Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Aramiss uzmanīgi, baidīdamies sastapt kādu, kuram tāda nepa­rasta steiga varētu likties aizdomīga, uzkāpa pa kāpnēm, neviena neie­vērots.

Portoss, kurš nesen bija atgriezies no Parīzes, gulēja kā jau cilvēks ar tīru sirdsapziņu.

Viņa milzīgais ķermenis tikpat ātri aizmirsa nogurumu kā galva domas.

Aramiss ieslīdēja viegli kā ēna. Piegājis pie Portosa, viņš uzlika roku uz milzeņa pleca.

— Mostieties, Portos, mostieties! — viņš uzsauca.

Portoss paklausīgi atvēra acis un piecelās, kaut arī viņa prāts vel gulēja.

— Mēs aizbraucam, — Aramiss pavēstīja.

— Ā! — Portoss atbildēja.

— Mēs dosimies ceļā jāšus un tā, kā vēl nekad neesam auļoju­ši.

— Ā! — Portoss noteica vēlreiz.

— Ģērbieties.

Palīdzēdams milzim apģērbties, viņš ielika tā kabatā zeltu un bril­jantus.

Tieši tobrīd viņa uzmanību saistīja viegls troksnis. Durvīs stāvēja d'Artanjans.

Aramiss sarāvās.

— Kāda velna pēc jūs tā rosāties? — musketieru kapteinis brī­nījās.

— Cst! — Portoss nošņāca.

— Mēs dodamies ceļā veikt svarīgu uzdevumu, — bīskaps pie­bilda.

— Jums nu gan veicas! — musketieris pasmīnēja.

— Nē, es esmu noguris un labprāt pagulētu, — Portoss iebilda, — bet neko nevar darīt — karaļa uzdevums!

— Vai jūs redzējāt Fukē kungu? — Aramiss jautāja d'Artanja- nam.

— Jā, tikko karietē.

— Ko viņš jums teica.

— Viņš no manis atvadījās.

— Un vairāk neko?

— Ko lai viņš vēl teiktu? Vai tad es kaut ko vēl nozīmēju tagad, kad jūs visi baudāt tādu labvēlību?

— Paklau, — Aramiss teica, viņu apskaudams, — jums ir atgrie­zušies labie laiki un nav vajadzīgs kādu apskaust.

— Ko jūs!

— Es paredzu, ka šodien notiks kaut kas tāds, kas krietni vien nostiprinās jūsu stāvokli.

— Patiešām?

— Vai tad jus nezināt, ka es esmu lietas kursā par visiem jau­numiem?

— O, jā!

— Vai jūs esat gatavs, Portos? Braucam!

— Braucam!

— Noskūpstīsim d'Artanjanu.

— Ar lielāko prieku.

— Vai zirgi gatavi?

— Te to ir vairāk kā vajadzīgs. Vai nevēlaties manus?

— Nē, Portosam ir savs stallis. Ardievu, ardievu! Musketieru kapteinis vēroja, kā bēgļi iesēdās seglos, un palīdzēja

pieturēt Portosa kāpsli. Kamēr vien varēja saskatīt, viņš ar acīm pa­vadīja draugus, kas attālinājās.

«Citreiz, — gaskonis nodomāja, — es teiktu, ka šie cilvēki bēg, bet tagad politika tā mainījusies, ka to sauc par došanos svarīgā uz­devumā. Kas man galu galā par daļu? Iešu labāk pildīt savus pienā­kumus."

D'Artanjans filozofiskā mierā devās uz savu istabu.

Fukē traucās nedzirdētā ātrumā. Pa ceļam viņš nodrebēja, atkal un atkal domās atgriezdamies pie tikko uzzinātā.

„Kādi gan šie neparastie cilvēki bijuši jaunībā, — viņš domāja, — ja jau pat tagad, kļuvuši veci, viņi vēl izstrādā tādus plānus un realizē tos, pat aci nepamirkšķinot?"

Ne vienu reizi vien viņš uzdeva sev jautājumus, vai tikai viss Ara­misa stāsts nav pasakas, vai varbūt slazds un, ierazdamies Bastīlijā, viņš atradīs pavēli, kas liek viņu ieslodzīt kopā ar gāzto karali.

To apsvēris, viņš pa ceļam deva vairākus slepenus rīkojumus, iz­mantojot īso apstāšanos, lai pārmainītu zirgus. Rīkojumi bija adresēti d'Artanjanam un vairākiem virsniekiem, par kuru uzticamību viņš ne­šaubījās.

„Tā es izdarīšu karalim pakalpojumu, ko liek mans gods, vienalga, vai mani ieslodzīs Bastīlijā vai ne, — Fukē nolēma. — Ja es atgrie­zīšos brīvs, pavēles ieradīsies pēc manis, un tātad neviens nepagūs tās ieraudzīt; es varēšu tās paņemt atpakaļ. Turpretī, ja es aizkavēšos, tad visiem, kam tās nosūtītas, būs skaidrs, ka notikusi nelaime. Tādā gadī­jumā es varu sagaidīt, ka man un karalim palīdzēs."

