Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kolbēra kungs, vai jūs saprotat, kas no tā visa izriet? — mazliet padomājis, karalis ieteicās.

— Nē, nezinu, jūsu majestāte.

— Ja fakts par trīspadsmit miljonu piesavināšanos būtu pierādīts…

— Tas ir pierādīts.

— Es gribēju teikt — kļūtu visiem zināms.

— Domāju, ka tas varētu notikt kaut vai rīt, ja karalis…

— Ja karalis nebūtu viesos pie Fukē kunga, — Ludviķis ar pašcieņu atteica.

— Jūsu majestāte, karalis visur ir saimnieks, un jo sevišķi jau namos, kas tiek uzturēti par viņa naudu.

— Man šķiet, — Filips čukstēja Aramisam, — ja tas arhitekts, kas izplānoja šo kupolu, zinātu, kā mēs to izmantosim, tad viņš būtu uzbū­vējis to kustīgu, lai tas varētu nogāzties uz galvas Kolbēram līdzīgiem neliešiem.

— Man arī tas ienāca prātā, — Aramiss atteica, — bet Kolbērs pat­laban atrodas tik tuvu karalim!

— Tā gan, varētu rasties problēma par troņmantnieku…

— Un to savās interesēs izmantotu jūsu jaunākais brālis. Labāk klu­sēsim un klausīsimies.

— Mums nav palicis daudz ko klausīties… — jaunais princis pie­zīmēja.

— Kāpēc, monsenjor?

— Ja es būtu karalis, tad vairs neko nepiebilstu teiktajam.

— Bet ko jūs darītu?

— Es atliktu lēmumu līdz rītam.

Ludviķis XIV beidzot pacēla acis, un ieraudzījis, ka Kolbērs gaida, strauji mainīja sarunas tēmu.

— Kolbēra kungs, — viņš sacīja, — jau ir vēls, es likšos gulēt.

— Tā, — Kolbērs novilka, — tas nozīmē…

— Palieciet sveiks. Es paziņošu savu atbildi rīt.

— Ļoti labi, jūsu majestāte, — Kolbērs piekrita, juzdamies aizvai­nots, bet cenzdamies karaļa klātbūtnē neizpaust savas patiesās jūtas.

Karalis pamāja, un intendants, atpakaļ kāpdamies, virzījās uz durvīm.

— Manus kalpus! — karalis pasauca.

Kalpi ienāca guļamistabā.

Filips gribēja pamest savu novērošanas posteni.

— Vēl vienu mirkli, — Aramiss savā parastajā laipnībā viņu aiztu­rēja, — viss tikko notikušais ir sīkumi, par ko rīt mēs vairs nedomāsim; toties karaļa izģērbšana, dodoties uz dusu — tas gan ir ārkārtīgi svarīgi, monsenjor. Mācieties, mācieties, kā jūs apgulda, jūsu majestāte. Skatieties uzmanīgi!

Vēsture pastāstīs, vai, pareizāk sakot, jau ir pastāstījusi mums par nākamās dienas notikumiem, par lielisko izklaidēšanos, kādu superin­tendants bija sarīkojis karalim. Tātad nākamajā dienā valdīja jautrība un visdažādākās spēles, notika pastaiga, greznas pusdienas, izrāde, kurā Por­toss sev par lielu izbrīnu ieraudzīja Koklēna de Voljēra kungu, kas spē­lēja farsā „Neciešamie". Vismaz tā šo komēdiju nosauca de Brasjē de Pjerfonā kungs.

Visā šīs pārsteigumiem bagātās, izkaidēm piesātinātās un spožās die­nas gaitā, kad, šķiet, uz katra soļa atdzīvojās „Tūkstoš un vienas nakts" brīnumi, karalis vēl joprojām pārdzīvoja vakardienas sarunu ar Kolbēru un netika galā ar tās indi, tāpēc bija vēss, atturīgs un kluss. Nekas viņu nespēja sasmīdināt; varēja just, ka visu viņa būtni pārņēmušas dusmas, kuru iegansts slēpjas kaut kur tālu un kas pakāpeniski pieņemas spēkā, tāpat kā avots kļūst par varenu upi, uzņemdams sevī daudzās pietekas. Tikai ap pusdienlaiku karalis kļuva mazliet jautrāks. Acīmredzot viņš bija pieņēmis lēmumu.

Aramiss novēroja katru Ludviķa soli, tāpat kā katru viņa domu un noprata, ka notiks tas, ko viņš gaidīja.

Karalim droši vien gribējās atbrīvoties no šīm mokošajām un drū­majām domām, tāpēc viņš visu dienu meklēja Lavaljēras sabiedrību ar tādu pat neatlaidību kā vairījās satikties ar Kolbēru un Fukē.

Pienāca vakars. Karalis izteica vēlēšanos doties pastaigā tikai pēc kār­šu spēles. Tāpēc laikā starp vakariņām un pastaigu notika kāršu spēle.

