Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Superintendanta kungs, jūsu galds ir pārāks par visu.

Pēc šiem vārdiem galms ar tādu centību metās virsū gardumiem, ka viesus varētu salīdzināt ar Ēģiptes siseņu baru, kas uzbrucis zaļam lau­kam.

Apmierinājis ēstgribu, karalis atkal nodevās drūmām pārdomām; viņš jutās skumjš, kaut gan izlikās apmierināts, jo uzskatīja to par nepiecie­šamu. Sevišķi skumji viņam bija dzirdēt glaimus, ko galminieki veltīja Fukē.

D'Artanjans ēda un dzēra pēc sirds patikas; viņš dzīvi piedalījās saru­nā, jokoja un ievēroja daudz ko tādu, kas viņam pēc tam ļoti noderēja.

Kad vakariņas beidzās, karalis negribēja atteikties no vakara pastai­gas. Parks bija bagātīgi apgaismots. Mēness, it kā ari būtu iestājies Vo

Junona — romiešu mitoloģijā galvenā dieva Jupitera sieva.

saimnieka dienestā, sudraboja ezeru un koku galotnes, un tās mirdzēja kā briljanti un kvēloja kā fosfors. Gaiss bija patīkami vēss. Smiltīm no­kaisītās ēnainās alejas pašas aicināja spert uz tām kāju. Viss bija izdevies, turklāt karalis kādā no alejas krustojumiem satikās ar Lavaljēras jaun­kundzi, paguva pieskarties viņas rokai un pačukstēt: „Es jūs mīlu"; ne­viens to nedzirdēja, izņemot d'Artanjanu, kurš sekoja karalim, un pa priekšu ejošo Fukē.

Nemanot aiztecēja šīs burvīgās nakts stundas. Karalis lūdza viņu pa­vadīt uz guļamistabu. Tūlīt arī visi pārējie kļuva nemierīgi. Karalienes devās uz savu istabu flautu un teorbu* mūzikas pavadībā. Kāpdams aug­šup pa kāpnēm, karalis ieraudzīja savus musketierus, kurus Fukē bija atsaucis no Melēnas un uzaicinājis uz vakariņām.

D'Artanjans nomierinājās un aizmirsa savas aizdomas; viņš bija no­guris, labi pavakariņojis un cerēja kaut reizi dzīvē izbaudīt īsti karaliskas viesības.

„Fukē — tas tik ir cilvēks," — viņš domāja.

Svinīgi un ar bezgalīgi daudzām ceremonijām karalis tika aizvadīts Morfeja** valstībā, kuru mums kaut mazliet jāapraksta saviem lasītājiem. Tā bija pils lielākā un skaistākā istaba. Uz augšējā kupola Lebrēns bija attēlojis gan laimīgus, gan skumjus sapņus, ko Morfijs sūta tiklab kara­ļiem, kā viņu pavalstniekiem. Greznajās freskās mākslinieks bija uzglez­nojis visjaukāko un patīkamāko, ko vien var uzvēdīt sapņi, medu un smaržas, ziedus un nektāru, baudu un atpūtu, ar ko tie pilda mūsu sirdis. Ja vienā kupola pusē bija šī kārdinošā aina, tad otrā puse bija drūma un draudīga. Pāri plūstoši indes kausi, asmens, kas nozib virs guļošā gal­vas, burvji un spoki atbaidošās maskās, pustumsa, kas iedvesa lielākas šausmas nekā liesmas vai dziļa nakts — tas kontrastēja ar gleznotāja maigajiem un graciozajiem tēliem.

Pārkāpis šīs lieliskās istabas slieksni, karalis nodrebēja. Fukē tūlīt ap­jautājās, vai viņu kaut kas satrauc.

— Es vēlos iet gulēt, — teica nobālušais Ludviķis.

Teorba — flautas paveids, kurš bija ļoti populārs 16. gs.b. un ne­daudz vēlāk.

Morfejs — seno grieķu mitoloģijā sapņu dievs.

— Vai jūsu majestāte vēlas apgulties tūlīt? Tad es atsūtīšu šurp su­laiņus.

— Nē, man vēl ar kādu jāaprunājas. Lieciet ataicināt Kolbēra kungu. Fukē paklanījās un izgāja.

D'Artanjans nezaudēja laiku velti, tas nebija viņa dabā. Viņš apjau­tājās par Aramisu un meklēja viņu tik ilgi, kamēr sameklēja. Pēc karaļa ierašanās Aramiss visu laiku uzturējās savā istabā, acīmredzot lai izdo­mātu vēl kaut ko viņa majestātes izklaidēšanas programmā.

D'Artanjans lika sevi pieteikt un sastapa Vannas bīskapu skaistā ista­bā, ko šeit sauca par zilo pēc tapešu krāsas. Aramiss bija Portosa un dažu epikūriešu sabiedrībā.

Viņš apskāva draugu un piedāvāja tam labāko vietu. Visi nojauta, ka musketierim jāparunā ar Aramisu divatā, tāpēc epikūrieši atvadījās un aizgāja.

