Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Bezmo izbrīnējies paskatījās uz bīskapu.

— No tā izriet, — Aramiss turpināja, — ka jūs esat izlēmis ap­spriesties ar priekšniecību, lai nomierinātu savu sirdsapziņu.

— Jā, monsinjor.

— Tātad, ja kāda persona, kas stāv augstāk par jums, liks jums kaut ko izdarīt, jūs paklausīsiet?

— Par to varat nešaubīties.

— Vai jūs labi pazīstat karaļa rokrakstu, de Bezmo kungs?

— Ja, monsinjor.

— Vai uz pavēles par atbrīvošanu nav karaļa paraksta?

— Ir, bet varbūt tā…

— Viltota? To jūs domājāt?

— Tā ir gadījies.

— Jums taisnība. Nu, bet ko jūs teiksiet par de Liona parakstu?

— Uz šī papīra es redzu arī to; bet, ja jau var viltot karaļa parakstu, tad ir vēl lielāks pamats pieļaut, ka arī de Liona paraksts ir viltots.

— Jūsu sasniegumi loģikā nudien ir grandiozi, dārgais de Bezmo kungs, — Aramiss noteica. — Šie argumenti ir neapgāžami. Vienīgi, uz kāda pamata jūs uzskatāt par viltotiem parakstus uz šīs pavēles?

— Nopietns iemesls: parakstu autoru šeit nav. Nekā nevar pierādīt, ka tas patiešām ir viņa majestātes paraksts, un te nav klāt arī de Liona kunga, kurš varētu apliecināt, ka tas ir karaļa paraksts.

— De Bezmo kungs, — Aramiss sacīja, nomērīdams komandantu ar savu ērgļa skatienu, — es tā ņemu pie sirds jūsu šaubas, ka pats ķeršos pie spalvas, ja jūs man to iedosiet.

Bezmo pasniedza spalvu.

— Arī papīra lapu, — Aramiss piebilda.

Bezmo iedeva prasīto.

— Jūsu klātbūtnē, tātad nedodams iemeslu nekādām šaubām un svārstībām, es uzrakstīšu pavēli, kuru, kā es ceru, jūs ņemsiet vērā, lai cik neuzticīgs jūs arī nebūtu.

Šī nesatricināmā pašpārliecinātība lika Bezmo nobālēt. Viņam šķita, ka nupat vēl smaidošā un jautrā Aramisa balss kļūst drūma un vēsta kaut ko nelāgu, vaska sveces, kas apgaismoja istabu, pārvēršas par bēru svecēm, bet vīna kausi izskatās kā piepildīti ar asinīm.

Aramiss sāka rakstīt. Bezmo noliecās pār viņa plecu un, sastindzis šai pozā, vārdu pēc vārda lasīja:

„AMDG" — bīskaps uzrakstīja un tad uzvilka krustu zem šiem bur­tiem, kas nozīmēja „ad majorem Dei glomiam"*.

Tad viņš turpināja:

„Mēs vēlamies, lai Bezmo de Monlezēna kungam, Bastīlijas pils ko­mandantam atnestā pavēle tiktu atzīta un nekavējoties izpildīta.

Paraksts: d'Erblē, ordeņa ģenerālis no Dieva žēlastības."

Bezmo jutās tā satriekts, ka pat viņa sejas vaibsti pārvērtās: viņš stā­vēja kā sastindzis ar pusatvērtu muti un ieplestām acīm, neizdvesdams ne skaņas. Plašajā zālē varēja dzirdēt tikai mušas sīkšanu, kura riņķoja ap svecēm.

Aramiss neuzskatīja par vajadzīgu pat paskatīties uz nožēlojamo; viņš izņēma no kabatas nelielu kārbiņu ar melnu vasku un aizzīmogoja vēstuli ar zīmogu, kas viņam karājās uz krūtīm zem kamzoļa. Kad tas bija pa­veikts, viņš klusuciešot atdeva papīru Bezmo.

Komandants uzmeta zīmogam blāvu un neizteiksmīgu skatienu; viņam trīcēja rokas. Sejā pavīdēja pēdējā apziņas dzirksts un tad uzmundrināts, Bezmo paklausīja Aramisam, noskūpstīja viņam roku un piecēlās.

— Nekavējoties? — viņš nomurmināja.

— O, neko nevajag pārspīlēt, manu viesmīlīgo saimniek; sēdieties sa­vā vietā un parādīsim pienācīgu godu šim brīnišķīgajam desertam.

— Monsinjor, es nespēju atgūties no šī trieciena; es uzdrošinājos smieties un jokoties ar jums kā līdzīgs ar līdzīgu.

— Ciet klusu, vecais draugs! — iebilda bīskaps, juzdams, ka stīga saspringta līdz galam un draud briesmas, ka tā var pārtrūkt. — Katram no mums ir savs liktenis: tev pienākas mana aizgādnība un draudzība, man — bezierunu paklausība. Maksāsim godīgi mūsu meslus un prie­cāsimies.

