Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Nakšņot Melēnā? Kāpēc? — Ludviķis XIV iesaucās. — Kas izdo­mājis tādas muļķības? Fukē mūs gaida šovakar.

— Es baidījos, ka jūsu majestāte ieradīsies Vo pārāk vēlu, — Kol­bērs ātri iebilda. — Izņemot jūsu pili, karalis, atbilstoši etiķetei, nedrīkst ierasties pirms visiem nav iedalītas telpas un novietots garnizons.

D'Artanjans, klausīdamies Kolbēru, kodīja ūsas.

Sarunu dzirdēja arī abas karalienes. Viņas bija nogurušas un gribēja likties gulēt, bet galvenokārt — izjaukt karaļa pastaigu ar dāmām un de Sentenjanu; etiķete prasīja, lai pēc ierašanās princeses nekur neietu, bet galma dāmas pēc savas dežūras drīkstēja iziet paelpot svaigu gaisu.

Visas atšķirīgās tieksmes uzkrājās kā mākoņi debesīs, un bija gaidāms negaiss. Karalim nebija ūsu, tāpēc viņš nervozi kodīja savas pātagas kā­tu. Kā lai atrisina situāciju? D'Artanjans nevainīgi skatījās karalim mutē, Kolbērs bozās.

— Paklausīsimies, ko domā karaliene, — Ludviķis XIV paklanījās dāmām.

Šī laipnība aizkustināja Marijas Terēzes sirdi; kaut gan viņai tika dota izvēles brīvība, laipnā un augstsirdīgā karaliene atbildēja:

— Es labprāt pakļaušos viņa majestātes gribai.

— Cik ilgi mums jābrauc līdz Vo? — Austrijas Anna jautāja, apstā­damās pie katras zilbes un spiezdama roku pie sāpošajām krūtīm.

— Jūsu majestāšu karietei vajadzēs ne mazāk kā stundu, pat braucot pa diezgan labiem ceļiem, — d'Artanjans pavēstīja.

Karalis pameta uz viņu skatienu.

— Viņa majestātei tas prasīs ceturtdaļstundu, — musketieris pastei­dzās piebilst.

— Mēs varētu ierasties vēl gaismā, — Ludviķis XIV ieteicās.

— Konvoja izvietošana aizņems tik daudz laika, ka jūsu majestāte neko neiegūs no ātrā jājiena, — Kolbērs atgādināja.

«Divkārt muļķis, — d'Artanjans nosprieda, — ja es gribētu nomelnot tevi karaļa acīs, tad izdarītu to desmit minūšu laikā."

— Karaļa vietā es atstātu apsardzi Melēnā un dotos pie Fukē kunga, ko mēs visi labi pazīstam kā goda vīru, tikai divatā ar gvardes kapteini; tas būtu vēl diženāk un cēlāk.

Karaļa acis priekā iemirdzējās.

— Tas ir labs padoms, kundzes, — viņš palocījās karalienēm, — brauksim kā pie drauga. Sāciet nesteidzoties braukt, — viņš vērsās pie sēdošajiem karietē. — Bet mēs, kungi, uz priekšu!

Viņam sekoja pārējie jātnieki.

Kolbērs pieliecās pie zirga kakla, lai noslēptu sadrūmušo seju.

«Apmierināšos ar to, ka šovakar pat parunāšu ar Aramisu, — d'Ar­tanjans nomurmināja, palaizdams zirgu rikšos, — turklāt Fukē ir goda vīrs, velns parāvis! Es to teicu, un jādomā, ka tā ir."

Tā iznāca, ka ap septiņiem vakarā bez taurēm un timpāniem, bez gvardes un musketieriem karalis parādījās Vo pils mūru priekšā, kur vi­ņu jau kādu pusstundu gaidīja Fukē, noņēmis cepuri un stāvēdams savu draugu un kalpotāju ielenkumā.

Fukē pieturēja karaļa kāpsli, lai palīdzētu viņam nokāpt no zirga. Ludviķis vingri nolēca un graciozi pastiepa roku, kuru superintendants i godbijīgi noskūpstīja, neskatoties uz nelielu karaļa pretošanos.

Karalis izteica vēlēšanos pagaidīt turpat pagalmā, kamēr ieradīsies kariete ar karalienēm. To nebija ilgi jāgaida. Pēc Fukē pavēles ceļi bija savesti pilnīgā kārtībā, un no Melēnas līdz Vo nebija neviena kaut olas lieluma akmentiņa. Tādēļ kariete brauca kā pa paklāju un bez kādas kratīšanas un šūpošanas nogādāja dāmas Vo ap astoņiem vakarā. Viņas sagaidīja Fukē kundze; tobrīd aiz kokiem, statujām un vāzēm iedegās

saules spožumam līdzīga gaisma. Tās apburošais mirdzums nenodzisa, ka­mēr majestātes iejāja pilī.

