Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1995, Издательство: MVU «Orgtehizdat», Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Divpadsmitais sējums
Vikonts de Braželons jeb pec desmit gadiem
Rīgā 1995 MVU «Orgtehizdat»
Tulkojusi: L.Rozīte Redaktors: HJubels Korektore: G.Kalnina
Ofseta papīrs. Formāts 60x88 1/16 Tirāža 2000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības licence Nr.

VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Pastāstiet man, draugs, kas par lietu, ja tikai tas nav noslēpums.

— Pirmkārt, — Portoss nopūtās, — jūs zināt, ka man no jums nav nekādu noslēpumu, bet, otrkārt… otrkārt, mani apbēdina…

— Pagaidiet mazliet, Portos: ļaujiet man vispirms izpīties no šī vad­malas, atlasa un samta murskuļa.

— Soļojiet droši! — Portoss žēlabainā balsī noteica. — Tie visi ir tīrie krāmi.

— Velns parāvis! Vadmala par divdesmit livriem — krāms! Lielisks atlass un samts, no kura neatteiktos pat karalis — tas, pēc jūsu domām, nav nekas!

— Vai tad jums šķiet, ka šie kostīmi…

— Tie ir krāšņi, Portos, brīnumkrāšņi! Varu galvot, ka jums vienī­gajam visā Francijā pieder tāds milzums tērpu. Pat ja pieņemtu, ka no šī brīža jūs vairs nepasūtītu nevienu jaunu un nodzīvotu kādus simt ga­dus, kas, starp citu, mani nemaz nepārsteigtu, arī tad nāves dienā jums mugurā būs jauns kostīms bez kādas skrodera piepalīdzības.

Portoss pakratīja galvu.

— Paklau, draugs, — d'Artanjans bilda, — mani biedē šis jums tik pretdabiski drūmais garastāvoklis. Manu dārgo Portos, dariet tam galu un jo ātrāk, jo labāk.

— Jā, jā, — Portoss nopūtās, — ja vien tas vispār ir iespējams.

— Varbūt jūs esat saņēmis sliktas ziņas no Brasjē?

— O nē; tur izcirta mežu, un tas deva par trešdaļu lielākus ienā­kumus nekā plānots.

— Varbūt Pjerfonā pārrauti dambji?

— Nē, ko jūs; tur izzvejoja zivis, bet ar tām, kas palika pēc pār­došanas, pilnīgi pietiek, lai visus apkārtnes dīķus pārvērstu par zivju dī­ķiem.

— Kas tad? Varbūt Valonā zemestrīces dēļ noticis nogruvums?

— Nē, nē! Gluži otrādi — kādus simt soļus no pils iespēra zibens un tagad tur, kur trūka ūdens, sāka plūst brīnišķīgs avots.

— Kas tad jums kaiš?

— Ziniet, es saņēmu ielūgumu uz svinībām Vo, — Portoss pavēstīja tā, it kā tas būtu nāves spriedums.

— Par ko tad jūs žēlojaties? Karalis jau izraisījis kādus simt strīdus un sanaidojis tikpat daudz nesamierināmu ienaidnieku, un visos iemesls viens un tas pats — kādu galminieku kaut kur neielūdza. Tātad jūs pa­tiešām saņēmāt ielūgumu uz Vo? Lūk, kā!

— Ak tu dieniņ, protams!

— Jūs redzēsiet satriecošu greznību.

— Diez vai es to ieraudzīšu.

— Tur taču pulcēsies visi Francijas augstmaņi.

— Ak, — Portoss nopūtās, izmisumā plēsdams matus.

— Kungs Dievs! Vai tik jūs neesat saslimis, mans dārgais?

— Es esmu vesels kā vērsis, velns lai parauj. Runa nav par to.

— Par ko tad?

— Man nav ko vilkt mugurā.

D'Artanjans pārvērtās sālsstabā.

— Nav ko vilkt mugurā! — viņš iekliedzās. — Te uz grīdas es redzu vismaz piecdesmit tērpu!

— Piecdesmit! Tas tiesa, bet nav neviena, kas man derētu.

— Kā tā! Vai tad jums nešuva pēc mēra?