Bezmo pārdomāja: viņš apzinājās sekas, kādas draudēja par to, ka viņš piekāpies šai prasībai un pēc viltotas pavēles būs atbrīvojis ieslo-

Lai mūžīgi slavēts Dievs (lat.).

dzīto. Salīdzinājumā ar to garantija, ko deva ģenerāļa oficiālā pavēle, šķita nepietiekama.

Aramiss nojauta komandanta mokošās domas.

— Mans dārgais Bezmo, — viņš ierunājās, — jūs esat vientiesis. At­metiet nelāgo paražu pārdomāt, ja es domāju jūsu vietā.

Bezmo vēlreiz paklanījās Aramisam.

— Kas man jādara? — viņš jautāja.

— Kā notiek jūsu gūstekņu atbrīvošana?

— Man ir reglaments.

— Ļoti labi, tad rīkojieties pēc reglamenta, dārgais.

— Ja tā ir svarīga persona, es dodos kopā ar majoru uz kameru un pats atbrīvoja viņu.

— Vai tad Marčiali ir svarīga persona? — Aramiss nevērīgi iebilda.

— Nezinu, — atteica komandants. Viņš to izteica tā, it kā patiesībā domātu: „Jums tas zināms labāk par mani."

— Ja jau jūs nezināt, tad, manuprāt, jums jārīkojas ar Marčiali tāpat, kā jūs darāt ar citiem sīkiem gariņiem.

— Labi. Reglaments nosaka, ka cietumsargs vai kāds no jaunākajiem virsniekiem atved ieslodzīto uz kanceleju pie komandanta.

— Nu, tas ir saprātīgi. Un tālāk?

— Tad cietumniekam atdod visas vērtīgākās lietas, kas tika atņemtas pēc apcietināšanas, drēbes un arī papīrus, ja vien ministra pavēlē nav izteikti kādi citi norādījumi.

— Ko nosaka ministra pavēle par Marčiali?

— Neko; nelaimīgais te ieradies bez vērtslietām, papīriem un gandrīz bez drēbēm.

— Redziet nu, cik lieliski viss nokārtojas! Patiešām, Bezmo, jūs uz- pūšat no mušas ziloni. Palieciet tepat un lieciet atvest ieslodzīto uz kan­celeju.

Bezmo paklausīja. Viņš pasauca savu leitnantu un deva tam pavēli, ko virsnieks, daudz nedomādams, nosūtīja tālāk. Pēc pusstundas varēja dzirdēt, ka pagalmā aizver durvis: tās vērās uz torni, palaizdamas brīvībā savu daudzus gadus turēto upuri.

Aramiss nopūta sveces, kas apgaismoja istabu; viņš atstāja tikai vienu pašu, novietodams to aiz durvīm. Trīsuļojošā gaisma neļāva skaidri uz-

9 3aK. 123 tvert apkārtējos priekšmetus, radot iespaidu, ka to ir vairāk, un mainot aprises.

Varēja dzirdēt, ka tuvojas soļi.

— Dodieties pretī saviem padotajiem, — Aramiss noteica, vērsda- mies pie Bezmo.

Komandants paklausīja. Seržants un cietumsargi aizgāja. Bezmo at­griezās kopā ar ieslodzīto. Aramiss stāvēja ēnā; viņš redzēja visu, pats palikdams neredzams.

Satrauktā balsī Bezmo nolasīja jauneklim pavēli, kas atdeva viņam brīvību. Gūsteknis to noklausījās nepakustēdamies un neteikdams ne vār­da.

— Vai jūs zvērat, — tāda ir reglamenta prasība, — komandants pie­bilda, — nekad un nekādos apstākļos neatklāt to, ko jūs esat redzējis vai dzirdējis Bastīlijā?

Ieslodzītais pamanīja krucifiksu un zvērēdams pacēla roku.

— Tagad jūs varat rīkoties pēc paša vēlēšanās, kungs; kurp jūs do­mājat doties?

Gūsteknis paskatījās visapkārt, it kā meklēdams kāda aizstāvību, uz kuru acīmredzot cerēja.

Aramiss iznāca no tumsas, kas līdz šim bija viņu slēpusi.

— Es esmu šeit, — viņš palocījās, — un esmu gatavs jums pakalpot visā, ko vien jūs vēlaties.

Jauneklis mazliet pietvīka, bet nešaubīdamies piegāja pie Aramisa un paņēma viņu zem rokas.

— Lai Dievs jūs svētī un pasargā! — viņš izteica.

Bezmo pārsteidza noteiktā balss, kas lika viņam nodrebēt.

Aramiss apvaicājās, paspiezdams Bezmo roku:

— Vai mana pavēle jums nav bīstama? Vai jūs nebaidāties, ka pie pārmeklēšanas to var atrast jūsu papīros?

— Es gribētu to atstāt pie sevis, monsinjor, — Bezmo atbildēja. — Ja to atrastu pie manis, tā bez šaubām novestu pie manas bojā ejas, bet tādā gadījumā jūs kļūtu par manu varenāko un pēdējo sabiedroto.