Hronists varētu sacensties ar romānistu, aprakstīdams savā stāstā vi­sus uzveiktās nakts brīnumus, cilvēka pārveidoto dabu, baudas un grez­nību, kas bija iecerēta tā, lai vienlaikus iedarbotos gan uz prātu, gan jūtām — to visu Fukē dāvāja karalim savā burvju pilī, ar kādu nevarēja lepoties neviens tā laika valdnieks.

Mēs nestāstīsim par lieliskajām dzīrēm, ko Fukē bija sarīkojis viņu majestātēm, ne arī par koncertiem un dažādām apbrīnojamām pārvēr­tībām; mēs attēlosim karaļa seju, kura sākumā bija jautra, atklāta un laimīga, bet drīz vien kļuva drūma, aizkaitināta un saspringta. Viņš atce­rējās savu pili un savu nožēlojamo greznību, kas piederēja karalistei, bet ne viņam pašam. Luvras lielās vāzes, Indriķa II, Fransuā I un Ludviķa XI senās mēbeles un trauki bija tikai vēstures pieminekļi. Šīs vērtības bija valsts īpašums. Viss, ko karalis redzēja pie Fukē, bija vērtīgs gan materiāla, gan apstrādes dēļ; Fukē ēda no zelta traukiem, kurus tieši viņam izlēja un izkala īsti mākslinieki; Fukē dzēra tādus vīnus, kuru no­saukumus Francijas karalis nepazina; viņš dzēra no tik dārgiem kausiem, kurš viens maksāja tikpat, cik visi karaļa vīna pagrabi kopā.

Ko gan lai vēl saka par zālēm, tapetēm, gleznām, kalpiem un visāda veida pakalpiņiem? Ko lai saka par apkalpošanu tur, kur kārtība aiz­vietoja etiķeti, ērtības — pavēles un kur visiem, kas vien kalpoja saim­niekam, augstākais likums bija viesa apmierinātība un bauda?

Visapkārt šaudījās aizņemtie kalpotāji, grozījās viesu pūlis, kuru to­mēr nebija tik daudz kā kalpu, tika pasniegti neskaitāmi ēdieni, visur vīdēja zelta un sudraba vāzes; gaismas straume, nevienam nepazīstamu puķu klēpji, visa šī harmonija bija tikai īsto svētku prelūdija. Tā apbūra visus klātesošos, un viņi pauda savu sajūsmu ne tik daudz ar vārdiem vai žestiem, kā ar klusu vērību, kas liecināja, ka galminieki vairs neizjūt sava kunga pavadu.

Karaļa acis pielija asinīm, un viņš vairs neuzdrošinājās pārmīt ska­tienus ar savu māti. Austrijas Anna, visiedomīgākā būtne pasaulē, centās iznīcināt namatēva pūles, izrādīdama nicinājumu pret visu, ko tai pie­dāvāja. Turpretim jaunā karaliene bija lādzīga rakstura un zinātkāra, viņa uzslavēja Fukē, ēda ar labu apetīti un pajautāja, kā sauc dažus augļus, kas atradās uz galda. Fukē atbildēja, ka viņš pats nezinot, kā tos sauc, kaut gan augļi bija no viņa siltumnīcām un nereti viņš pats nodarbojās ar to audzēšanu, ļoti labi pārzinādams eksotisko augu valsti. Karalis sa­prata viņa delikāto izvairīšanos, un tā viņu pazemoja vēl vairāk. Ludviķim šķita, ka karaliene izturas nedaudz muļķīgi, bet Austrijas Anna pārāk uzpūtīgi. Pats viņš centās saglabāt mieru un atrast zelta vidusceļu starp pārmērīgu iedomību un atklātu sajūsmu.

Fukē jau to visu bija paredzējis; viņš piederēja pie cilvēkiem, kas paredz itin visu.

Karalis paziņoja, ka, atrazdamies pie Fukē kunga, viņš gribētu atkāp­ties no etiķetes prasībām un pusdienot kopā ar visiem. Superintendants tūlīt norīkoja, lai karalim pusdienas pasniedz atsevišķi, bet, ja tā varētu izteikties, pie kopēja galda. Ar lielu meistarību pagatavotajās pusdienās bija visi karaļa mīļākie ēdieni, viss, kas viņam garšoja. Tā kā Ludviķim bija labākā apetīte visā karalistē, tad viņš nespēja atturēties no kārdinā­juma un aizbildināties, ka viņam negribas ēst.

Fukē izdarīja vēl vairāk: paklausīdams karaļa pavēlei, viņš apsēdās pie galda kopā ar visiem pārējiem, bet tiklīdz pasniedza zupu, viņš pie­cēlās un sāka pats apkalpot karali; Fukē kundze savukārt nostājās aiz karalienes mātes krēsla. Junonas* iedomība un Jupitera kaprīzes nespēja turēties pretī tādai laipnībai. Austrijas Anna atļāvās apēst biskvītu, pa­mērcēdama to sanlikārā; karalis nobaudīja visu un paslavēja Fukē: