Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Pjērs Brusels (dzīvojis ap 17. gs. 2. p.) — Parīzes parlamenta pa­domnieks, aktīvs Frondas dalībnieks. Kļuva populārs, pateicoties savai opozīcijai pret galma politiku, kad Austrijas Anna bija re- ģente. Viņa arests 1648. gadā izraisīja barikāžu kaujas Parīzē.

su, jo nabadzība — tas vēl nenozīmē vientulību, trimdu, cietumu! Vai tad es kādreiz varu būt nabags, ja man ir tādi draugi kā Pelisons, La­fontēns, Moljērs, ja mana iemīļotā… Nē, nē un vēlreiz nē, bet vientulī­ba — man, kas dzimis kņadai, man, kas pieradis pie baudām, man, kas eksistē tikai tādēļ, ka vēl pastāv citi!.. O, ja jūs tikai zinātu, cik es pat­laban jūtos vientuļš, un jūs, kas šķirat mani no visa, pēc kā es tiecos no visas sirds, jūs man šķietat kā vientulības, neesamības un nāves iemieso­jums!

— Fukē kungs, es jau jums teicu, — līdz sirds dziļumiem aizkusti­nātais d'Artanjans iebilda, — jūs pārspīlējat savu nelaimi. Karalis jūs mīl.

— Nē, — Fukē papurināja galvu, — nē, nē!

— Toties Kolbēra kungs ienīst.

— Kolbēra kungs? O, tas nav svarīgi!

— Viņš jūs izputinās.

— To nav grūti izdarīt; es nedomāju noliegt, ka jau esmu izputināts.

Dzirdot šo dīvaino finansu superintendanta atzīšanos, d'Artanjans

pārlaida visai izteiksmīgu skatienu istabai. Kaut arī viņš nebilda ne vārdu, Fukē ļoti labi viņu saprata un iebilda:

— Ko lai iesāk ar visu šo krāšņumu, kad tevī pašā no tā vairs nav ne pēdas! Vai jūs zināt, kādam nolūkam bagātniekam vajadzīga lielākā daļa bagātības? Tikai tādēļ, lai liktu mums novērsties no visa, kas nav tik spožs. Vo! Jūs minēsiet visus Vo brīnumus, vai ne? Kam man tie vajadzīgi? Ko lai es ar tiem iesāku? Ja es esmu izputināts, tad kur lai es ņemu ūdeni manu najādu traukiem, kur dabūšu uguni savām salaman­drām vai gaisu, ar ko piepildīt tritonu krūtis? Lai būtu pietiekoši bagāts, d'Artanjana kungs, jābūt ļoti bagātam.

D'Artanjans neko neteica.

— O, es zinu, ļoti labi zinu, par ko jūs domājat, — Fukē turpinā­ja. — Ja Vo būtu jūsu īpašums, jūs to pārdotu un nopirktu muižu pro­vincē. Tur jums būtu meži, sakņu dārzi un ganības, un tie uzturētu savu īpašnieku. No četrdesmit miljoniem jūs dabūtu…

— Desmit..

— Nevienu, mans dārgais kaptein. Francijā nav tik bagāta cilvēka, kurš, nopircis Vo par diviem miljoniem, varētu uzturēt to pašreizējā stā­voklī.

— Taisnību sakot, miljons — tas vēl nav ubaga spieķis.

— Tas ir pavisam tuvu ubaga spieķim. Dārgais draugs, jūs mani ne­saprotat. Es negribu Vo pārdot. Ja vēlaties, es to jums uzdāvināšu.

— Labāk uzdāviniet karalim, tā būs izdevīgāk.

— Karalim mana dāvana nav vajadzīga. Ja viņam patiks, tad Vo at­ņems tāpat. Tāpēc es labāk gribētu iznīcināt Vo. Ziniet, d'Artanjana kungs, ja šobrīd zem mana jumta neatrastos karalis, es paņemtu šo pašu sveci, noliktu zem kupola divas palikušās raķešu un bengālisko uguņu kastes un pārvērstu savu pili pelnos.

— Jebkurā gadījumā jūs nu gan nenodedzinātu savu pili, — muske­tieris it kā garāmejot piezīmēja.

— Bez tam, — Fukē dobjā balsī turpināja, — ko gan es pateicu, ak Dievs! Nodedzināt Vo! Iznīcināt pili! Vo taču nepieder man. Visas šīs bagātības un neskaitāmie brīnumi uz kādu laiciņu* pieder tam, kas par tiem samaksāja, tas tiesa, bet uz mūžīgiem laikiem tie pieder saviem radī­tājiem. Vo pieder Lebrēnam, Lenotram, Pelisonam, Levo, Lafontēnam; Vo pieder Moljēram, kurš tā sienās uzvedis «Neciešamos". Galu galā Vo pieder mūsu pēctečiem. Jūs redzat, d'Artanjana kungs, man vairs nav savu māju.

