Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Šo noziegumu vajadzēja paredzēt.

— Ja es esmu vainīgs, tad nododu sevi jūsu rokās, valdniek.

— Ak, Fukē kungs, tā es nemaz negribēju teikt, — karalis jutās neapmierināts, ka atklājis savas ļaunprātīgās domas. — Tad lūk, varu jums teikt, ka man jau radās miglainas aizdomas, ka tas ir viņš, kaut arī nelieti sedza maska. Kopā ar pasākuma vadoni bija arī palīgs, kurš man draudēja ar savu Herkulesa spēku. Kurš tas bija?

— Droši vien, ka tas bija viņa draugs, bijušais musketieris barons di Valons.

— D'Artanjana draugs! Grāfa de Lafēra draugs! Ahā! — pie pē­dējā vārda karalis iesaucās. — Pievērsīsim uzmanību sazvērnieku sais­tībai ar vikontu de Braželonu.

— Jūsu majestāte, neejiet par tālu! Francijā nav godīgāka cilvē­ka par grāfu de Lafēru. Apmierinieties ar tiem, kurus es jums no­saucu.

— Ko jūs man nosaucāt? Lai notiek! Jūs taču man izdosiet visus vaininiekus, vai ne?

— Ko jūsu majestāte ar to domā?

— Es domāju, ka mēs ieradīsimies Vo ar karaspēku un ieņemsim šo čūsku midzeni, lai neviens no turienes neizglābtos, neviens pats, — karalis atteica.

— Vai jūsu majestāte liks nogalināt šos cilvēkus?

— Visus līdz pēdējam.

— Jūsu majestāte!

— Tikai nepārprotiet mani, Fukē kungs, — karalis augstprātīgi sacīja. — Tagad vairs nav tie laiki, kad slepkavība bija karaļu pēdējais un vienīgais arguments. Paldies Dievam, tā nav! Man ir parlaments, kas tiesā manā vārdā, un ešafoti, uz kuriem izpilda manas pavēles!

Fukē nobālēja.

— Uzdrošinos piezīmēt, jūsu majestāte, ka katrs process, kas sais­tīsies ar šo lietu, var dot nāvējošu triecienu cieņai pret troni. Nedrīkst pieļaut, ka Austrijas Annas karalisko vārdu tauta minētu ar izsmiek­lu.

— Kungs, taisnajai tiesai jāsoda vainīgos.

— Labi, jūsu majestāte. Tomēr karaliskās asinis nedrīkst tikt iz­lietas uz ešafota.

— Karaliskās asinis! Vai jūs tam ticat? — karalis nikni piecirta kāju. — Šī dvīņu piedzimšana ir tikai izdoma! Tieši šajā izdomā es saskatu d'Erblē kunga galveno vainu. Par to sazvērniekus jāsoda bar­gāk nekā par vardarbību un apvainojumu.

— Nāves sods?

— Jā, kungs, jā!

— Jūsu majestāte, — superintendants stingri noteica un lepni pa­cēla līdz tam nodurto galvu, — ja vēlaties, lieciet, lai Francijas princim Filipam, jūsu brālim, nocērt galvu. Tas attiecas uz jūsu majestāti, un jūs droši vien iepriekš aprunāsieties ar savu māti Austrijas Annu. Viss, ko jūsu majestāte pavēlēs, tiks ievērots. Es vairs nevēlos iejaukties šai lietā, pat ja no tā būtu atkarīgs jūsu troņa gods. Man tomēr jālūdz jums kāda žēlsirdība, un es to daru.

— Runājiet, — teica karalis, ko bija apmulsinājuši ministra pē­dējie vārdi. — Ko jūs vēlaties?

— Apžēlojiet d'Erblē kungu un di Valona kungu.

— Savus slepkavas?

— Tikai dumpiniekus, jūsu majestāte.

— O, es saprotu, jūs lūdzat apžēlot savus domu biedrus.

— Manus domu biedrus! — Fukē, dziļi aizskarts, iesaucās.

— Jā, jūsu draugus; manas valsts drošība turpretī prasa, lai visi, kas iejaukti šai lietā, tiktu bargi sodīti.

— Es nevēlos atgādināt jūsu majestātei, ka d'Erblē kungs šorīt Senāras mežā būtu varējis jūs pavisam vienkārši nogalināt, ja vien būtu gribējis, un viss būtu cauri.

Karalis sarāvās.

— Pistoles šāviens galvā, — Fukē piebilda, — un neviens nekad nepazītu Ludviķa XIV seju, bet d'Erblē kungs uz visiem laikiem būtu atbrīvojies no atbildības par saviem noziegumiem.

Karalis nobālēja, iztēlodamies briesmas, kuras viņam bija drau­dējušas.

