Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ā, tas esat jūs, d'Artanjan! Dārgais draugs! Kā jūs te gadījāties? Ak jā, es taču esmu svētkos Vo!

— Savā brīnišķīgajā tērpā.

— Koklēna de Voljēra kungs… tas bija ļoti laipni no viņa puses, vai ne?

— Cst! Jūs tā mīdāties, ka ielauzīsiet vēl grīdu, — Aramiss centās draugu apvaldīt.

— Tiesa, — d'Artanjans apstiprināja., — Šī istaba ir tieši virs kupola.

— Es to ieņēmu, ne jau lai pārvērstu par paukošanas zāli, — bīskaps piebilda. — Uz karaļa guļamistabas plafona attēloti miega jaukumi. Ņe­miet vērā, ka mans parkets atrodas tieši virs šī plafona. Arlabunakti, draugi, pēc desmit minūtēm es jau būšu gultā.

Aramiss viņus pavadīja ar laipnu smaidu. Tiklīdz draugi bija izgājuši, viņš ātri aizslēdza durvis, aizvilka visus aizkarus un pasauca:

— Monsenjor!

Tūlīt atvērās aizbīdāmās durvis un no alkova, kas atradās aiz gultas, iznāca Filips; viņš pasmīnēja:

— Ševaljē d'Artanjanam nu gan bija aizdomas!

— Jūs sazīmējāt d'Artanjanu?

— Vēl pirms jūs viņu nosaucāt vārdā.

— Tas ir jūsu musketieru kapteinis.

— Viņš man ir dziļi uzticīgs, — Filips atteica, uzsvērdams vārdu „man".

— Viņš ir uzticīgs kā suns, bet reizēm arī kož. Ja d'Artanjans jūs nepazīs, kamēr nepazudīs otrs, varat paļauties uz viņu vienmēr; ja viņš neko neredzēs savām acīm, viņš paliks uzticīgs; bet ja ieraudzīs pārāk vēlu, tad kā jau īsts gaskonis nekad neatzīs, ka kļūdījies.

— Tā jau es domāju. Ar ko mēs atlikušajā laikā nodarbosimies?

— Jūs ieņemsiet savu novērošanas posteni un vērosiet, kā karalis lie­kas gulēt, tas ir, kā jūs liekaties gulēt pēc visām saīsinātās ceremonijas paražām, kā to prasa etiķete.

— Labi. Kur lai es apsēžos?

— Sēdieties uz saliekamā krēsla. Es nobīdīšu parketa dēlīti. Jūs ska­tīsieties caur spraugu, kas ir virs viena no viltus logiem, kuri iebūvēti karaļa guļamistabas kupolā. Vai jūs redzat?

— Jā, es redzu Ludviķi.

Filips sarāvās, kā ieraudzījis ienaidnieku.

— Ko viņš dara?

— Viņš piedāvā apsēsties kādam cilvēkam.

— Fukē kungam?

— Nē, nē, pagaidiet…

— Mans princi, atcerieties piezīmes vai portretus!

— Cilvēks, ko karalis grib apsēdināt sev blakus, ir Kolbērs.

— Kolbērs karaļa guļamistabā! — Aramiss iekliedzās. — Neiedo­mājami!

— Skatieties.

Aramiss paskatījās caur grīdas spraugu.

— Jā, — viņš piekrita, — jums taisnība! Tas ir Kolbērs. O, mon­senjor, ko mums lemts dzirdēt un kas iznāks no šīs viņu tikšanās?

— Bez šaubām nekas labs Fukē kungam.

Princis nebija kļūdījies. Mēs jau zinām, ka Ludviķis XIV izsauca Kol­bēru, un tas ieradās. Saruna sākās ar tādu labvēlības izpausmi, kādu ka­ralis izrādīja reti kuram. Tiesa gan, viņa majestāte ar savu pavalstnieku bija divatā.

— Sēdieties, Kolbēr.

Intendants, kurš nupat vēl bija baidījies no padzīšanas, jutās bezgalīgi iepriecināts par tādu neredzētu godu, bet tomēr atteicās.

— Vai viņš pieņēma karaļa uzaicinājumu? — Aramiss jautāja.

— Nē, viņš neapsēdās.

— Paklausīsimies, princi…

Nākamais karalis kopā ar topošo pāvestu sāka cītīgi noklausīties, ko zem viņiem runāja divi vienkārši mirstīgie.

— Kolbēr, — karalis iesāka, — šodien jūs man visu laiku runājāt pretī.

— Jūsu majestāte… es to zinu.

— Lieliski! Man patīk jūsu atbilde. Jā, jūs to saprotat. Jābūt vīriš­ķīgam, lai paliktu pie sava.

— Es riskēju, ka jūs būsiet neapmierināts, jūsu majestāte: ja es rīko­tos citādi, tad jūs nemaz nezinātu, kas īstenībā ir jūsu interesēs.

— Ak tā! Vai jums bija kāds iemesls raizēties par mani?

— Kaut vai slikta dūša, jūsu majestāte; tādas dzīres savam karali var rīkot tikai tad, ja grib lai viņš pārēdas ar visiem izsmalcinātajiem ēdie­niem.

