Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Aramiss pagriezās uz viņa pusi un laipni uzrunāja:

— Mans draugs, jūs taču nebūsiet aizmirsis par karaļa rīkojumu, ar kuru šodien atcelta mazā pieņemšana?

Tas izskanēja pietiekoši skaidri, lai musketieris saprastu, ko no viņa gaida.

Viņš atvadījās no Fukē, tad mazliet ironiskā godbijībā paklanījās Aramisam un izgāja.

Fukē, kurš vai kvēloja nepacietībā, gaidīdams, kad beidzot šis brī­dis pienāks, metās pie durvīm un tās aizslēdza, tad atgriezās pie Ara­misa un ieteicās:

— Dārgais d'Erblē, šķiet, pienācis laiks, kad es varu cerēt izdzir­dēt jūsu paskaidrojumus par notiekošo. Taisnību sakot, es vairs neko nesaprotu.

— Tūlīt viss kļūs skaidrs, — Aramiss noteica apsēzdamies un aici­nādams Fukē darīt to pašu. — Ar ko lai sāku?

— Vispirms, kāpēc karalis mani atbrīvoja?

— Drīzāk jūs varētu prasīt, kāpēc viņš lika jūs arestēt.

— Kopš tā brīža, kad mani arestēja, man bija pietiekoši daudz laika, lai to pārdomātu, un es secināju, ka te ir runa par skaudību. Manas svinības Kolbēram nepatika, un viņš atrada pret mani kaut kādus apvainojumus, piemēram, Belilu?

— Nē, Belila netika pieminēta.

— Kas tad?

— Vai jūs vēl atceraties kvītis par trīspadsmit miljoniem, kas jums tika nozagtas pēc Mazarīni pavēles?

— Jā, protams. Bet kāds tam sakars?..

— Tāds, ka jūs pasludināja par zagli.

— Ak Dievs!

— Tas vēl nav viss. Vai jūs atceraties vēstuli, ko rakstījāt Laval- jēras jaunkundzei?

— Ak vai! Atceros.

— Nu, lūk: jūs apvainoja nodevībā un uzskatīja par nelietīgu pa­vedēju.

— Kāpēc tad man piedeva?

— Mēs vēl neesam nonākuši līdz lietas būtībai. Es vēlos, lai jūs labi izprastu apvainojumus. Ņemiet vērā, ka karalis jūs uzskata par valsts kases izlaupītāju. O, es ļoti labi zinu, ka jūs neesat nozadzis, bet karalis nav redzējis kvītis, tāpēc viņš nemaz nevar jūs neuzskatīt par noziedznieku.

— Piedodiet, bet es neredzu…

— Tūlīt redzēsiet. Pēc tam, kad viņš izlasīja jūsu mīlestības vēstuli Lavaljērai un iepazinās ar priekšlikumiem, kādi tajā izteikti, karalim nebija ne mazākā iemesla šaubīties par jūsu nolūkiem attiecībā uz šo daiļavu, vai ne?

— Protams. Kādi ir jūsu secinājumi?

— Es pāreju pie to izklāsta. Karalis ir jūsu nāvīgākais ienaidnieks, nepielūdzams un uz visiem laikiem.

— Piekrītu. Un tomēr — vai tad mana vara ir tik liela, ka, neska­toties uz visu savu naidu, viņš neuzdrošinājās mani pazudināt ar kādu no tik ērtiem paņēmieniem, jo mans vājums un visas man uzbrukušās nelaimes dod viņam tādas tiesības?

— Tātad mēs abi noskaidrojām, ka karalis nekad nesamierināsies ar jums, — Aramiss vēsi turpināja.

— Bet viņš taču piedeva man.

— Vai jūs patiešām tam ticat? — bīskaps noprasīja, nomērīdams Fukē ar pētošu skatienu.

— Es neticu, ka tas nāk no sirds, bet nevaru neticēt pašam fak­tam.

Aramiss tikko manāmi paraustīja plecus.

— Kāpēc tad Ludviķis XIV uzdeva jums paziņot man par savu labvēlību un pateicību? — Fukē brīnījās.

— Karalis man nav devis nekādus rīkojumus par jums.

— Nekādus rīkojumus… Bet šī pavēle? — satriektais Fukē iesau­cās.

— Pavēle? Jā, jums taisnība, tāda pavēle ir.

Šie vārdi tika izteikti tik dīvainā un neizprotamā tonī, ka Fukē nodrebēja.

— Es redzu, ka jūs no manis kaut ko slēpjat, — finansu super- intendants aizrādīja.

Aramiss noglaudīja zodu ar saviem labi koptajiem un apbrīnojami bālajiem pirkstiem.

— Karalis izraida mani? Runājiet taču!

— Neesiet kā bērni tajā labi zināmajā spēlē, kur zvaniņš skan vai apklust, kad viņi vai nu tuvojas noslēptajiem priekšmetiem, vai arī attālinās.