Tā nodrošinājies pret jebkuru pārsteigumu, Fukē sasniedza Bastī- lijas vārtus.

Ar Fukē te notika tā, kā nekad nenotika ar Aramisu. Viņš veltīgi minēja savu vārdu un nopūlējās, lai viņu pazītu — Fukē stūrgalvīgi liedzās ielaist cietoksnī.

Pēc bezgalīgi ilgas neatlaidīgas pierunāšanas un draudiem viņam izdevās pielauzt kādu sargkareivi, lai tas paziņo savam seržantam, bet tas savukārt dodas ar ziņojumu pie majora.

Par komandanta traucēšanu tādu sīkumu dēļ vispār nebija ne runas.

Sēdēdams karietē pie cietokšņa vārtiem, Fukē nikni nolādēja ne­paredzētos šķēršļus un gaidīja, kad seržants atgriezīsies no majora. Beidzot sadrūmušais un niknais seržants ieradās.

— Nu, — Fukē nepacietīgi noprasīja, — ko teica majors?

— Kungs, — seržants atbildēja, — majors mani izsmēja un pa­vēstīja, ka Fukē kungs ir Vo. Turklāt, pat ja viņš būtu Parīzē, tad tik un tā neceltos tādā agrumā.

— Velns parāvis! Jūs esat nejēgas! — ministrs iekliedzās, izlek- dams no karietes.

Pirms seržants paguva aizcirst vārtiņus, Fukē iespruka pagalmā pa šauro spraugu un metās uz priekšu, nelikdamies zinis par seržanta palīgā saucieniem.

Fukē skrēja aizvien tālāk un tālāk. Dzīdamies viņam pakaļ, ser­žants uzsauca sargam, kurš apsargāja otros vārtus:

— Pie ieročiem, zaldāt!

Sargs sagaidīja Fukē ar izstieptu pīķi; tā kā Fukē vispār bija spē­cīgs un veikls, bet tagad turklāt arī saniknots, viņš izrāva kareivim no rokām piķi un iebelza tam pa plecu. Pārāk tuvu pienākušais seržants ari dabūja savu tiesu; uz viņu abu izmisīgajiem kliedzieniem atskrēja visa sardze pilnā sastāvā.

Starp visiem tomēr atradās kāds, kurš pēc sejas pazina superin- tendantu; tas iekliedzās:

— Monsenjor!.. Ak Dievs, monsenjor!.. Kungi, apstājieties, ko jūs darāt?

Viņš apturēja pārējos, kuri jau grasījās atriebt savus biedrus.

Fukē pavēlēja, lai viņu ielaiž iekšējā pagalmā, bet par atbildi iz­dzirdēja, ka tas ir aizliegts. Tad viņš pavēlēja pasaukt komandantu, kurš jau zināja par troksni pie vārtiem un ar savu palīgu majoru skrēja šurp kopā ar divdesmit cilvēku lielu komandu, pārliecināts, ka kāds uzbrūk Bastīlijai.

Bezmo uzreiz pazina Fukē un nolaida zobenu, ko bija visai ka­reivīgi vicinājis.

— Ak, monsenjor! — viņš nomurmināja. — Tūkstoškārt atvaino­jos.

— Kungs, — galīgi pietvīkušais un nosvīdušais superintendants noteica, — apsveicu, jūsu sardze darbojas lieliski.

Bezmo nobālēja, domādams, ka aiz šīs ironijas slēpjas negantas dusmas.

Fukē atvilka elpu un ar rokas mājienu paaicināja sargkareivi un seržantu, kuri berzēja sadauzītos plecus.

— Divdesmit pistoļu sargam un piecdesmit pistoļu seržantam. Ap­sveicu jūs, kungi; es par jums iebildīšu kādu vārdiņu viņa majestātei. Bet tagad es gribētu parunāt ar jums, de Bezmo kungs.

Kareivju atzinīgo čukstu pavadīts, viņš sekoja Bastīlijas koman­dantam.

Bezmo jau drebēja no bailēm un uztraukuma. Šķiet, ka sāka iz­pausties Aramisa rīta apmeklējuma sekas, kuras patiešām varēja šaus­mināt valsts dienestā esošu cilvēku.

Viņam kļuva vēl sliktāk, kad Fukē, cieši raudzīdamies koman­dantam acis, asi jautāja:

— Kungs, vai jūs šorīt redzējāt d'Erblē kungu?

— Jā, monsenjor.

— Un vai jums neiedveš šausmas noziegums, kura līdzdalībnieks jūs esat?

„Nu tikai sākas!" — Bezmo nodomāja.

— Kāds noziegums, monsenjor? — viņš nomurmināja.