Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kungs, es esmu pārliecināts, ka jūs neliksiet, lai uzskatu jūsu vār­dus par patiesību.

— Tagad, monsenjor, ja jūs apmierina mana uzvedība un jūs jau esat atguvies no trieciena, kuru es pacentos, cik varēju mīkstināt, tad ļausim, lai laiks aiziet pēc iespējas ātrāk. Jūs esat noguris un jums vajag pado­māt — lūdzu, liecieties gulēt savā gultā un kaut vai vismaz izliecieties, ka guļat. Kas attiecas uz mani, tad es gulēšu šajā krēslā, un mans miegs ir tik ciešs, ka tad, ja esmu aizmidzis, mani nepamodinās pat lielgabala šāviens.

Fukē pasmaidīja.

— Starp citu, es te nerunāju par tādu gadījumu, kad veras durvis, — musketieris turpināja, — vienalga, slepenas vai parastas, kādam ienākot vai izejot. O, tad manas ausis ir ļoti jūtīgas! Varat staigāt pa istabu uz priekšu un atpakaļ, rakstīt un dzēst uzrakstīto, plēst un dedzināt, bet tikai neaiztieciet durvju atslēgu un rokturi, jo tad es negaidīti pamodīšos, un tas kaitē maniem nerviem.

— D'Artanjana kungs, jūs patiešām esat pats asprātīgākais un pie­klājīgākais cilvēks, kādu vien es pazīstu, un es nožēlošu tikai vienu — ka mēs iepazināmies pārāk vēlu.

D'Artanjans nopūtās, un šī nopūta it kā teica:

„Ak vai, varbūt jūs esat iepazinies ar mani par agru?"

Tad viņš apsēdās krēslā, bet Fukē pusguļus atlaidās gultā un, atspie­dies uz elkoņa, pārdomāja notikušo. Sveces nenodzēsuši, abi gaidīja rīt­ausmu, un, kad Fukē nopūtas kļuva skaļākas, d'Artanjans sāka stiprāk krākt.

Neviens, pat Aramiss neiztraucēja viņu piespiedu mieru; milzīgajā na­mā nebija dzirdams ne vismazākais troksnītis.

Ārā zem goda sardzes un musketieru patruļas zābakiem čirkstēja smiltis; tas, savukārt, ieaijāja gulošos vēl dziļākā miegā. Pievienosim šim troksnim vēl vēja šalkoņu un strūklaku čalošanu, kuras bija aizņemtas ar savu mūžīgo darbu, nerūpēdamās par sīkajām rūpēm un niecīgajiem sa­traukumiem, no kā sastāv cilvēka dzīve un nāve.

Piektās daļas beigas

I Kļūst skaidrs: ja ar kādu nevar vienoties, tad nekas nekavē to darīt ar kadu citu 5

II Lāča āda 15

III Pie karaļa mātes 21

IV Draudzenes 30 V Kā Žans de Lafontēns uzrakstīja savupirmo pasaku 36

VI Lafontēns vada pārrunas 41 VII De Beljēras kundzes galda sudrabs unbriljanti 49

VIII Kardināla Mazarīni paraksts 53

IX Kolbēra melnraksts 60

X Autoram šķiet, ka laiks atgriezties pie

vikonta de Braželona 70

XI Braželons turpina izjautāt 75

XII Divas greizsirdības 81

XIII Pārmeklēšana 86

XIV Portosa metode 92 XV Pārcelšanās, lūka un portrets 99

XVI Sāncenši politikā 109

XVII Sāncenši mīlestībā 114

XVIII Karalis un muižniecība 122

XIX Negaiss turpinās 129

XX Posts nelaimīgajam! 134 XXI Jauni ievainojumi 137

XXII Ko bija nojautis Rauls 142

XXIII Trīs galdabiedri jūtas ārkārtīgi pārsteigti, sastapušies pie vakariņu galda 148

XXIV Kas notika Luvrā, kamēr Bastīlijā vakariņoja 153 XXV Politiskie sāncenši 160

XXVI Portoss gan paklausa, bet nesaprot, kāpēc 167

XXVII Bezmo kunga sabiedrībā 174

XXVIII Gūsteknis 181

XXIX Kā Mustons pieņēmās svarā, neko

neteikdams Portosam, un kādas neērtības

no tā radās cienījamajam muižniekam 207

XXX Kas bija 2ans Perserēns 215

XXXI Paraugi 221

XXXII Kā Moljēram varbūt radās iecere

komēdijai «Sīkpilsonis muižniekos" 231

XXXIII Bišu strops, bites un medus 238

XXXIV Vēl vienas vakariņas Bastīlijā 245 XXXV Ordeņa ģenerālis 252

XXXVI Kārdinātājs 260

XXXVII Kronis un tiāra 267

XXXVIII Volevikontas pils 274

XXXIX Melēnas vīns 278

XL Nektārs un ambrozijs 282

XLI Gaskonis pret divkāršu gaskoni 286

XLII Kolbērs 297

XLIII Greizsirdība 302

XLIV Kā tika aizskarts karalis 308

XLV Nakts Bastīlijā 316

XLVI Fukē kunga ēna 321

Rīgā 1997

9

Tulkojusi L.RozIte Redaktors: H.Jubels Korektore: G.Kalniņa

SESTĀ DALA

9

.

