Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kas tur notiek? — Fukē jautāja komandantam.

— Tas ir jūsu Marčiali, auro kā traks!

Fukē nodrebēja.

Kādā kliedzienā, kurš bija drausmīgāks par visiem pārējiem, viņš bija pazinis Francijas karaļa balsi.

Ministrs apstājās un izrāva no galīgi apstulbušā Bezmo rokām at­slēgu saišķi.

Komandants pārbijās, ka tikai šis jaunais ārprātīgais neielauž ar to viņam galvaskausu.

— Ak! — viņš iesaucās. — D'Erblē kungs man par to neko ne­teica.

— Atslēgu! — Fukē uzkliedza. — Kura ir to durvju atslēga, kuras es gribu atslēgt?

— Te tā ir.

Drausmīgs kliedziens, ko pavadīja mežonīgi sitieni pa durvīm, kāp­nēs atbalsojās vēl šausmīgāk.

— Ejiet prom! — Fukē draudīgi pavēlēja.

— Man nekas nav pretī, — Bezmo nomurmināja, — lai nu abi trakie paliek aci pret aci; es esmu pārliecināts, ka tie viens otru no­beigs.

— Ejiet prom! — Fukē atkārtoja. — Ja jūs parādīsieties šajās kāpnēs pirms es jūs pasaukšu, varat būt pārliecināts, ka ieņemsiet paša pēdējā Bastilijas gūstekņa vietu.

— Es tūlīt miršu, tur nemaz nav ko runāt, — komandants no­burkšķēja, tenterēdams prom.

Gūstekņa kliedzieni skanēja arvien skaļāk.

Fukē pārliecinājās, ka Bezmo sasniedzis pēdējos pakāpienus; tad ielika atslēgu pirmajās durvīs.

Tagad viņš skaidri dzirdēja Ludviķa aizsmakušo balsi, kas bez­spēcīgā niknumā kliedza:

— Palīgā! Es esmu karalis! Palīgā!

Pirmo durvju atslēga otrajām nederēja. Fukē vajadzēja sameklēt vajadzīgo atslēgu saišķi, ko viņš bija atņēmis Bezmo.

Tobrīd satracinātais karalis, vairs neko neapjēgdams, kā ārprātīgs mežonīgā, necilvēciskā balsī kliedza:

— Šajā būrī mani iesēdinājis Fukē! Palīgā pret Fukē! Es esmu karalis! Palīgā karalim pret Fukē!

Šie rēcieni plosīja ministra sirdi. Tos pavadīja drausmīgi triecieni pa durvīm, kuriem karalis izmantoja krēsla kāju kā tarānu. Beidzot Fukē bija atradis īsto atslēgu.

Karalis bija galīgi zaudējis spēkus un vairs neko nevarēja skaidri izteikt, bet tikai sēca:

— Nāvi Fukē! Nāvi nelietim Fukē!

Durvis atvērās.

Abi cilvēki, kas bija metušies viens pie otra, pēkšņi apstājās un šausmās iekliedzās.

— Vai jūs atnācāt, lai mani nogalinātu? — noteica karalis, uzreiz pazinis Fukē.

— Karalis tādā izskatā! — ministrs čukstēja.

Grūti iedomāties šausmīgāku ainu kā jaunais karalis brīdī, kad vi­ņu ieraudzīja Fukē. Karaļa apģērbs bija vienās skrandās; tikpat skran­dains bija vaļā atrautais krekls, kas bija piesūcies ar sviedriem un asinīm, kuras pilēja no viņa saskrāpētajām rokām un krūtīm.

Bāls un apmulsis, ar putām uz lūpām un izspūrušiem matiem, Ludviķis XIV līdzinājās statujai, kas vienlaicīgi iemieso izmisumu, ba­du un bailes.

Fukē jutās aizkustināts un satriekts. Viņš ar izplestām rokām un asarām acīs steidzās pie karaļa.

Ludviķis atvēzēja pret viņu to pašu krēsla kāju, ar kuru tikko bija nikni dauzījis durvis.

— Vai jūs nepazīstat uzticamāko starp saviem draugiem? — Fukē drebošā balsī noprasīja.

— Draugs? Jūs? — skaļi griezdams zobus, Ludviķis atkārtoja. Ša­jā šņirkstoņā varēja nojaust naidu un tūlītējas atriebības alkas.

— Un arī padevīgs kalps, — Fukē vēl piebilda, nomezdamies ce­ļos karaļa priekšā.

Karalis nosvieda savu ieroci uz grīdas. Fukē noskūpstīja viņa ceļ­galus un maigi apskāva.

— Mans karali, mans nabaga bērns! O, cik ļoti jūs droši vien cietāt!

Mainījusies situācija lika karalim atjēgties; viņš paskatījās uz sevi un nokaunējās, ka bijis tik apjucis un neprātīgs un ļāvies kāda cita aizgādnībai.

