Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kāda atskaņa jums vajadzīga? — noprasīja fabulu rīmkalis, kā viņu sauca de Sevinjē kundze*.

Marija de Rabitēna Šantala Sevinjē (1626-1696) — franču rakst­niece, kas pazīstama ar savām vēstulēm meitai un citiem adre­sātiem.

— Man vajag atskaņu vārdam „gaisma".

— Baisma, — Lafontēns atteica.

— Mans draugs, kur jūs liksiet savas baismas, ja runa ir par Vo krāšņumu? — Lorē iejaucās.

— Bez tam, — aizrādīja Pelisons, — tā nav nekāda atskaņa.

— Kāpēc? — iesaucās aizskartais Lafontēns.

— Mans mīļais, jums piemīt nelāgs paradums, kura dēļ jūs nekļūsiet par īsti labu dzejnieku. Jums ir pārāk paviršas atskaņas.

— Vai jums tā patiešām liekas, Pelison?

— Jā gan. Katra atskaņa ir slikta, ja vien iespējams atrast labāku.

— Tādā gadījumā no šī brīža es rakstīšu tikai prozu, — paziņoja Lafontēns, kas bija nopietni uzņēmis Pelisona pārmetumu. — Es pats arī jau ne vienreiz vien domāju, ka esmu tīrais šarlatāns, nevis dzejnieks! Jā, jā — tā ir patiesība.

— Tā nerunājiet, draugs! Jūs esat pret sevi pārāk prasīgs. Jūsu fabu­lās ir daudz laba.

— Sākšu ar to, — Lafontēns turpināja, — ka sadedzināšu kādu simtu dzejoļu, kurus tikko sacerēju.

— Kur tad ir jūsu dzejoļi?

— Galvā.

— Kā tad jūs tos sadedzināsiet, ja tie ir jums galvā?

— Tiesa. Un tomēr, ja es tos nesadedzināšu, tad dzejoļi iestrēgs man smadzenēs uz mūžīgiem laikiem, un es tos nekad neaizmirsīšu.

— Velns parāvis, — Lorē piezīmēja. — Tas ir bīstami, jo tā vēl var sajukt prātā.

— Ak tu velns! Ko tad lai es daru?

— Es esmu atradis līdzekli, — Moljērs piedāvāja, ienākdams istabā.

— Kādu?

— Pierakstiet vispirms savus dzejoļus uz papīra un pēc tam sade­dziniet.

— Cik vienkārši! Nekad nebūtu iedomājies! Tas sātana Moljērs nu gan ir asprātīgs! — Lafontēns uzslavēja.

Tad viņš piebilda, iesizdams sev pa pieri:

— Žan de Lafontēn, tu esi un paliec ēzelis!

— Ko jūs teicāt? — Moljērs vaicāja, pienākdams tuvāk.

— Es teicu, ka vienmēr būšu ēzelis, dārgo kolēģi, — Lafontēns, sma­gi nopūzdamies, atbildēja un pievērsa Moljēram skumjas acis. — Jā, draugs, — viņš turpināja ar aizvien pieaugošām skumjām balsī, — izrā­dās, es draņķīgi saceru atskaņas.

— Tas ir liels trūkums.

— Redziet nu! Es esmu nelietis!

— Kas to teica?

— Pelisons. Tā taču bija, Pelison?

Darbā iegrimušais Pelisons neko neatbildēja.

— Ja Pelisons teica, ka jūs esat nelietis, tad taču viņš jūs ir apvai­nojis! — Moljērs iesaucās.

— Vai jums tā šķiet?

— Ja jūs esat muižnieks, tad iesaku neatstāt apvainojumu nesodītu. Vai jūs kādreiz esat cīnījies divkaujā?

— Tikai vienu reizi; mans pretinieks bija vieglās kavalērijas leitnants.

— Ko viņš jums bija nodarījis?

— Šķiet, pavedis manu sievu.

— Ā, — Moljērs izdvesa, mazliet nobālēdams.

Tā kā Lafontēna atzīšanās piesaistīja arī pārējo uzmanību, Moljērs pasmīnēja un atsāka iztaujāšanu:

— Un kā beidzās divkauja?

— Iznāca tā, ka pretinieks izsita man no rokas ieroci, bet pēc tam atvainojās un apsolīja vairs nespert kāju manā mājā.

— Un jūs bijāt apmierināts?

— Nekā nebija. Es pacēlu zobenu un stingri noteicu: „Kungs, es cī­nījos ar jums ne jau tāpēc, ka jūs esat manas sievas mīļākais, bet gan tāpēc, ka man tā ieteica darīt un es nosūtīju jums izaicinājumu. Tā kā es vēl nekad neesmu bijis tik laimīgs, kā kopš tā brīža, kad jūs kļuvāt par manas sievas mīļāko, tad esiet tik laipns un arī turpmāk apmeklējiet manu māju, vai arī atsāksim divkauju, velns parāvis." Tā nu viņam nācās palikt par manas dārgās laulātās draudzenes mīļāko, bet es joprojām es­mu laimīgākais vīrs pasaulē.