Senie hronisti sev raksturīgajā retorikā neatteiktos pretnostatīt Fi­lipa atpūtu karaļa guļvietā zem baldahīna un drūmo karaļa likteni, kurš lika viņam izmisumā triekties pret restēm un atslēgām. Mēs nebūt neuzskatām, ka retorika ir kaut kas slikts, un nepiederam pie tiem, kuri ir pārliecināti, ka tā veltīgi izpušķo vēsturi, tomēr pacentīsimies pēc iespējas mīkstināt šo kontrastu, par ko jau iepriekš lūdzam lasītāja piedošanu. Mēs ieskicēsim citu ainu, kas mums šķiet interesanta un var kalpot kā pirmās papildinājums.

Jauno princi Morfeja apartamentos nogādāja no Aramisa istabas tas pats mehānisms, ar kura palīdzību no turienes aizgādāja prom kara­li.

Aramiss nospieda kaut kādu ierīci, kupols sāka lēni slīdēt lejup, un Filips atradās blakus karaļa gultai, kura pēc tam, kad bija atstājusi savu gūstekni pazemes dziļumos, atkal pacēlās iepriekšējā vietā.

Vienatnē ar šo greznību un varenību, kas viņam kopš šī brīža bija lemtas, ar lomu, ko pats bija uzņēmies, Filips pirmoreiz sajuta dvē­seles trīsas, kas lika spēcīgāk iepukstēties viņa karaliskajai sirdij.

Un tomēr, paskatījies uz tukšo gultu, kas vēl glabāja viņa brāļa ķermeņa iespiedumus, viņš kļuva nāves bāls.

Mēmā līdzzinātāja bija izpildījusi savu pienākumu un atkal atgrie­zusies iepriekšējā vietā: te tā stāvēja, glabādama nozieguma pēdas; tā atklāti un skarbi uzrunāja šī nozieguma vaininieku, kā jau savu cilvēku, no kura nav jākautrējas. Tā runāja patiesību.

Pieliecies, lai varētu labāk apskatīt karalisko guļvietu, Filips pa­manīja lakatiņu, kas vēl bija valgs no aukstajiem sviedriem, kuri bija plūduši pār Ludviķa XIV pieri. Tie šausmināja Filipu tāpat kā Ābela asinis Kainu [19] .

— Te nu es esmu aci pret aci ar savu likteni, — pelēki bālu seju un kvēlojošām acīm viņš noteica. — Vai tas būs briesmīgāks par ma­nu ieslodzījumu? Vai es vienmēr ieklausīšos savas sirdsapziņas balsī, vai varēšu domāt, par ko vien vēlos?.. Jā, šai gultā atpūtās karalis: viņa galvas iespiedums ir spilvenā, un viņa asarās samircis kabatas lakatiņš. Es neuzdrošinos apgulties šai gultā un pieskarties lakatiņam, uz kura izšūti Ludviķa iniciāļi un ģerbonis!.. Jābūt apņēmīgākam, jā­līdzinās d'Erblē kungam, kurš vēlas, lai rīcība vienmēr ietu soli tālāk kā domā; ņemsim d'Erblē kungu par piemēru, jo viņš domā tikai par sevi un viņu uzskata par kārtīgu cilvēku, tāpēc ka viņš nav nodarījis nevienam nekādu ļaunumu, izņemot savus ienaidniekus, un nav no­devis nevienu citu kā tikai tos.

Šī gulta būtu mana, ja Ludviķis XIV to nebūtu man atņēmis mūsu mātes nozieguma rezultātā. Šis lakatiņš, uz kura izšūts Francijas ģer­bonis, ari būtu mans, un to nelietotu neviens cits kā tikai es, ja man, kā teica d'Erblē kungs, būtu atstāta mana īstā vieta Francijas karaļu šūpulī. Filip, gulies šai gultā kā īstais Francijas dēls! Filip, tu esi vie­nīgais Francijas karalis un saņem sev nolaupīto ģerboni! Filip, tu esi vienīgais likumīgais sava tēva Ludviķa XIII mantinieks, un tādēļ esi nežēlīgs pret uzurpatoru, kurš arī vēl tagad nenožēlo ciešanas, ko tev sagādājis!