— Ja d'Erblē kungs būtu slepkava, — superintendants turpinā­ja, — tad viņš nebūtu man stāstījis par savu plānu cerībā, ka tas būtu sekmīgs. Atbrīvojies no īstā karaļa, viņš varētu nebaidīties, ka viltvārdi karali kādreiz atmaskos. Pat ja Austrijas Anna pazītu uzurpatoru, tas tik un tā būtu viņas dēls. Runājot par d'Erblē kungs sirdsapziņu, jā­piebilst, ka viņam uzurpators jebkuros apstākļos būtu Francijas likumī­gais karalis un Ludviķa XIII dēls. Turklāt sazvērnieki būtu nodro­šinājuši sev pilnīgu noslēpumu, nesodāmību un drošību. Visu to dotu viens vienīgs šāviens. Jūsu majestāte, apžēlojiet viņu, domājot par savu izglābšanos.

Karali ne tikai neaizkustināja šie patiesie vārdi, kas rādīja Aramisa augstsirdību, bet, gluži otrādi, viņš jutās dziļi pazemots.

Ludviķa XIV nevaldāmais lepnums nespēja samierināties ar domu, ka karaļa dzīvība atradusies kāda cita rokās, vai pirkstgalā. Katrs Fukē vārds, kam vajadzēja kalpot par pierādījumu viņa nelaimīgo draugu apžēlošanai, tikai ielēja Ludviķa XIV ievainotajā sirdi jaunu indes pi­lienu.

Karali nekas nevarēja iežēlināt, un viņš asi atcirta Fukē:

— Es patiešām nesaprotu, kāpēc jūs, kungs, lūdzat mani, lai es apžēloju šos cilvēkus. Kādēļ gan jālūdz tas, ko var saņemt bez lūgša­nas?

— Es nesaprotu, jūsu majestāte.

— Tas taču ir pavisam vienkārši. Kur es atrodos?

— Bastīlijā.

— Tātad cietumā. Un mani uzskata par traku, vai ne?

— Jā, jūsu majestāte.

— Šeit pazīst tikai Marčiali?

— Jā, Marčiali.

— Tādā gadījumā varat atstāt visu kā līdz šim. Ļaujiet trakajam sapūt viņa kazemātā, un d'Erblē un di Valonam nebūs vajadzīga mana piedošana. Jaunais karalis dāvās viņiem savu žēlastību.

— Jūs veltīgi mani apvainojat, jūsu majestāte, — Fukē sausi atbil­dēja. — Ja es būtu gribējis celt tronī jaunu karali, kā jūs sakāt, tad man nevajadzētu ar varu ielauzties Bastilijā, lai izrautu jūs no šejienes. Tas būtu bezjēdzīgi. Jūsu majestātes prāts no dusmām aptumšojies, citādi jūs nesāktu apvainot savu uzticamo pavalstnieku, kurš jums tā palīdzējis.

Ludviķis saprata, ka atļāvies par daudz un Bastīlijas vārti vēl viņa priekšā nav atvērušies, bet tās slūžas, ar kurām cēlsirdīgais Fukē aiztur savas dusmas, sāk jau vērties vaļā.

— Es to nemaz neteicu, lai jūs aizvainotu, kungs, — karalis iz­teica. — Jūs man lūdzat apžēlošanu, un es jums godīgi, pēc sirds­apziņas atbildu, bet mana sirdsapziņa apgalvo, ka vainīgie, par kuriem mēs pašlaik runājam, nav ne mazākā mērā pelnījuši ne apžēlošanu, ne piedošanu.

Fukē klusēja.

— Tas, ko es daru, — karalis piebilda, — ir tikpat cildens kā jūsu rīcība, jo es pilnībā atrodos jūsu varā, un varbūt vēl lielāka dros­me ir atteikt, kad jūs man uzstādāt noteikumus, no kuriem var būt atkarīga mana brīvība un dzīvība, ko es upurēju.

— Man patiešām nav taisnība, — Fukē piekrita. — Es izskatījos pēc tāda, kas grib izdiedelēt kādu labumu; es to nožēloju un lūdzu piedošanu, jūsu majestāte.

— Jums tiek piedots, dārgais Fukē kungs, — karaļa sejā atplauka smaids, kas apskaidroja viņa daudzo pārdzīvojumu izmocīto seju.

— Es saņēmu jūsu piedošanu, — ministrs neatlaidīgi turpināja, — bet kā tad d'Erblē un di Valona kungi?

— Kamēr vien es esmu dzīvs, viņi nekad to nesaņems, — karalis nepielūdzami atteica. — Esiet tik laipns un nekad vairs ar mani ne­runājiet par to.

— Paklausu, jūsu majestāte.

— Vai jūs neturēsiet pret mani naidu?

— O nē, jūsu majestāte, es to jau paredzēju un tāpēc iepriekš nodrošinājos.

— Ko tas nozīmē?

— D'Erblē kungs tikpat kā nodeva sevi manās rokās, viņš mani aplaimoja, ļaudams izglābt manu karali un dzimteni. Es nevarēju no­tiesāt d'Erblē kungu uz nāvi, tāpat kā nevarēju pieļaut, lai pār viņu nāk jūsu majestātes taisnīgās dusmas, jo tas būtu tāpat, kā pašrocīgi viņu nogalināt.