Portoss nekustējās ne no vietas. Viņš bija krietni ieturējies un mierīgi gulēja savā krēslā, tā ka viņa klātbūtne sarunu nevarēja traucēt. Viņš rāmi un vienmērīgi krāca, un šīs basa mūzikas pavadībā, kas atgādināja antīko melopeju*, varēja netraucēti sarunāties.

D'Artanjans juta, ka saruna būs jāuzsāk viņam. Cīniņš, kura dēļ viņš te bija ieradies, solījās būt sīvs un ilgstošs, tāpēc musketieris uzreiz ķērās pie lietas.

— Nu, lūk, mēs esam Vo, — viņš uzsāka.

— Jā. Vai jums šeit patīk, d'Artanjan?

— Ļoti, un sevišķi man patīk mūsu saimnieks Fukē kungs.

Melopeja — senajā Grieķijā ritmisks, monotons dziedājums, kas pavada deklamāciju.

— Apburošs, vai ne?

— Augstākajā mērā.

— Runā, karalis sākumā bijis gauži vēss pret viņu, bet vēlāk nedaudz atmaidzis.

— Kāpēc „runā"? Vai tad jūs pats to neredzējāt?

— Nē, es biju aizņemts. Kopā ar tiem, kuri nupat izgāja no šejienes, mēs apspriedām visas detaļas par rītdienas izrādi un karuseļiem.

— Ak tā! Jūs te esat galvenais izpriecu rīkotājs, vai ne?

— Kā jūs zināt, dārgais, man vienmēr patikušas dažādas izdomas; es vienmēr esmu bijis sava veida dzejnieks.

— Es atceros jūsu dzejoļus. Tie bija lieliski.

— Es gan esmu tos aizmirsis, bet labprāt baudu citu dzeju, to, kuras autorus sauc par Moljēru, Pelisonu, Lafontēnu un tā tālāk.

— Ziniet, kas man iešāvās prātā šodien vakariņu laikā?

— Nē, pasakiet. Kā tad es varu uzminēt, ja jums vienmēr ir vesela kaudze ideju.

— Es nodomāju, ka īstais Francijas karalis nemaz nav Ludviķis XIV.

— Hm! — Aramiss pret savu gribu ieskatījās musketierim tieši acīs.

— Nē, nav. Karalis nav neviens cits kā Fukē.

Aramiss uzelpoja un pasmaidīja.

— Jūs tāpat kā visi citi apskaužat viņu! — bīskaps pārmeta. — Varu galvot, ka šo frāzi jūs dzirdējāt no Kolbēra kunga.

Lai izpatiktu Aramisam, d'Artanjans pastāstīja viņam par finansista neveiksmi ar nelaimīgo Melēnas vīnu.

— Kolbērs ir draņķis! — Ajamiss iesaucās.

— Taisnība gan.

— Padomājiet tikai, ka šis blēdis pēc kādiem četriem mēnešiem būs jūsu ministrs, un jūs viņam kalposiet tikpat uzcītīgi kā Rišeljē vai Maza­rīni…

— Un kā jūs kalpojat Fukē kungam, — d'Artanjans iestarpināja.

— Ar to atšķirību, ka Fukē nav Kolbērs.

— Tas tiesa.

D'Artanjans izlikās, ka ir sarūgtināts.

— Kāpēc jūs domājat, ka Kolbērs pēc četriem mēnešiem būs mi­nistrs?

— Tāpēc, ka Fukē vairs nebūs, — Aramiss bēdīgi noteica.

— Viņš būs galīgi izputināts? — d'Artanjans jautāja.

— Pilnīgi.

— Tad kāpēc jārīko svinības? — musketieris to pateica tik dabiski un labvēlīgi, ka bīskaps uz mirkli viņam noticēja. — Kāpēc jūs viņu ne­atrunājāt? — d'Artanjans vēl piebilda.

Pēdējie vārdi bija lieki; Aramiss atkal kļuva uzmanīgs.

— Fukē vēlējās izpatikt karalim, — viņš paskaidroja.

— Viņa dēļ izputēdams?

— Jā.

— Dīvains aprēķins!

— Nepieciešamība.

— Dārgo Aramis, es nesaprotu.

— Lai! Protams, jūs zināt, ka Kolbēra kunga naids pieaug ar katru dienu.

— Zinu, tāpat kā redzu arī to, ka Kolbērs mudina karali izrēķināties ar superintendantu.

— To jau visi ievēro.

— Un arī to, ka eksistē sazvērestība pre Fukē kungu.

— Tas arī ir vispārzināms.

— Vai tad ir dabiski, ka karalis vēršas pret cilvēku, kurš iztērējis visu savu mantu, lai sagādātu viņam prieku?

— Jā, — novilka d'Artanjans, ko sarunu biedrs nebija īsti pārlie­cinājis un kurš alka pavērst šo tēmu citā virzienā.