Pēc šis raupjās asprātības Kolbērs sāka apmierināti gaidīt, kādu ie­spaidu tā būs atstājusi. Būdams pats godkārīgākais, bet arī izsmalcinā­tākais cilvēks karalistē, Ludviķis XIV piedeva Kolbēram šo neveiklo joku.

— Tas gan, Fukē mani pacienāja godam. Sakiet man, kur viņš ņem naudu visiem šiem izdevumiem? Vai jūs par to esat- informēts?

— Jā, jūsu majestāte.

— Pastāstiet arī man, ko jūs zināt.

— Tas ir ļoti vienkārši. Es pārzinu viņa lieta, varētu teikt, ar pre­cizitāti līdz vienam denjē.

— Es zinu, ka jūs ļoti labi protat rēķināt.

— Tas ir galvenais, ko var prasīt no finansu intendanta.

— Jā, bet šī īpašība visiem nepiemīt.

— Atļaujiet man pateikties par uzslavu, ko dzirdēju no jūsu lūpām, valdniek.

— Jā, Fukē ir bagāts, pat ļoti bagāts, un to zina visi.

— Kā dzīvie, tā arī mirušie.

— Ko jūs ar to gribat teikt, Kolbēra kungs?

— Dzīvie redz Fukē kunga bagātības, tā sakot, sekas, un aplaudē tām; toties mirušie labāk par mums zina arī cēloņus un apsūdz.

— Ā, tātad Fukē jāpateicas par savu bagātību noteiktiem apstākļiem?

— Nereti finansu intendanta amats rada labvēlīgus apstākļus tā izpil­dītājiem.

— Runājiet ar mani atklātāk, nebaidieties, mēs esam vieni.

— Es nekad un ne no kā nebaidos; mani sargā mana sirdsapziņa un mans karalis, valdniek.

Kolbērs zemu noliecās karaļa priekšā.

— Tātad, kas notiktu, ja mirušie sāktu runāt?..

— Reizēm viņi runā, jūsu majestāte. Izlasiet šo te.

— Ak, monsenjor, — Aramiss pačukstēja pie auss princim, kas stā­vēja blakus viņam un baidījās palaist garām kaut vārdu no runātā, — ja jau jūs esat šeit, lai mācītos būt karalis, tad iepazīstiet arī īsti karalisku nekrietnību. Jūs novērojat ainu, kādu var iecerēt un nospēlēt tikai Dievs, vai, pareizāk sakot, pats velns. Klausieties vien, tas jums vēlāk noderēs.

Princis divkāršoja uzmanību un ieraudzīja, ka Ludviķis XIV paņem no Kolbēra vēstuli, ko tas sniedza viņam.

— Nelaiķa kardināla rokraksts! — karalis iesaucās.

— Jūsu majestātei ir lieliska atmiņa, — Kolbērs paklanīdamies pie­bilda.

Karalis izlasīja Mazarīni vēstuli, par kuru mūsu lasītāji jau zina no strīda starp de Ševrēzas kundzi un Aramisu.

— Es īsti nesaprotu, — ieteicās karalis, ko vēstule bija ļoti ieinte­resējusi.

— Jūsu majestātei vēl nav tādu iemaņu kā finansu intendantūras ie­rēdņiem.

— Es redzu, ka te ir runa par naudu, kas izsniegta Fukē kungam.

— Pilnīgi pareizi, par trīspadsmit miljoniem. Tā nav maza summiņa!

— Tā. Tātad rēķinos šo trīspadsmit miljonu trūkst? Vēlreiz saku, to es nesaprotu. Kā un kāpēc iespējams tāds iztrūkums?

— Es nesaku, ka tas ir iespējams; es apgalvoju, ka tas ir acīmre­dzams. Ne jau es to saku, bet atskaite.

— Un kardināla vēstule norāda, kam domāta šī summa, kā arī, kas ir tās glabātājs?

— Kā redzat, jūsu majestāte.

— Iznāk, ka Fukē vēl nav atdevis šos trīspadsmit miljonus un tātad…

— Tātad, jūsu majestāte… ja jau Fukē kungs nav atdevis šo naudu, tad viņš to ir piesavinājies. Trīspadsmit miljoni vairāk kā četrkārtīgi pār­sniedz izdevumus un izšķērdību, kādu jūsu majestāte varēja atļauties Fon­tenblo. Ja atceraties, tad tur mēs iztērējām tikai trīs miljonus.

Atdzīvināt karaļa dvēselē atmiņas par svētkiem, kuru laikā viens vie­nīgs Fukē vārds viņam pirmoreiz lika apjaust, ka superintendants kaut kādā ziņā ir par viņu pārāks — tā bija ļoti veikla nelietība no šī neveiklā cilvēka. Tā noskaņojis karali, Kolbērs varēja būt apmierināts. Viņš pats to juta. Karalis bija drūmāks par melnu nakti. Kolbērs gaidīja, ko viņš teiks, tikpat nepacietīgi kā Filips un Aramiss savā novērošanas punktā.