Atskanēja vispārēji smiekli. Vienīgi Moljērs pārlaida roku acīm. Kā­pēc? Varbūt lai notraustu asaru, bet varbūt, lai apspiestu nopūtu. Ak vai, labi zināms, ka Moljērs gan bija morālists, bet ne filozofs.

— Vienalga, — viņš ierunājās, — atgriezīsimies pie mūsu sarunas sākuma. Pelisons jūs apvainoja.

— Ak jā! Es biju jau aizmirsis. Turklāt Pelisonam bija tūkstoškārt taisnība. īsti mani sarūgtina vienīgi tas, ka mūsu epikūriešu kostīmi lai­kam nebūs gatavi.

— Vai jūs domājāt svētkos staigāt šai tērpā?

— Gan svētkos, gan pēc tam. Kalpone pavēstīja, ka mans tērps vairs neesot pirmā svaiguma.

— Velns parāvis! Jūsu kalponei taisnība: līdz pirmajam svaigumam tam tālu.

— Ziniet, es to biju atstājis savā kabinetā uz grīdas, un mana ka­ķene…

— Kaķene?

— Jā, viņa tur bija ierīkojusi kaķēniem midzeni, un tērps no tā maz­liet cieta.

Moljērs sāka skaļi smieties. Pelisons un Lorē sekoja viņa piemēram.

Tobrīd parādījās Vannas bīskaps ar rasējumu un pergamenta papīru tīstokli; nepiespiestā un draiskā iztēle sastinga, it kā nāves eņģelis tai būtu uzpūtis ledainu elpu. Šī cilvēka bālā seja, šķiet, izbiedēja grācijas, kurām nesa upurus Ksenokrāts*.

Darbnīcā iestājās nāves klusums, un visi ar nopietnām sejām ķērās atkal pie darba.

Aramiss visiem izdalīja ielūgumus uz gaidāmajām svinībām un izteica pateicību Fukē vārdā. Bīskaps teica, ka superintendants strādā savā kabi­netā un ir tik aizņemts, ka nevar tikties ar epikūriešiem, bet viņš lūdz, lai atsūta epikūriešu darbus un tā ļauj viņam atpūsties no saspringtajām nakts nodarbībām.

To dzirdot, visas galvas noliecās. Pat Lafontēns apsēdās pie galda un sāka kaut ko rakstīt uz plāna papīra lapas; Pelisons beidza labot savu prologu; Moljērs sacerēja piecdesmit jaunus pantus, uz kuriem viņu bija iedvesmojis Perserēna apmeklējums; Lorē uzrakstīja rakstu, kurā kā pa-

Ksenokrāts no Halkedonas (406-314 g.p.m.ē.) — sengrieķu filozofs, Platona skolnieks, kurš mēģināja savienot viņa mācību ar pitago- riešu skolu.

reģis aprakstīja brīnumainos svētkus, un Aramiss kā bišu valdniece — purpurā un zeltā rotātā kamene — aizsoļoja uz viņam ierādītajām ista­bām, apkrāvies ar savu guvumu. Pirms aiziešanas viņš visiem pateica:

— Neaizmirstiet, kungi, rīt mēs dodamies ceļā.

— Tad man jābrīdina mājinieki, — Moljērs piezīmēja.

— Jā, jā, nabaga Moljērs! — Lorē smaidīdams noteica. — Viņš tā mīl savus mājiniekus.

— Jā gan, viņš mīl, — Moljērs maigi un skumji pasmaidīja, — bet tas nenozīmē, ka arī viņu mīl!

— Ja runā par mani, — Lafontēns sacīja, — tad esmu pārliecināts, ka Šato Tjerī mani mīl.

Tobrīd atgriezās Aramiss.

— Vai kāds grib braukt kopā ar mani? Es došos uz Parīzi pēc ce­turtdaļstundas, man vēl tikai jāaprunājas ar Fukē kungu. Piedāvāju savu karieti.

— Lieliski, — Moljērs atsaucās. — Es pieņemu jūsu uzaicinājumu un pasteigšos.

— Es gan pusdienošu šeit, — Lorē paziņoja. — De Gurvila kungs apsolīja pacienāt ar vēžiem. Man piedāvās vēžus…

— Lafontēn, meklē atskaņu.

Smiedamies no visas sirds, Aramiss izgāja no istabas. Viņam sekoja Moljērs. Viņi jau bija paguvuši nokāpt pa kāpnēm, kad pēkšņi atvērās durvis un Lafontēns uzsauca:

Par balvu jums, ak rakstu vēži,

Tiks piedāvāti īsti vēži.

Atskanēja vēl skaļāki epikūriešū smiekli un, tā kā tobrīd Aramiss iegāja kabinetā pie Fukē, arī tur tos sadzirdēja. Moljēram Aramiss uzti­cēja pasūtīt zirgus, kamēr viņš pārmīs dažus vārdus ar superintendantu.