Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ko jūs gribat ar to teikt?

— Es gribu teikt, mīļais draugs, — Aramiss turpināja tai pašā iecietīgajā familiaritātē, — un uzsvērt sekojošo: pierādiet, ka no karaļa apmaiņas ar gūstekni karalistē patiešām notikuši kādi nopietni satri­cinājumi, sacēlies liels troksnis un bijušas vajadzīgas kādas ārkārtīgas pūles.

— Ko! — Fukē iekliedzās, bālāks par lakatiņu, ar kuru slaucīja savu pieri. — Jūs sakāt…

— Aizejiet uz karaļa guļamistabu, — Aramiss tikpat mierīgi kā iepriekš noteica, — un pat jūs, kas tagad zināt svarīgo noslēpumu, nemanīsiet, ka Bastīlijas gūsteknis, nevis viņa brālis valdnieks, guļ ka­raļa gultā.

— Bet karalis! — Fukē izdvesa, jo viņu pārņēma šausmas par dzirdēto.

— Kuru karali jūs domājat? — Aramiss noprasīja tik mierīgi un pieglaimīgi, cik vien spēja. — To, kurš jūs no visas sirds ienīst, vai to, kurš jums ir labvēlīgs?

— To… kurš vēl vakar?..

— Kurš vēl vakar bija karalis? Nomierinieties, — viņš ieņēma vie­tu Bastīlijā, kurā pārāk ilgi cieta viņa upuris.

— Žēlīgais Dievs! Kurš viņu nogādāja Bastīlijā?

— Es.

— Jūs?

— Jā, un tas bija pārsteidzoši viegli. Pagājušo nakti es viņu no­laupīju, un, kamēr Ludviķis slīdēja lejup tumsā, viņa sāncensis cēlās gaismā. Nedomāju, ka tas radīja kādu troksni. Zibens bez pērkona nekad nevienu neuzmodina.

Fukē apslāpēti iekliedzās, it kā viņu būtu ķēris neredzams trie­ciens. Krampjaini saķēris galvu, viņš čukstēja:

— Un jūs to izdarījāt?

— Pie tam diezgan veikli. Ko jūs par to domājat?

— Jūs gāzāt karali? Ieslodzījāt viņu cietumā?

— Jā, to visu izdarīju es.

— Un tas notika šeit Vo?

— Jā, šeit Vo. Morfeja apartamentos. Vai jums neliekas, ka tie jau ceļot tika paredzēti tādam nodomam?

— Tas notika?

— Šonakt.

— Šonakt?

— Pusnaktī starp divpadsmitiem un vieniem.

Fukē sakustējās, it kā gribētu mesties virsū Aramisam, bet saval­dījās un tikai izteica:

— Vo! Manā namā!

— Acīmredzot. Tagad, kad Kolbērs vairs nevarēs jūs aplaupīt, šis nams ir vairāk jūsu kā jebkad.

— Tātad noziegums izdarīts manā mājā?

— Noziegums? — pārsteigtais prelāts pārjautāja.

— Tas ir satriecošs, drausmīgs noziegums! — Fukē turpināja, aiz­vien vairāk uzbudinādamies. — Tas ir vēl ļaunāk kā slepkavība! Šis noziegums uz mūžiem apkaunos manu vārdu, un tas iedvesīs šausmas pēctečiem!

— Kungs, jūs murgojat, — Aramisa balss skanēja nedroši, — to­mēr nevajag runāt tik skaļi: klusāk!

— Es kliegšu tik skaļi, lai mani dzird visa pasaule!

Fukē pagriezās pret bīskapu un cieši ieskatījās viņa acīs.

— Jā, — viņš atkārtoja, — jūs mani esat apkaunojis ar šo node­vību, nodarīdams ļaunu manam viesim, kurš mierīgi gulēja zem mana jumta. Vai man!

— Lai cieš tas, kurš zem jūsu jumta perināja nodomu jūs izpu­tināt un iznīcināt! Vai to jūs esat aizmirsis?

— Viņš bija mans viesis, mans karalis!

Aramiss piecēlās kājās; viņa mute sašķiebās un acis pielija asi­nīm:

— Vai patiešām man ir darīšana ar trako?

— Jums ir darīšana ar godīgu cilvēku.

— Ārprātīgo!

— Ar cilvēku, kurš jums neļaus izdarīt noziegumu līdz galam. Ar cilvēku, kurš drīzāk gatavs mirt vai pats ar savu roku jūs nogalināt, nekā apkaunot sevi.

Fukē paķēra zobenu, ko d'Artanjans bija paguvis viņam atdot un kas gulēja pie gultas galvgaļa, un apņēmīgi izrāva mirdzošo tēraudu no maksts.

Aramiss sarauca pieri un iebāza roku azotē, it kā gribētu no turie­nes izvilkt ieroci.

Fukē pamanīja šo kustību. Viņš bija skaists savā cēlajā un augst­sirdīgajā apņēmībā, kad aizmeta zobenu, kurš aizripoja pie gultas, un piegāja pie Aramisa, pieskardamies viņa plecam ar neapbruņoto ro­ku.

— Kungs, — viņš sacīja, — es labprāt mirtu šai pašā vietā, lai man nebūtu jāpārdzīvo kauns. Ja jūsos kaut mazliet saglabājusies draudzība, tad nogaliniet mani.