— Tas ir labi, tādi spriedumi man patīk, un tajos es atkal pazīstu Fukē kungu. Jūs vairs neatgādināt nabaga Bruselu, es vairs nedzirdu vecā Frondas dalībnieka nopūtas. Ja jūs esat izputējis, saglabājiet gara stip­rumu. Velns parāvis, jūs arī piederat pēctečiem un nedrīkstat sevi paze­mot. Paskatieties uz mani. Man liktenis, kurš dala lomas šīs pasaules komediantiem, piešķīris daudz mazāk patīkamu un jauku lomu kā jūsējā. Jūs esat peldējis zeltā, valdījis un baudījis. Es esmu vilcis savu vezumu, pakļāvies pavēlēm un cietis. Lai cik niecīgs es esmu salīdzinājumā ar jums, monsenjor, es jums tomēr saku: atmiņas par paveikto ir kā pātaga, kas neļauj man pirms laika nokārt savu sirmo galvu. Es līdz pašām bei­gām būšu kā labs pulka zirgs un kritīšu uzreiz, kad būšu iepriekš iz­vēlējies vietu, kur krist. Dariet tāpat kā es, Fukē kungs, no tā jums sliktāk nepaliks. Ar tādiem cilvēkiem kā jūs tas notiek vienu vienīgu reizi. Kad tā pienāk, galvenais ir rīkoties kā pienākas. Ir kāda sena latīņu paruna, ko es sev bieži atgādinu: „Tikai beigas parāda visa vērtību".

— Musketiera sprediķis, monsenjor.

Fukē, piecēlies kājās, apkampa d'Artanjanu un paspieda viņam roku.

— Brīnišķīgs sprediķis, — pēc īsa klusuma brīža Fukē noteica.

— Jūs mani milat, ja tā runājat.

— Varbūt.

Fukē atkal kļuva domīgs un tad ievaicājās:

— Kur varētu būt d'Erblē kungs?

— Lūk, par ko jūs domājat!

— Es neuzdrošinos jūs lūgt vēlreiz doties viņu meklēt.

— Pat ja jūs lūgtu, es to nedarītu. Tas būtu ārkārtīgi nepiesardzīgi, par to uzzinātu, un Aramiss, kurš nekur nav iejaukts, tiktu sakompro­mitēts, un karalis vērstu savas dusmas arī pret viņu.

— Es pagaidīšu līdz rītam.

— Jā, tā būs vislabāk.

— Ko mēs darīsim no rīta?

— Nezinu, monsenjor.

— Parādiet man kādu laipnību, d'Artanjana kungs.

— Labprāt.

— Jūs mani sargājat, un es palieku jūsu uzraudzībā. Jūs taču precīzi izpildāt pavēli, vai ne?

— Protams.

— Tad palieciet mana ēna. Šai ēnai es dodu priekšroku starp visām citām.

D'Artanjans palocījās.

— Tikai aizmirstiet, ka jūs esat d'Artanjana kungs — musketieru kapteinis, bet es — finansu superintendants Fukē, un parunāsim par ma­nu stāvokli.

— Tas ir grūti, velns parāvis!

— Tiešām?

— Jūsu dēļ, Fukē kungs, es izdarīšu neiespējamo.

— Pateicos. Ko jums teica karalis?

— Neko.

— Tad tā jūs runājat ar mani!

— Velns parāvis!

— Ko jūs domājat par manu stāvokli?

— Teikšu atklāti, tas nav viegls.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka jūs atrodaties savā namā.

— Lai cik grūts tas arī nebūtu, es to lieliski saprotu.

— Vai jūs domājat, ka pret kādu citu es būtu tik atklāts?

— Un jūs to saucat par atklātību? Jūs esot bijis pret mani atklāts! Jūs atsakāties man atbildēt uz visvienkāršākajiem jautājumiem?

— Nu, ja jums tā labāk patīk, es biju laipns.

— Tā ir cita lieta.

— Paklausieties, monsenjor, kā es rīkotos, ja jūsu vietā būtu kāds cits: es pieietu pie jūsu durvīm, tiklīdz aizietu kalpi, vai, ja viņi vēl nebūtu prom, es viņus noķertu kā zaķus, klusiņām kaut kur ieslēgtu, bet pats apgultos uz paklāja pie jūsu durvīm. Jūs nemaz nezinātu, ka es jūs no­vēroju un sargāju līdz rītam pēc sava pavēlnieka rīkojuma. Nebūtu ne skandāla, ne trokšņa, ne pretošanās; bet nebūtu arī nekādu brīdinājumu Fukē kungam, nekādas atturības vai delikātu piekāpšanos, kas pastāv starp pieklājīgiem cilvēkiem izšķirīgos dzīves brīžos. Kā jums patīk šis plāns?

— O, tas ir šausmīgs!

— Vai ne? Būtu visai nepatīkami rīt no rīta nostāties jūsu priekšā un pieprasīt jūsu zobenu?

— O, es nomirtu no kauna un dusmām!

— Jūs izsakāt savu pateicību pārāk daiļrunīgi, es neesmu tik daudz paveicis, varat man ticēt.