Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Karaliene māte, kas turēja Filipa roku, ieraudzījusi Ludviķi, ieklie­dzās tādās šausmās, it kā viņai būtu parādījies spoks.

Princim, karaļa brālim, sāka reibt galva, un viņš nepārtraukti gro­zīja galvu, skatīdamies no karaļa, kas stāvēja viņa priekšā, uz karali, kuram stāvēja blakus.

Princese paspēra soli uz priekšu, lai pārbaudītu, vai viņa neredz sava vīrabrāļa atspulgu spogulī.

Patiešām, nebija ko brīnīties par tādu maldīšanos.

Abi karaļi, krampjaini sažņaugtām dūrēm, satriekti un dreboši (mēs nespējam pat aprakstīt šausmas, kas pārņēma Filipu) vēroja viens otru nikniem skatieniem, un viņu acis kā dunči dūrās pretinieka sirdī.

Saraustīti elpodami, uz priekšu noliekušies, viņi, šķiet, klusēdami gatavojās niknai cīņai.

Austrijas Annas sirds gandrīz apstājās, redzot abu seju līdzību, viņu augumus, kustības un pat līdzīgos tērpus, jo nejaušības pēc Lud­viķis XIV Luvrā bija uzģērbis violeta samta tērpu. Abi prinči, viņas dēli, bija pilnīgi vienādi. Dzīvē gadās nelaimes, kuras neviens nevēlas atzīt. Labāk jau noticēt brīnumam, pārdabiskiem spēkiem, kas nekad nav iespējams.

Ludviķis tādu šķērsli nebija paredzējis. Viņš domāja, ka pietiks ar viņa ierašanos, lai visi viņu pazītu. Juzdamies kā īsta saule, viņš ne­varēja pat pieļaut domu, ka kāds varētu būt līdzīgs viņam. Viņš ne­spēja iedomāties, ka varētu būt lāpa, kuru viņa uzvarošā spīdekļa gais­ma neaptumšotu. Tāpēc, ieraugot Filipu, viņš varbūt izbijās vairāk par visiem, un viņa spītīgā klusēšana un sastingums liecināja par niknu dusmu uzplūdu.

Bet Fukē! Kas gan spētu aprakstīt jūtas, kas viņu pārņēma, kamēr viņš kā sastindzis vēroja sava valdnieka dzīvo portretu.

Fukē nodomāja, ka Aramisam bez šaubām bija taisnība: arī šis ir tikpat tīrasinīgs karalis, kā otrs — likumīgais karalis; un vajadzēja būt aizrautīgam neprātim, kas nav cienīgs nodarboties ar politiku, lai at­teiktos piedalīties valsts apvērsumā, ko jezuītu ordeņa ģenerālis bija tik apbrīnojami veikli realizējis.

Un pie tam, Fukē domāja, vienām Ludviķa XIII un Austrijas An­nas asinīm viņš upurējis otras tās pašas asinis, egoistiskai godkārei — cēlu godkāri, tiesībām saglabāt esošo — tiesības kļūt par to. Pirmā- jā acu uzmetienā troņa pretendentam Fukē aptvēra, cik smagu kļūdu pieļāvis.

Superintendanta dvēselē notiekošais pārējiem, protams, palika ap­slēpts.

Pagāja piecas minūtes — pieci gadsimti, un pa šo laiku abi karaļi un viņu ģimenes locekļi tik tikko paguva mazliet attapties no pār­dzīvotā satricinājuma.

D'Artanjans stāvēja tieši pretī Fukē, atspiedies pret sienu, viņa ciešais skatiens bija vērsts uz priekšu un nespēja izprast notiekošo. Patlaban viņš nevarētu paskaidrot, kas pēdējā laikā modināja viņā aiz­domas un šaubas, bet skaidri noprata, ka tās bijušas pamatotas un abu Ludviķu XIV tikšanās var izskaidrot visu Aramisa uzvedībā, kas bija radījis viņā aizdomas.

Šīs domas tomēr joprojām pārklāja biezs minējumu slānis. Visas šīs ainas darbojošās personas, šķiet, bija kā snaudas pārņemtas, viņu apziņa vēl nebija pamodusies un noskaidrojusies.

Pēkšņi Ludviķis, kas bija straujāks un valdonīgāks, metās pie slē- ģiem un steidzīgi, aizkarus plēsdams, atvēra tos līdz galam vaļā. Spilgta gaisma ielija karaļa guļamistabā un piespieda Filipu atkāpties alkova ēnā.

Ludviķis XIV izmantoja šo sava nelaimīgā brāļa kustību un, vērs- damies pie Austrijas Annas, teica:

— Māt, vai tad jūs neuzdrošināties atzīt savu dēlu tikai tāpēc, ka neviens šai istabā nepazīst savu karali?

Austrijas Annas augums nodrebēja, viņa pacēla rokas pret debe­sīm un sastinga šajā lūdzējas pozā, nespēdama izteikt ne vārda.