Karalis vinnēja tūkstoš pistoļu, iebāza tos kabatā un, piecēlies no kāršu galda, sacīja:

— Kungi, iziesim parkā.

Tur viņš satikās ar dāmām. Kā jau mēs tikko teicām, karalis vinnēja tūkstoš pistoļu un iebāza tos kabatā, toties Fukē pacentās pazaudēt des­mit tūkstošus; tādējādi simt deviņdesmit tūkstoši livru tika galminiekiem; viņu sejas, tāpat kā karaļa apsardzes virsnieku sejas, staroja priekā.

Karaļa seja gan nepauda prieku. Neskatoties uz vinnestu, pret ko viņš citreiz nemaz nebija vienaldzīgs, viņa seja bija kā drūms negaisa mākonis. Kādā alejas pagriezienā viņu gaidīja Kolbērs. Bez šaubām, in­tendants te bija ieradies pēc karaļa uzaicinājuma, jo 'Ludviķis XIV, kas visu dienu bija vairījies no viņa, tagad pamāja, lai viņš seko, un abi kopā iegāja parkā.

Arī Lavaljēra redzēja karaļa saraukto pieri un kvēlojošās acis. Iemīļo­tā dvēselē nebija neviena stūrīša, kurā neiespiestos viņas mīlestība, tāpēc viņa nojauta, ka šīs slēptās dusmas nesīs kādam nelaimi. Kā žēlsirdības eņģelis Luīze nostājās pretī šai atriebībai.

Pēc ilgās neredzēšanās meitene parādījās karaļa priekšā tik satraukta, samulsusi un skumja, ka Ludviķis, būdams sliktā garastāvoklī, iztulkoja to sev par ļaunu.

Viņi bija vieni vai gandrīz vieni, jo Kolbērs, ieraudzījis jaunavu, god­bijīgi atpalika kādus desmit soļus. Karalis piegāja Lavaljērai, saņēma vi­ņas roku un jautāja:

— Vai jūs neuzskatīsiet par nekautrību, ja apvaicāšos, kas jums no­ticis? Jūs nopūšaties, jūsu acis ir miklas…

— O, jūsu majestāte, ja es nopūšos un manas acis ir miklas, beidzot, ja es esmu bēdīga, tad cēlonis ir jūsu skumjas.

— Manas skumjas! Jaunkundz, jūs maldāties. Es nejūtos skumjš, bet gan pazemots.

— Pazemots! Ko es dzirdu? Kā tas iespējams?

— Jaunkundz, tur, kur es atrodos, neviens cits nedrīkst un nevar būt kungs. Bet paskatieties tikai t- vai tad mani, Francijas karali, ar savu spožumu neaizēno šejienes karalis? O, — viņš turpināja caur sakostiem zobiem un dūres sažņaudzis, -r kad es tikai iedomājos, ka šis valdnieks, šis karalis patiesībā ir neuzticams kalps, kurš lepojas, pacēlies pāri vi- siera, ar man nolaupīto… Es pārvērtīšu šim negodīgajam ministram viņa svinības sērās, un Vo nimfa, kā izsakās Fukē dzejnieki, to ilgi atcerēsies!

— Jūsu majestāte!

— Vai tikai jaunkundze nevēlas nostāties Fukē kunga pusē? — Lud­viķis XIV nepacietīgi noprasīja.

— Nē, jūsu majestāte, es tikai jautāšu: vai jūsu informācija ir pa­tiesa? Jūsu majestāte jau no pieredzes zina, kā vērtējamas galma tenkas un apvainojumi.

Ludviķis XIV paaicināja Kolbēru tuvāk.

— Runājiet jūs, Kolbērs kungs, jo man šķiet, ka Lavaljēras jaun­kundzei vēl nepieciešams jūsu apliecinājums, lai noticētu savam karalim. Paskaidrojiet jaunkundzei, ko Fukē ir izdarījis, bet jūs, jaunkundz, esiet tik laipna un, lūdzu, uzklausiet viņu. Tas neaizņems daudz laika.

Kāpēc Ludviķis XIV tik neatlaidīgi vēlējās, lai Lavaljēra uzklausa Kolbēru? Iemesls bija ļoti vienkāršs: viņa paša sirds vēl nebija īsti nomie­rinājusies, un prāts šaubījās; viņš nojauta kādu drūmu, tumšu, samudži­nātu un nesaprotamu intrigu, kas slēpās aiz notikuma ar trīspadsmit mil­joniem, un viņam gribējās, lai Lavaljēras tīrā dvēsele sašustu par zādzību un kaut ar vienu vārdu atbalstītu lēmumu, ko viņš bija pieņēmis, bet vēl svārstījās realizēt.

— Kungs, runājiet, — Lavaljēra lūdza pienākušo Kolbēru, — runā­jiet, ja jau karalis vēlas, lai es jūs uzklausītu. Pastāstiet, kāds ir Fukē kunga noziegums?