Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Aramiss! — d'Artanjans nomurmināja.

— A, mūsu bīskaps! — Portoss apsveicinājās.

— Sveiks, d'Artanjan! Sveiks, mīļais Portos! Esiet sveicināti, dārgie draugi! — Aramiss sveicināja. — Esiet nu tik laipns, Perserēna kungs, un uzšujiet barona kungam tērpu. Es galvoju, ka tā jūs sagādāsiet prieku Fukē kungam.

To teikdams, viņš deva zīmi Perserēnam: „Pieņemiet pasūtījumu un atvadieties no viņiem". Acīmredzot, Aramisam bija lielāka ietekme uz Perserēnu nekā d'Artanjanam; vismaz drēbnieks uzreiz piekrītoši palo­cījās un, pagriezies pret Portosu, sausi noteica:

— Varat doties pie maniem mācekļiem, viņi jūs nomērīs.

Portoss kļuva tik sarkans, ka tas jau izskatījās bīstami.

D'Artanjans nojauta, ka draud negaiss, un pusbalsī uzrunāja Moljēru:

— Dārgais Moljēra kungs, jūs redzat savā priekšā cilvēku, kurš uz­skata, ka tas apdraud viņa godu, ja viņš atjaus nomērīt savus kaulus un miesu, ko dāvājis Dievs; pavērojiet šo visai iezīmīgo personu un izman­tojiet savus novērojumus, mans augsti godājamais Aristofān.

Moljēram šis padoms nebija vajadzīgs, jo viņš jau tāpat nenolaida acis no Portosa.

— Kungs, — viņš uzrunāja baronu, — ja jūs būsiet tik laipns un nāksiet man līdz, es izkārtošu tā, ka piegriezējs mērīdams ne reizi jums nepieskarsies.

— Kā tad viņš to izdarīs?

— Es galvoju, ka šai procedūrā jums neviens neuzmāksies ar aršī­nām, pēdām vai collām. Tas ir pavisam jauns paņēmiens, kas radīts tieši augstmaņiem, kuri ir tik smalki, ka nevar pieļaut, ka viņiem pieskaras un aptausta kāds prasts lauķis. Mums nācies sastapt cilvēkus, kuri nevar pa­ciest mēru noņemšanu — tāda ceremonija, manuprāt, patiešām aizvaino cilvēka dabisko cieņu — tātad, ja nu jūs, kungs, arī nejauši piederētu pie tādiem cilvēkiem…

— Velns parāvis, domāju gan.

— Lieliski, barona kungs; tādā gadījumā viss būs pilnīgā kārtībā, un jūs būsiet pirmais, kurš pārbaudīs mūsu izdomāto paņēmienu.

— Bet kā tad, sasodīts, mani nomērīs?

— Kungs, — Moljērs paklanījās, — ja jūs būsiet tik laipns un seko­siet man, jūs par to pārliecināsieties savām acīm.

Aramiss ar neatslābstošu uzmanību vēroja šo ainu. Varbūt viņš do­māja, ka šai lietā ieinteresētais d'Artanjans atstās drēbnieka kabinetu ko­pā ar Portosu, lai nepalaistu garām šīs jocīgās ainas beigu daļu. Tomēr Aramiss bija kļūdījies, par spīti savai parastajai apķērībai. Aizgāja tikai Portoss un Moljērs. D'Artanjans palika pie Perserēna. Kāpēc viņš palika? Varbūt tikai aiz ziņkārības, varbūt ari, lai kādu brīdi pavadītu kopā ar savu veco labo draugu Aramisu. Kamēr Portoss un Moljērs bija aizgājuši, d'Artanjans piegāja pie bīskapa, kurš to acīmredzot nemaz nevēlējās.

— Vai jums, dārgais draugs, arī vajadzīgs jauns tērps?

Aramiss pasmīnēja.

— Nē.

— Bet jūs taču dosieties uz Vo?

— Braukšu gan, bet bez jauna tērpa. Dārgo d'Artanjan, jūs aizmir­stat, ka Vannas bīskaps nav tik bagāts, lai uz katriem svētkiem šūtu jaunu tērpu.

— Bā, — musketieris iesmējās, — kā tad ar poēmām, vai tās mēs vairs nerakstām?

— Ak, d'Artanjan, — Aramiss nopūtās, — šīs muļķības es esmu iz­metis no galvas.

— Ak tā, — novilka d'Artanjans, kuru nemaz nepārliecināja Aramisa teiktais.

Pa to laiku Perserēns atkal bija iegrimis sava samta pētīšanā.

— Dārgo d'Artanjan, vai jums nešķiet, ka mūsu klātbūtne traucē šo lāga cilvēku? — Aramiss pasmaidīja.

„Tad, lūk, kā, — musketieris pie sevis noburkšķēja, — tas nozīmē, ka es traucēju tev."

Skaļi viņš teica:

— Nu labi, iesim; ja jūs esat tikpat brīvs kā es, manu mīļo Aramis…

— Ne gluži; es gribēju…

— A, jūs gribējāt parunāt ar Perserēnu divatā? Kāpēc jūs man uzreiz to neteicāt?