— Māt, — klusi ieteicās Filips, — vai patiešām jūs nepazīstat savu dēlu?

Šoreiz atrāvās Ludviķis XIV.

Austrijas Annas sirdi caururba nožēla, viņa zaudēja līdzsvaru, sa­grīļojās, un tā kā neviens viņai nenāca palīgā — visi bija kā sastingu­ši — karaliene ar vārgu nopūtu atkrita krēslā sev aiz muguras.

Ludviķis vairs nespēja izturēt šo kaunpilno skatu. Viņš pieskrēja pie d'Artanjana, kuram no visa notiekošā griezās galva un kurš arī sāka grīļoties, kaut gan bija atspiedies pret durvju stenderi.

— Palīgā, musketieri — karalis uzsauca. — Paskatieties mums abiem sejā, un jūs redzēsiet, kurš no mums ir bālāks.

Šis sauciens it kā pamodināja d'Artanjanu, un viņā modās arī pa­klausība.

Musketieris nopurināja galvu un, vairs nešaubīdamies, devās tieši pie Filipa un, uzlicis viņam roku uz pleca, sacīja:

— Kungs, jūs esat arestēts.

Filips nepacēla acis pret debesīm un nekustējās ne no vietas, pie kuras bija kā pieaudzis; viņš tikai, acis nenolaidis, skatījās uz karali, savu brāli. Viņa lepnā klusēšana pārmeta tam visas pagājušās nelaimes un nākamās ciešanas.

Karalis juta, ka ir bezspēcīgs atbildēt šai dvēseles valodai; viņš nolaida acis un strauji atstāja istabu, aizvezdams sev līdz brāļasievu un jaunāko brāli, atstādams māti, kas bija saļimusi trīs soļu attālumā no sava dēla, kuru viņa jau otro reizi bija nolēmusi nāvei. Filips tu­vojās Austrijas Annai un cildenā satraukumā maigi noteica:

— Ja es nebūtu jūsu mīlošais dēls, tad nolādētu jūs, māt, par visām nelaimēm, ko esat man sagādājusi.

D'Artanjans viscaur drebēja. Viņš godbijīgi paklanījās jaunajam princim un, galvu nepacēlis, sacīja:

— Monsenjor, piedodiet man, bet es esmu karavīrs un esmu zvē­rējis tam, kurš tikko no šejienes izgāja.

— Pateicos jums, d'Artanjana kungs. Bet kas noticis ar d'Erblē kungu?

— D'Erblē kungs ir drošībā, monsenjor, — istabas dziļumā atska­nēja balss, — un, kamēr es esmu dzīvs un brīvībā, no viņa galvas nenokritīs ne mats.

— Fukē kungs! — Filips skumji pasmaidīja.

— Piedodiet man, monsenjor, — Fukē viņu uzrunāja, nomezda­mies uz viena ceļgala, — tas, kurš tikko izgāja, bija mans viesis.

— Tie tik ir draugi, un tās tik ir sirdis, — Filips nopūzdamies čukstēja. — Viņi māca man mīlēt šo pasauli. Iesim, d'Artanjana kungs, vediet mani, kur liek jūsu pienākums.

Tieši tobrīd, kad musketieru kapteinis jau kāpa pāri istabas slieksnim, Kolbērs iedeva viņam karaļa pavēli un tūlīt aizgāja.

D'Artanjans izlasīja pavēli un sašutumā saņurcīja.

— Kas tur rakstīts? — princis jautāja.

— Lasiet, monsenjor, — musketieru kapteinis iedeva viņam pavē­li.

Filips izlasīja nedaudzās rindiņas, ko Ludviķis bija steigā uzme­tis:

„Pavēlu d'Artanjana kungam aizvest gūstekni uz Senmargaritas sa­lu. Aizsegt viņam seju ar dzelzs masku. Gūsteknim aizliegts to noņemt, citādi draud nāves sods."

— Tas ir taisnīgi, — Filips lēnprātīgi noteica. — Es esmu ga­tavs.

— Aramisam bija taisnība, — Fukē musketierim pačukstēja. — Šis ir tikpat īsts karalis kā tas.

— Šis ir labāks, — d'Artanjans atbildēja, — tikai viņam pietrūks jūsu un manis.

VI

Portoss domā, ka auļo pēc hercoga titula

Izmantodami Fukē atvēlēto laiku, Aramiss un Portoss auļoja tādā ātrumā, ar ko varētu lepoties pat franču kavalērija.

Portoss gan īsti netika gudrs, kāpēc viņam liek drāzties tik ātri, bet, redzēdams, ka Aramiss nemitīgi piecērt piešus, viņš darīja to pa­šu.

Tādēļ drīz vien starp viņiem un Vo pletās divpadsmit ljē. Te vi­ņiem vajadzēja pārmainīt zirgus un parūpēties par citiem maiņas punk­tiem.