad neuzskatīja, ka nejaušības jāatstāj Dieva ziņā, bet vienmēr meklēja, kāds cēlonis izraisījis sekas; tādēļ viņš drīzāk domāja, ka at­teikšanās dot zirgus šeit un šai stundā notiek kāda rīkojuma dēļ, kurš saņemts no augšas, lai apturētu tā cilvēka bēgšanu, kurš var gan uzcelt Francijas tronī, gan gāzt no tā.

Viņš jau gatavojās izgāzt savas dusmas, lai dabūtu zirgus vai arī vismaz paskaidrojumu, kāpēc to nav, bet tad viņam ienāca prātā lai­mīga doma.

— Es nejāšu uz Bluā, — Aramiss teica, — un tad man nav vaja­dzīgs zirgs līdz nākošajai stacijai. Iedodiet man divus zirgus, lai es varētu apciemot kādu muižnieku, savu senu draugu. Viņa muiža atro­das pavisam netālu no jums.

— Vai es varētu uzzināt, kā šo muižnieku sauc? — pasta stacijas saimnieks noprasīja.

— Grāfs de Lafērs.

— O, — saimnieks noteica, godbijīgi noņemdams cepuri, — tas ir augsti godājams muižnieks! Es no visas sirds vēlētos izdarīt viņam pa prātam, bet manos spēkos nav iedot jums divus zirgus. Visus ma­nus zirgus pasūtījis hercogs de Bofors.

— Ā! — vīlies savās cerībās, Aramiss iesaucās.

— Kaut gan, ja jūs vēlētos izmantot manus ratus, es liktu, lai iejūdz veco, aklo zirgu, un tas jūs aizvedīs pie grāfa.

— Es samaksāšu luidoru, — Aramiss apsolīja.

— Nē, kungs, pietiks ari ar ekiju; tik daudz man maksā grāfa pārvaldnieks Grimo kungs, kad aizņemas ratus, un es negribētu, lai grāfs man pārmet, ka esmu paņēmis no viņa drauga pārāk augstu maksu.

— Kā vēlaties, un it īpaši, kā vēlas grāfs, jo es viņu nekādā ga­dījumā nevēlētos sadusmot. Saņemiet savu ekiju, bet neviens nevar man aizliegt pievienot tam vēl luidoru par jūsu veiksmīgo domu.

— Tā gan, — iepriecinātais saimnieks piekrita.

Viņš pašrocīgi iejūdza savu veco zirgu čīkstošajos ratos.

Šīs sarunas laikā ar interesi varēja vērot Portosu. Viņš iedomājās, ka ir atklājis noslēpumu, un dega nepacietībā ātrāk doties ceļā; pirm­kārt, jau tāpēc, ka ar lielu prieku gaidīja tikšanos ar Atosu un, otrkārt, cerēja atrast pie drauga kārtīgu gultu un ne mazāk kārtīgas vakari­ņas.

Kad visi sagatavošanās darbi bija galā, saimnieks pasauca vienu no saviem kalpiem un lika tam aizvest ceļotājus uz Lafēru.

Portoss un Aramiss iekāpa ratos, un Portoss savam ceļabiedram iečukstēja ausi:

— Tagad es beidzot visu saprotu.

— Ak tā! Ko jūs saprotat, mans draugs?

— Mēs vedam Atosam kādu svarīgu viņa majestātes priekšliku­mu.

Aramiss atņurdēja kaut ko nesaprotamu.

— Varat man vairs neko neteikt, — vientiesīgais Portoss turpi­nāja, cenzdamies līdzsvarot ratus, lai tie pārāk nekratītos, — nesakiet nekā, es tāpat visu uzminēju.

— Lieliski, mans draugs, lieliski! Miniet vien!

Viņi ieradās pie Atosa deviņos vakarā. Debesīs spoži spīdēja mē­ness.

Burvīgā mēness gaisma ārkārtīgi sajūsmināja Portosu, bet galīgi nebija pa prātam Aramisam. Viņš it kā starp citu izmeta piezīmi, kurā pauda savu neapmierinātību.

— Jā, jā, es jūs saprotu. Mūsu uzdevums taču ir slepens.

Tas bija pēdējais, ko Portoss paguva izteikt. Vedējs viņu pārtrauca paziņodams:

— Mēs esam klāt, kungi.

Portoss un viņa ceļabiedrs izrāpās no ratiem pils durvju priekšā.

Te nu mums atkal jāsatiekas ar Atosu un Braželonu, kuri pazuda no Parīzes pēc tam, kad atklājās Lavaljēras jaunkundzes neuzticība.

Ja arī ir kāda patiesība, tad tā skan tā: lielās bēdās var atrast arī kādu mierinājumu.

Mokošās sāpes, ko cieta Rauls, tēvu un dēlu tuvināja, un tikai Dievs zina, cik maigu mierinājumu spēja nest Atosa cildenā, mīlošā sirds un daiļrunība. Brūce negribēja dzīt, un Atoss ciešā garīgā tuvībā ar dēlu atklāja aizsegu, kas sedza viņa pagātni un, salīdzinādams savu un Raula dzīvi, lika viņam saprast, ka pirmās neuzticības sagādātās ciešanas cilvēka dzīvē ir neizbēgamas un katram, kas kādreiz ir mīlējis, tās ir labi pazīstamas.

Bieži vien Rauls, klausīdamies tēvā, tomēr viņu nedzirdēja. Mīlošai sirdij nekas nespēj aizstāt atmiņas un domas par iemīļoto. Kad tas notika, Rauls tēvam atbildēja:

— Tēvs, viss, par ko jūs runājat, ir skaidra patiesība, un neviens nav tā cietis kā jūs, bet jūs esat pārāk gudrs un pārāk daudz cietis, tāpēc jums jāsaprot un jāpiedod vājība tam, kurš cieš pirmoreiz. Tas ir mans upuris, kas man neizbēgami jāizcieš. Tas vairs nekad neat­kārtosies, tādēļ ļaujiet man izjust bēdas līdz galam, lai es varētu zau­dēt prātu, iegrimstot tajās.

— Raul, Raul! — Atoss pārmeta.

— Es nekad nepierādīšu pie domas, ka Luīze — pati šķīstākā un tikumīgākā no visām sievietēm pasaulē — varēja tik viltīgi piekrāpt to, kas tik ļoti viņu mīlēja un bija godīgs pret viņu! Es nekad nesamie­rināšos ar domu, ka viņas maigums un tikumība bija tikai maska, zem kuras patiesībā slēpās meli un izlaidība. Luīze — kritusi sieviete! Luī­ze — netikle! Ak grāf, man tas ir daudz briesmīgāk nekā nelaimīgais un pamestais Rauls!