— Divatā, — Aramiss atkārtoja. — Jā, protams, divatā, bet jūs, d'Artanjan, tas neskar. Varat ticēt, ka man nekad nebūs tādu noslēpumu, ko es nevarētu uzticēt tik labam draugam kā jūs.

— O nē, nē, es aizeju, — d'Artanjans neatkāpās, kaut arī viņa balsī varēja saklausīt ziņkārību; lai kā Aramiss prata apslēpt savu samulsumu, d'Artanjans to pamanīja, un viņš zināja, ka šī cilvēka neizdibināmajā dvē­selē katrs sīkums, pat tāds, kas šķiet galīgi nenozīmīgs, pakļauts noteik­tam mērķim, lai arī d'Artanjans nezināja, kāds tas ir, viņš pazina sava drauga raksturu un saprata, ka šis mērķis nav mazsvarīgs.

Aramiss pamanīja, ka d'Artanjanam radušās aizdomas, un arī neat­laidās:

— Es jūs lūdzu, palieciet; lieta tāda…

Viņš pievērsās drēbniekam un uzrunāja to:

— Dārgais Perserēna kungs… d'Artanjans, es esmu tik laimīgs, ka jūs esat šeit.

— Ak tā! — iesaucās musketieru kapteinis, kurš tagad vēl mazāk ticēja Aramisa vaļsirdībai.

Perserēns pat nepakustējās. Aramiss ar varu atgrieza viņu realitātē, izņemdams no drēbnieka rokām auduma gabalu, kura aplūkošanā viņš bija iegrimis.

— Dārgais Perserēna kungs, — viņš sacīja, — šeit ir Lebrēna kungs*, viens no Fukē kunga gleznotājiem.

„Brīnišķīgi, — d'Artanjans nodomāja, — kāds ar to visu sakars Leb- rēnam?"

Aramiss pameta skatienu uz d'Artanjanu, kurš izlikās aplūkojam Marka Antonija portretu gravīrā.

— Vai jūs vēlaties, lai viņam uzšuj tādu pašu tērpu, kādi pasūtīti epikūriešiem? — Perserēns jautāja.

Cienījamais drēbnieks to izteica gauži izklaidīgi un mēģināja atņemt Aramisam savu samtu.

— Epikūrieša kostīms? — d'Artanjans noprasīja kā izmeklētājs.

— Nudien, pats liktenis lēmis d'Artanjanam šovakar izdibināt visus mūsu noslēpumus, — Aramiss teica, veltīdams viņam vienu no saviem visapburošākajiem smaidiem. — Jūs taču esat dzirdējis par Fukē kunga epikūriešiem, vai ne?

— Protams. Liekas, tas ir dzejnieku pulciņš, kurā ir Lafontēns, Lorē, Pelisons, Moljērs, varbūt vēl kāds, un kurš pulcējas Senmandē?

— Tiesa. Mēs apģērbsim dzejniekus formā un ieskaitīsim karaļa die­nestā.

— Lieliski! Es nojaušu, ka Fukē kungs to gatavo kā pārsteigumu karalim. Varat būt mierīgs! Ja ar Lebrēna kungu saistīts tikai šis noslē­pums, tad es to neatklāšu.

— Jūs kā vienmēr esat apburošs, dārgais draugs. Nē, Lebrēna kun­gam ar to nav nekāda sakara; ar viņu saistīts daudz svarīgāks noslēpums.

— Ja tas ir tikpat svarīgs kā pirmais, tad es nevēlos to uzzināt, — d'Artanjans noteica, izlikdamies, ka gatavojas aiziet.

Šarls Lebrēns (1619-1690) — viens no sava laika pazīstamākajiem gleznotājiem; viņu protežēja Kolbērs un Ludviķis XIV. Mākslinieks vadīja Versaļas kompleksa apgleznošanas darbus.

— Nāciet iekšā, Lebrēn, — Aramiss aicināja, ar labo roku atvērdams sāndurvis, bet ar kreiso aizturēdams d'Artanjanu.

— Goda vārds, es nekā nesaprotu, — Perserēns noņurdēja.

Aramiss ieturēja pauzi, kā mēdz teikt teātri.

— Dārgais Perserēna kungs, — viņš beidzot iesāka, — jūs viņa ma­jestātei šujat piecus kostīmus, vai ne? Vienu no samta, vienu no brokā­ta, tad vēl atlasa, Florences zīda un visbeidzot medību tērpu no vadma­las.

— Tiesa gan, bet kā jūs, monsenjor, to zināt? — Perserēns brīnījās.

— Tas ir pavisam vienkārši: būs medības, balle, koncerts, pastaiga un pieņemšana; es nosaucu piecus audumus, ko paredz etiķete.

— Monsenjor, liekas, jūs zināt itin visu pasaulē.,

— Un vēl daudz ko bez tam, varat būt pārliecināts, — d'Artanjans nomurmināja.