Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Nabaga puišiem — mēs runājam par mācekļiem — neklājās viegli. Cik vien spēdami viņi centās apmierināt nepacietīgo apmeklētāju pra­sības, pārtraukdami vīļu šūšanu, lai iestarpinātu kādu vārdu, bet, ja kāda aizvainotais lepnums vai pieviltās cerības radīja pārāk vētrainas izskaid­rošanās draudus, nikno uzbrukumu upuris pēkšņi panira zem galda un uz kādu brīdi paslēpās.

Neapmierināto augstmaņu virkne veidoja visai interesantu ainu.

Musketieru kapteiņa ātrais un asais skats to uzreiz novērtēja. Pār­laidis skatienu pār atsevišķajām grupiņām, viņš uzlūkoja cilvēku, kas sē­dēja uz ķebļa viņam tieši pretī. Cilvēka galva tikai nedaudz slējās pāri galdam. Tas bija apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar melanholisku un bālu seju, kurā mirdzēja laipnas acis, liecinādamas par nepazīstamā prātu. Atspiedis zodu rokā, viņš vēroja d'Artanjanu un visus pārējos ar mierīgu zinātkāri. Pamanījis un pazinis mūsu kapteini, viņš uzstūma ūz acīm cepuri.

Iespējams, ka tieši šis žests piesaistīja d'Artanjana uzmanību. Ja mūsu pieņēmums ir pareizs, tad cilvēks ar zemu pār acīm novilkto cepuri sa­sniedza gluži pretēju rezultātu cerētajam.

Šī cilvēka tērps bija pietiekoši vienkāršs, galvā visparastākā parūka, un ne pārāk vērīgi apmeklētāji varēja noturēt viņu par tādu pašu mācekli kā citi, kuri sēdēja uz ķebļiem aiz ozolkoka galda un rūpīgi izšuva vad­malu vai samtu.

Starp citu, viņš gan pārāk bieži grozīja galvu, lai rokdarbs izdotos.

D'Artanjans neļāva sevi apmānīt un tūlīt saprata — ja šis cilvēks arī strādā, tad ne jau nu pie auduma.

— Lūk, kā, — kapteinis uzrunāja sēdošo, — jūs esat pārvērties par skroderi, dārgais Moljēra kungs?

— Klusāk, d'Artanjana kungs! Dieva dēļ, klusējiet! Ja jūs mani no- dosiet, kāds var mani pazīt.

— Kas tur slikts?

— Nekā slikta jau nav, bet…

— Bet jūs gribat teikt, ka arī nekā laba, vai ne?

— Diemžēl tā ir, jo es biju aizņemts ar ļoti interesantu tipu vēro­šanu.

— Turpiniet to darīt, Moljēra kungs. Turpiniet vien. Es pilnīgi sapro­tu, cik ļoti tas jūs interesē… netraucēšu jūs, bet tikai ar vienu noteiku­mu — pasakiet, kur ir Perserēna kungs?

— Labprāt pateikšu — viņš ir savā kabinetā. Tikai…

— Tikai pie viņa nevar iekļūt?

— Viņš patiešām ir pilnīgi nesasniedzams.

— Visiem?

— Visiem. Viņš atveda mani šurp, lai es varētu nodoties saviem vē­rojumiem un pēc tam aizgāja uz savu kabinetu.

— Tādā gadījumā vai jūs, dārgais Moljēra kungs, neaizietu un ne­pateiktu viņam, ka es esmu šeit.

— Es! — Moljērs iekliedzās ar tādu sašutumu kā suns, kuram grib atņemt viņa godīgi nopelnīto kaulu. — Lai es atraujos no sava darba! Ak, d'Artanjana kungs, cik jūs ļauni izturaties pret mani!

— Ja jūs tūlīt pat neiesiet brīdināt Perserēnu par manu ierašanos, Moljēra kungs, — d'Artanjans pusbalsī piedraudēja, — tad es savukārt jums nerādīšu vienu savu draugu, kurš atnāca kopā ar mani. Es jūs brī­dinu.

— To tur, vai ne?

— Jā.

Moljērs nopētīja Portosu tik vērīgi, it kā gribētu iespiesties viņa sirdī un prātā. Apskate viņam laika šķita daudzsološa, jo viņš tūlīt pat piecēlās un iegāja blakus istabā.

Pa to laiku pūlis sāka pamazām izklīst, apveltīdams katru kaktiņu plašajā darbnīcā ar ņurdieniem vai draudiem; tas atgādināja okeāna bē­gumu, kas piekrastes smiltīs pamet ūdenszāles un putas.

Pēc desmit minūtēm parādījās Moljērs un aiz portjeras deva d'Ar­tanjanam zīmi. Musketieris aizsteidzās viņam pakaļ, vezdams līdzi Por­tosu. Pa diezgan līkumotiem gaiteņiem Moljērs aizveda viņus uz Per­serēna kabinetu. Vecais meistars, piedurknes uzlocījis, pārcilāja krāšņu samtu, kurā bija ieausti zeltīti ziedi. Viņš gribēja redzēt, kā audums izska­tīsies dažādos apgaismojumos.