— Nu tad stāstiet!

— Uzminiet!

— Jūs viešat manī bailes.

— Ā! Tas nozīmē, ka jūs vēl joprojām neesat uzminējis.

— Ko teica karalis? Mūsu draudzības vārdā lūdzu jūs neko no manis neslēpt!

— Karalis neteica neko.

— D'Erblē, es nomiršu aiz nepacietības. Jūs būsiet vainīgs manā nāvē. Vai es vēl esmu Francijas superintendants?

— Jā, un būsiet tas, kamēr vien pats vēlēsieties.

— Kā jūs ieguvāt tādu neparastu varu pār viņa majestāti? Jūs piespiežat viņu izpildīt, ko vēlaties.

— Tā šķiet.

— Tam grūti noticēt.

— Tā visi domās.

— D'Erblē, mūsu ciešās draudzības vārdā, visa, kas jums dārgs, dēļ, pasakiet taču man, es jūs lūdzu! Kā jums izdevās iegūt tādu Lud­viķa XIV uzticību? Es taču zinu, ka jūs viņam nepatikāt.

— Toties tagad viņš mani mīlēs, — Aramiss teica, sevišķi uzsvēr­dams vārdu „tagad".

— Vai starp jums notika kaut kas sevišķs?

— Jā.

— Varbūt tas ir jūsu noslēpums?

— Jā gan.

— Noslēpums, kurš var ietekmēt viņa majestātes simpātijas?

— Monsenjor, jūs esat visgudrākais cilvēks. Jūs uzminējāt. Es pa­tiešām esmu atklājis noslēpumu, kas var ietekmēt Francijas karaļa sim­pātijas.

— Ā! — Fukē uzsvērti atturīgi noteica, kā jau labi audzināts cil­vēks, kas nevēlas izprašņāt.

— Jūs pats varēsiet izlemt, — Aramiss turpināja, — un pateiksiet man, vai es kļūdos, vērtējot šo noslēpumu tik augstu.

— Es klausos, ja jau jūs esat tik laipns un gribat man to atklāt. Tikai ņemiet, lūdzu, vērā, mans draugs, ka es jūs neesmu uz to mu­dinājis.

Aramiss mirkli pārdomāja.

— Nerunājiet! — Fukē iesaucās. — Vēl nav par vēlu!

— Vai jūs atceraties Ludviķa XIV piedzimšanu? — bīskaps ie­sāka, acis nodūris.

— Kā šodien.

— Vai jūs par šo dzimšanu neesat dzirdējis neko īpašu?

— Neko, ja neņem vērā, ka karalis neesot Ludviķa XIII dēls.

— Tas nav svarīgi ne mums, ne Francijas karalistei. Katrs, kam ir likumīgs tēvs, pēc Francijas likumiem ir sava tēva dēls.

— Tā gan, bet tas tomēr ir būtiski, runājot par asiņu tīrību.

— Tas ir otršķirīgs jautājums. Tātad jūs neko īpašu neesat dzir­dējis?

— Neko.

— Te arī sākas mans noslēpums.

— Ā!

— Karaliene dzemdēja nevis vienu, bet divus dēlus.

Fukē pacēla galvu.

— Un otrais nomira? — viņš jautāja.

— Tūlīt uzzināsiet. Dvīņiem vajadzēja kļūt par mātes lepnumu un Francijas cerību. Tomēr karaļa vājums un aizspriedumi iedvesa viņam aizdomas, ka starp abiem viņa dēliem, kuriem ir vienādas tiesības uz troni, varētu izcelties naids, un tāpēc viņš no viena atbrīvojās.

— Jūs teicāt — atbrīvojās?

— Pagaidiet… Abi brāļi izauga: viens uz troņa, un jūs esat viņa ministrs; otrs tumsā un vientulībā…

— Un tas?..

— Ir mans draugs.

— Mans Dievs! Ko es dzirdu? Ko dara atstumtais princis?

— Labāk pajautājiet, ko viņš darīja.

— Jā, jā.

— Viņu uzaudzināja laukos; pēc tam ieslodzīja cietoksnī, kas sau­cas Bastīlija.

— Vai tas var būt! — salicis rokas, superintendants satraukti ie­saucās.

— Viens — laimīgākais starp mirstīgajiem, otrs — nelaimīgāks par visiem.

— Vai tad viņa māte to nezina?

— Austrijas Anna zina itin visu.

— Bet karalis?

— Karalis neko nezina.

— Jo labāk, — Fukē pamāja.

Šķiet, šis izsauciens Aramisu spēcīgi ietekmēja. Viņš nemierīgi pa­skatījās uz savu sarunu biedru.

— Piedodiet, es jūs pārtraucu, — Fukē atvainojās.

— Tātad es teicu, — Aramiss turpināja, — nabaga princis bija nelaimīgākais starp cilvēkiem, kad Dievs, rūpēdamies par visiem sa­viem radījumiem, nolēma viņam palīdzēt.