Ludviķis atbrīvojās no Fukē rokām.

Fukē nesaprata karaļa instinktīvo atraušanos. Viņš nespēja sa­prast — Ludviķa lepnums nekad nepiedos, ka viņš bijis liecinieks ka­raļa vājuma brīdim.

— Brauksim prom, jūsu majestāte, jūs esat brīvs, — viņš patei­ca.

— Brīvs! — karalis atkārtoja. — O! Pēc tam, kad esat uzdro­šinājies pacelt roku pret savu valdnieku, jūs man atdodat brīvību!

— Jūs pats tam neticat, — Fukē sašutis iesaucās. — Jūs taču ne­ticat, ka es esmu vainīgs jūsu priekšā!

Viņš steigā dedzīgi pastāstīja par intrigu, kuras upuris bija kļuvis Ludviķis un kura mūsu lasītājiem jau zināma visos sīkumos. Stāsta laikā Ludviķis pārcieta tik briesmīgas dvēseles mokas un viņa iztēli tā pārsteidza nāve, no kuras viņam bija izdevies izbēgt, ka viņš īsti pat nepievērsa uzmanību brāļa esamībai, kurš dzimis reizē ar viņu.

— Kungs, — viņš pārtrauca Fukē stāstu, — šī dvīņu piedzimšana ir tīrie meli; nesaprotu, kā jūs varējāt noticēt tādiem māņiem.

— Jūsu majestāte!

— Manas mātes gods un tikumība stāv ārpus jebkurām aizdomām. Un mans pirmais ministrs vēl nav sodījis noziedzniekus?

— Pirms sākat dusmoties, padomājiet labi, jūsu majestāte. Jūsu brāļa piedzimšana…

— Man ir tikai viens vienīgs brālis — mans jaunākais brālis, un jūs to zināt tikpat labi kā es. Es jums saku, ka tā ir nelietīga sazvē­restība, un viens no tās galvenajiem dalībniekiem ir Bastīlijas koman­dants.

— Jūsu majestāte, neizdariet pārsteidzīgus secinājumus. Šo cilvē­ku, tāpat kā visus pārējos, pievīla prinča ārkārtīgā līdzība jums.

— Kāda līdzība? Kas vēl nebūs!

— Šis Marčiali acīmredzot ir ļoti līdzīgs jūsu majestātei, ja jau visi pievīlās.

— Blēņas!

— Tā nesakiet, jūsu majestāte: cilvēkam, kurš bija gatavs nostāties aci pret aci ar jūsu ministriem, ar jūsu māti un ģimenes locekļiem, ar jūsu virsniekiem, bija jābūt pilnīgi pārliecinātam par savu līdzību ar jums.

— Jā, — karalis čukstēja. — Kur viņš ir?

— Vo.

— Vo? Un jūs pieļaujat, ka viņš vēl joprojām ir Vo?

— Man šķita, ka vispirms jāatbrīvo karalis. Es izpildīju savu pie­nākumu. Tagad es darīšu, ko jūsu majestāte pavēlēs. Es gaidu.

Ludviķis pārdomāja.

— Jādod pavēle būt gatavībā karaspēkam, kas ir Parīzē, — viņš sacīja.

— Tāda pavēle jau ir dota.

— Jūs devāt šo pavēli! — karalis iesaucās.

— Jā, jūsu majestāte. Pēc stundas jūsu majestāte varēs stāties des- mittūkstoš kareivju priekšgalā.

Atbildes vietā karalis dedzīgi saķēra Fukē roku, skaidri parādī­dams, cik lielu neuzticību viņš jutis pret savu ministru, par spīti tā palīdzībai.

— Ar šo karaspēku, — karalis turpināja, — mēs aplenksim dum­piniekus jūsu pilī, kur tie jau droši vien paguvuši nostiprināties.

— Tas man būtu pārsteigums, — Fukē atteica.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņu vadoni un visa šī pasākuma dvēseli es atmas­koju un domāju, ka sazvērnieku plāns ir galīgi sabrucis.

— Jūs atmaskojāt viltvārdi?

— Nē, es viņu neredzēju.

— Kuru tad?

— Šo ieceri nebūt nav izlolojis tas nelaimīgais. Viņš ir tikai ie­rocis, un, kā es redzu, tad viņam lemts būt mūžam nelaimīgam.

— Bez šaubām.

— Pie visa vainīgs abats d'Erblē, Vannas bīskaps.

— Jūsu draugs?

— Viņš bija mans draugs, jūsu majestāte, — Fukē cēlsirdīgi atbil­dēja.

— Tas ir ļoti nožēlojami, — karalis noteica ar daudz mazāku cil­denumu.

— Kamēr es nezināju par viņa noziegumu, šajā draudzībā nebija nekā, kas mani apkaunotu.