Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— O, kā tur smejas! — Fukē nopūtās.

— Vai tad jūs, monsenjor, vairs nesmejaties?

— Es esmu pazaudējis smieklus, d'Erblē kungs.

— Tuvojas svētki.

— Toties aizplūst nauda.

— Vai es jums jau neteicu, ka par to parūpēšos?

— Jūs man solījāt miljonus.

— Tos jūs saņemsiet nākamajā dienā pēc karaļa ierašanās.

Fukē vērīgi paskatījās uz Aramisu un pārlaida savu ledaino roku pār valgo pieri. Aramiss nojauta, ka superintendants neuzticas viņam, vai arī domā, ka viņš nespēj sameklēt apsolīto summu. Kā gan Fukē varēja ticēt, ka nabadzīgs bīskaps, kas vēl nesen bijis abats un musketieris, spēj sagā­dāt tādu summu?

— Vai jūs šaubāties? — bīskaps vaicāja.

Fukē pasmaidīja un pakratīja galvu.

— Jūs esat neuzticīgs!

— Dārgais d'Erblē, — Fukē atteica, — ja arī es kritīšu, tad vismaz no tāda augstuma, ka noteikti nositīšos.

Viņš nopurināja galvu, it kā lai atvairītu drūmās domas, un jautāja:

— No kurienes jūs esat ieradies, draugs?

— No Parīzes. Taisnā ceļā no Perserēna.

— Kāpēc jūs braucāt pie Perserēna pats? Nedomāju, ka jums mūsu dzejnieku kostīmi liekas tik svarīgi.

— Nē, bet es pasūtīju kādu pārsteigumu.

— Pārsteigumu?

— Jā, un jūs to sagādāsiet viņa majestātei.

— Vai tas izmaksās dārgi?

— Kādus simt pistolus, kas jums būs jāiedod Lebrēnam.

— Ā, tad tā ir glezna! Jo labāk! Kas tajā būs attēlots?

— To es jums pastāstīšu vēlāk. Bez tam es pie viena apskatīju arī mūsu dzejnieku tērpus.

— Tā! Vai tie būs svinīgi un grezni?

— Brīnišķīgi! Tikai nedaudzi augstmaņi varēs tiem līdzināties. Visi redzēs, kāda ir atšķirība starp tiem, kam par savu greznību jāpateicas tikai bagātībai un tiem, kam to dāvā draudzība.

— Manu dārgo prelāt, jūs kā vienmēr esat asprātīgs un cēls.

— Jūsu skola, — Vannas bīskaps atteica.

Fukē paspieda viņa roku.

— Un kurp jūs dosieties tagad?

— Uz Parīzi, tiklīdz jūs būsiet man iedevis vēstuli de Liona kungam.

— Kas jums vajadzīgs no de Liona kunga?

— Es vēlos, lai viņš paraksta kādu pavēli.

— Aresta pavēli? Vai jūs vēlaties kādu iesēdināt Bastīlijā?

— Gluži otrādi, es gribu no tās atbrīvot kādu nabaga jaunu cilvēku, varētu pat teikt, bērnu, kurš atrodas ieslodzījumā gandrīz desmit gadus, un tas viss tikai divu latīņu pantu dēļ, ko viņš sacerējis pret jezuītiem.

— Divu pantu dēļ! Divu pantu dēļ nosēdēt desmit gadus cietumā? Ak, nelaimīgais!

— Jā.

— Un viņš patiešām nav izdarījis nekādus citus noziegumus?

— Izņemot šos pantus, viņš ir tikpat nevainīgs kā jūs vai es.

— Vai jūs varat dot vārdu?

— Zvēru pie sava goda.

— Kā viņu sauc?

— Seldons.

• — Nē, tas ir drausmīgi! Jūs to zinājāt un neko man neteicāt?

— Viņa māte tikai vakar griezās pie manis, monsenjor.

— Vai šī sieviete ir ļoti nabadzīga?

— Viņa nonākusi līdz pēdējai robežai.

— Kā gan Dievs var pieļaut tādu netaisnību! Es sāku saprast, kāpēc nelaimīgie šaubās par viņa esamību.

Fukē paņēma spalvu un ātri uzmeta dažas rindiņas savam kolēģim de Lionam. Paņēmis vēstuli, Aramiss gribēja aiziet.

— Pagaidiet, — superintendants viņu aizturēja.

Viņš atvēra atvilktni, izņēma no tās desmit banknotes un iedeva Ara- misam. Katra banknote bija tūkstoš livru vērtībā.

— Ņemiet, — Fukē sacīja. — Atdodiet dēlam brīvību, bet mātei šīs te, tikai nesakiet viņai…

— Ko, monsenjor?

— To, ka viņa ir par desmit tūkstošiem livru bagātāka par mani; viņa domās, ka es kā superintendants nekam nederu. Ejiet! Ceru, ka Dieva svētība nāk pār tiem, kas neaizmirst nabagus.