Pamanījis ienākušo d'Artanjanu, viņš nolika audumu sānis un pagāja viņam pretī, neizrādīdams sevišķu sajūsmu vai pārmērīgu laipnību, bet ievērodams pieklājību.

— Kapteiņa kungs, — viņš uzrunāja d'Artanjanu, — es ceru, ka jūs piedosiet man, bet es esmu briesmīgi aizņemts.

— Jā, jā, Perserēna kungs, es zinu — karaļa tērpi. Stāsta, ka jūs viņa majestātei šujat trīs jaunus kostīmus?

— Piecus, mans kungs, piecus!

— Trīs vai piecus, mani tas neskar. Es tāpat zinu, ka tie būs vis­skaistākie, kādi vien iespējami.

— Jā, jā, tā visi domā. Kad tie būs pabeigti, tad patiešām kļūs skais­tākie pasaulē, to es neapstrīdu, bet vispirms vajag uzšūt, kapteiņa kungs, un tam vajadzīgs laiks.

— O, jums vēl ir divas dienas, laika pat vairāk nekā vajadzīgs, Per­serēna kungs, — d'Artanjans atteica, izlikdamies pilnīgi vienaldzīgs.

Perserēns pacēla galvu, kā jau cilvēks, kurš nav pieradis, ka kāds viņam iebilstu pat sīkumos, bet d'Artanjans nepievērsa nekādu uzmanību slavenā drēbnieka un samta brīnumdara sarauktajai pierei, kas vēstīja ne­gaisa tuvošanos. Musketieris noteica:

— Dārgais Perserēna kungs, es jums atvedu pasūtītāju.

— Ko jūs! — meistars drūmi ierūcās.

— Baronu di Valonu de Braskē de Pjerfonu, — d'Artanjans tur­pināja.

Perserēns palocījās, bet draudīgais Portoss nemaz neatmaiga. Kopš ienākšanas kabinetā viņš drūmi caur pieri lūrēja uz drēbnieku.

— Vienu no maniem tuvākajiem draugiem, — d'Artanjans vēl pie­bilda.

— Es esmu barona kunga rīcībā, tikai ne pašlaik, bet mazliet vēlāk.

— Mazliet vēlāk? Kad?

— Tad, kad man būs laiks.

— To pašu jūs atbildējāt manam kalpam, — Portoss neapmierināts noņurdēja.

— Var jau būt, — drēbnieks atteica, — es gandrīz vienmēr esmu apkrauts ar darbiem.

— Mans draugs, — Portoss pamācoši noteica, — ja grib, tad laiks vienmēr atrodas.

Perserēns kļuva tumši sarkans, bet viņa vecumā, kad āda no vecuma izbālējusi, tas vienmēr bija bīstams simptoms.

— Kungs, — viņš noburkšķēja, — jūs taču varat pasūtīt savus tērpus, pie kā vien vēlaties.

— Pagaidiet, Perserēn, pagaidiet, — musketieru kapteinis samierinoši noteica, — šodien jūs neesat sevišķi laipns. Nu ko, es minēšu kādu vārdu, kurš liks jums samierināties. Barons ir ne tikai mans draugs, bet arī viens no Fukē kunga draugiem.

— Tā, tā! — drēbnieks nomurmināja. — Tas maina situāciju, jā, jā, tas visu maina. — Viņš pagriezās pret Portosu un noprasīja: — Vai ba­rona kungs pieder pie superintendanta kunga piekritējiem?

— Es piederu pats sev, — Portoss uzkliedza, bet tieši tobrīd pacēlās portjera, ielaizdama vēl vienu šīs ainas liecinieku.

Moljērs visu vēroja. d'Artanjans smējās. Portoss pie sevis raidīja lās­tus.

— Dārgais Perserēn, — d'Artanjans palocījās, es jūs lūdzu, uzšu- jiet barona kungam tērpu.

— Nu ko, jūsu dēļ es neiebilstu, kapteiņa kungs.

— Bet tas vēl nav viss; jums nekavējoties jāķeras pie šī tērpa.

— Tikai pēc nedēļas, agrāk nav iespējams.

— Tas nozīmē to pašu, kā atteikt pavisam: tērps vajadzīgs uz svēt­kiem Vo.

— Es jums vēlreiz saku, ka tas nav iespējams, — ietiepīgais večuks nepiekāpās.

— Nē, nē, dārgais Perserēna kungs, pagaidiet, neatsakiet, sevišķi, ja to lūdzu arī es, — no durvju puses atskanēja maiga balss, kas lika d'Ar­tanjanam saausīties. Tas bija Aramiss.

— D'Erblē kungs! — drēbnieks iesaucās.