Aramiss stāvēja kā sastindzis, neko neteikdams.

— Jūs man neatbildat?

Aramiss mazliet pacēla galvu, un viņa acīs atkal pamirdzēja cerību stariņš.

— Monsenjor, padomājiet par visu, kas jūs sagaida, — viņš ieru­nājās. Tas ir tikai taisnīgi — karalis joprojām ir dzīvs, un viņa ieslo­dzījums glābj jūsu dzīvību.

— Jā, — Fukē atteica, — kaut arī jūs rīkojāties manā labā, es nepieņemu jūsu palīdzību. Tomēr es nevēlos jūs pazudināt. Jūs varē­siet brīvi atstāt šo namu.

Aramiss apspieda sašutumu, kas centās izlauzties no viņa satriek­tās sirds.

— Es visiem esmu vienlīdz viesmīlīgs namatēvs, — neaprakstāmā cēlumā Fukē turpināja, — un tādēļ netiksiet upurēts nedz jūs, nedz tas, kura bojāeju jūs plānojat.

— Tādā gadījumā tiksiet upurēts jūs, jūs pats! — Aramiss dobji noteica.

— Es uzņemu to kā pareģojumu, d'Erblē kungs, bet mani nekas nespēs apturēt. Jūs nekavējoties atstāsiet Vo un Franciju; es jums do­du četras stundas, ar to pietiek, lai jūs varētu mēģināt nokļūt drošā patvērumā.

— Četras stundas! — Aramiss neticīgi un izsmējīgi nomurminā­ja.

— Dodu jums Fukē goda vārdu! Šai laikā neviens jūs nevajās. Tā jūs par četrām stundām būsiet apsteidzis vajātājus, ko karalis neka­vējoties sūtīs jums pakaļ.

— Četras stundas! — Aramiss dusmās atkārtoja.

— Tas ir vairāk kā vajadzīgs, lai iekāptu laivā un sasniegtu Belilu, kurā es dodu jums patvērumu.

— Ā… — Aramiss izgrūda.

— Belilā jūs būsiet mans viesis, un jūsu persona būs tikpat neaiz­skarama kā viņa majestāte, kamēr viņš atradās Vo. Dodieties ceļā, d'Erblē, brauciet prom — kamēr es esmu dzīvs, no jūsu galvas neno­kritīs ne matiņš.

— Pateicos, — Aramiss ar drūmu ironiju noteica.

— Pasteidzieties; paspiedīsim viens otram roku un dosimies ceļā: jūs — glābt savu dzīvību, es — savu godu.

Aramiss izvilka roku no azotes; tā bija asiņaina. Viņš bija plo­sījis savas krūtis, kā sodīdams par to, ka tajās dzimuši tik daudzi vel­tīgi sapņi, vēl niecīgāki, neprātīgāki un ātrāk pārejoši kā cilvēka dzī­ve.

Fukē izbijās; viņu pārņēma žēlums, un viņš piegāja pie Aramisa, lai to apskautu.

— Man nav līdz ieroča, — nomurmināja Aramiss, tikpat nepie­ejams un drausmīgs kā Didonas ēna.

Pat nepieskāries superintendanta pastieptajai rokai, viņš novērsās un pāris soļus atkāpās. Bīskaps atvadījās ar lāstu un žestu, ar kādu pasludina anatēmu [21] no baznīcas kanceles; asins piles no bīskapa rokas trāpīja Fukē sejā.

Abi aizsteidzās uz slepenajām kāpnēm, kas veda iekšējā pagal­mā.

Fukē lika iejūgt pašus labākos zirgus, kādi viņam bija. Aramiss apstājās pie kāpnēm, pa kurām varēja nokļūt pie Portosa. Pārdomās iegrimis, viņš te nostāvēja diezgan ilgi.

Kamēr viņu mocīja šaubas, Fukē kariete jau bija iejūgta. Izbrau­kusi caur pils galveno pagalmu, tā lielā ātrumā drāzās pa ceļu uz Parīzi.

„Braukt projām vienam?.. — Aramiss pie sevis prātoja. — Brī­dināt princi par notikušo?.. Nolādēts!.. Brīdināt princi, bet kas būs tālāk?.. Ņemt viņu līdz?.. Visur vilkt sev līdz šo dzīvo pierādījumu?.. Varbūt karš?.. Nesaudzīgs pilsoņu karš?.. Bet karam nav ne spēku, ne līdzekļu!.. Neiespējami!.. Bet ko viņš bez manis iesāks? Bez manis viņš kritīs tāpat kā es!.. Kas zina?.. Lai tad piepildās viņa paša lik­tenis!.. Viņa liktenis jau bija nolemts, lai tad tā arī paliek!.. Ak Dievs! Es esmu pagalam! Jā, pagalam!.. Ko lai dara?.. Jābēg uz BeliluL Jā!.. Bet Portoss paliks te un, ja sāks runāt, tad visiem visu izstāstīs!.. Tur­klāt viņš ir daļiņa no manis; viņa ciešanas ir manas ciešanas. Portoss dosies prom kopā ar mani un dalīsies manā liktenī. Jā, tas ir nepie­ciešami."