— Es ari ceru, — Aramiss atbildēja, sirsnīgi paspiezdams Fukē roku.

Viņš steidzīgi izgāja, paņemdams līdz vēstuli Lionam un banknotes

nabaga Seldona mātei. Pa ceļam Aramiss satikās ar Moljēru, kurš jau sāka zaudēt pacietību, un abi aizsteidzās uz Parīzi.

Bastīlijas torņa pulkstenis nosita septiņi; slavenais pulkstenis, tāpat kā viss šai drausmīgajā vietā bija radīts, lai mocītu nelaimīgos gūstekņus, atgādinot, kas viņus sagaida; Bastīlijas pulkstenis pēc tā laika gaumes bija izrotāts un attēloja Svēto Pēteri važās.

Pienāca vakariņu laiks. Milzīgajām eņģēm čīkstot, atvērās smagās durvis, ielaizdamas paplātes un grozus ar dažādiem ēdieniem, kuru kvali­tāte, kā mēs zinām no Bezmo, bija atkarīga no ieslodzītā titula.

Mēs jau uzzinājām godājamā Bezmo uzskatus, kurš pilnībā valdīja pār ieslodzīto gastronomiskajām baudām un karaliskā cietuma šefpavāru. Ar ēdamo piepildītajos grozos bija arī godīgi atvēlētā vīna pudele, kuras dibenā varbūt varēja rast kaut nelielu iespēju aizmirsties.

Arī pats komandants vakariņoja šajā stundā. Šodien viņš uzņēma cie­miņu, tāpēc iesms virtuvē griezās lēnāk nekā parasti. Komandanta va­kariņu ēdienkartē bija ceptas irbītes un paipalas, kuras savukārt ielenca iespeķotu zaķi; vistas savā mērcē, ar baltvīnu pārliets šķiņķis, artišoki no basku zemes un vēžu zupa, nemaz nerunājot par citām zupām un uz­kodām.

Rokas berzēdams, Bezmo sēdēja pie galda un nenolaida acis no Van­nas bīskapa, kurš soļoja pa istabu augstos kavalērista zābakos, tērpies viscaur pelēkā, ar zobenu pie sāniem, un nepārtraukti atkārtoja, ka ir izsalcis, visādi izrādīdams savu nepacietību.

Bezmo de Monlezēna kungs nebija pieradis pie viņa svētības Vannas monsenjora atklātības, bet Aramiss šovakar bija draiskulīgi noskaņots un izteica viņam vienu atzīšanos pēc otras. Prelāts atkal bija kļuvis līdzīgs musketierim. Bīskaps draiskojās. Par atbildi uz sava viesa lielāku nepie- spiestību nekā parasti, Bezmo, kā jau tas raksturīgs vulgāriem ļaudīm, sāka izturēties pārmērīgi vaļīgi.

— Kungs, — viņš uzrunāja Aramisu, — taisnību sakot, šovakar man negribas jūs saukt par monsinjoru.

— Labi, — Aramiss atteica, — sauciet vien mani par kungu; es taču esmu zābakos.

— Tad, lūk, kungs, vai zināt, ko jūs man šodien atgādināt?

— Nē, goda vārds, nezinu! — Vannas bīskaps atbildēja, ieliedams sev vīnu. — Uzdrošinos tomēr cerēt, ka vispirms es jums atgādinu pa­tīkamu viesi.

— Nevis vienu vien, bet divus. Fransuā, aizveriet logu, lai vējš ne­traucē viņa svētībai bīskapa kungam.

— Un lai viņš atstāj mūs divatā, — Aramiss piebilda. — Vakariņas ir pasniegtas, un mēs tās pratīsim apēst arī bez sulaiņa palīdzības. Man patīk pasēdēt nelielā kompānijā kopā ar draugu.

Bezmo godbijīgi paklanījās.

— Mēs paši sevi apkalposim, — Aramiss turpināja.

— Varat iet, Fransuā, — Bezmo pavēlēja. — Es teicu, ka jūsu svē­tība man atgādina nevis vienu, bet divus; viens no tiem bija visai sla­vens — nelaiķa kardināls, dižais kardināls, tas, kurš ieņēma Larošelu — šķiet, viņam arī bija tādi paši zābaki kā jums.

— Jā, varu apzvērēt! — atsaucās Aramiss. — Un kas tad ir otrs?

— Otrs — tas ir kāds musketieris, ļoti skaists un drosmīgs, ļoti pār­galvīgs, ļoti laimīgs. No abata viņš kļuva par musketieri, bet no muske­tiera par abatu.

Aramiss atļāvās pasmaidīt.

— No abata, — viņa svētības Vannas bīskapa smaida uzmundrinātais Bezmo turpināja, — no abata par bīskapu, bet no bīskapa…