— Šuva gan, — atteica Mustons, — bet par nelaimi es esmu pie­ņēmies svarā.

— Ko? Jūs esat pieņēmies svarā?

— Jā, un es kļuvu resnāks, daudz resnāks par barona kungu. Vai jūs to varat iedomāties, kungs?

— Un kā vēl! Man šķiet, ka to var redzēt no pirmā acu uzmetiena.

— Vai dzirdi, nejēga? — Portoss uzrūca. — Tas redzams no pirmā acu uzmetiena.

— Mīļo Portos, — d'Artanjana balsi ieskanējās viegla nepacietiba, — es nesaprotu, kāpēc jūsu kostīmi nekur neder tāpēc, ka Mustons kļuvis resnāks.

— Tūlīt paskaidrošu. Atcerieties, jūs man kādreiz stāstījāt par vienu romiešu karavadoni, ko sauca Antonijs un kuram vienmēr septiņās dažā­dās vietās uz iesma cepās sivēni, lai viņš varētu papusdienot, kad un kur vien gribētu. Es nolēmu darīt tāpat — tā kā kuru katru brīdi mani var uzaicināt uz galmu un paturēt tur kādu nedēļu, tad es nolēmu tādam gadījumam vienmēr turēt gatavībā septiņus jaunus kostīmus.

— Lieliska doma, mīļo Portos. Lai varētu kaut ko tādu atļauties, jābūt tik bagātam kā jums, nerunājot nemaz par laiku, kas jāpatērē pie­laikojot tos visus. Bez tam arī mode bieži mainās.

— Tiesa gan, — Portoss piekrita. — Es tomēr mierināju sevi ar cerī­bu, ka esmu izdomājis labu viltību.

— Kādu? Velns parāvis, es nekad neesmu šaubījies par jūsu talantu!

— Vai atceraties tos laikus, kad Mustons vēl bija tievs?

— Protams; tad viņš vēl bija Musketons.

— Bet kad viņš sāka apvelties?

— To nu gan es nevaru pateikt. Lūdzu atvaino, dārgo Muston.

— O, jums nav ko atvainoties, — Mustons laipni atteica. — Jūs bijāt Parīzē, bet mēs… mēs Pjerfonā.

— Tātad, dārgo Portos, kopš zināma laika Mustons sāka pieņemties svarā — jūs taču gribējāt teikt tieši to?

— Jā gan. Es par to ļoti priecājos.

— Velns! Varu jums noticēt.

— Saprotiet, — Portoss turpināja, — tas mani atsvabināja no rūpēm.

— Es tomēr vēl īsti nesaprotu, mans draugs. Ja jūs paskaidrotu…

— Jā, tūlīt… Vispirms, kā jau jūs teicāt, jāzaudē laiks, kamēr notiek mēru noņemšana, pat ja tā būtu tikai reizi divās nedēļās. Bez tam šī reize var iegadīties ceļojuma laikā, bet, ja cilvēks grib, lai vienmēr būtu septiņi jauni kostīmi… Turklāt es nevaru ciest laikošanas. Velns parāvis, vai nu es esmu muižnieks vai neesmu. Ļaut, lai tevi no galvas līdz pa­pēžiem izmēro kaut kāds blēdis — tas ir augstākā mērā pazemojoši. Vi­ņiem šķiet, ka jums te kaut kas pārāk izspiežas un tur kaut kas pietrūkst, viņi izpēta visus jūsu trūkumus un labās īpašības. Ziniet, kad es atbrīvojos no skrodera rokām, tad jūtos kā cietoksnis, kuru tikko pamatīgi izpētījis spiegs.

— Nudien, Portos, ka es kā inženieris…

— Un Belilas nocietinājumu celtniecības vadītājs…

— Ta nu man iešāvās prātā kāda doma, un tā būtu ļoti veiksmīga, ja Mustons nebūtu bijis tik neuzmanīgs.

D'Artanjans pameta skatienu uz Mustonu, kurš sakustējās, it kā gri­bētu teikt: „Jūs pats redzat, vai tad es esmu vainīgs, ka tā noticis?"

— Tātad es ļoti nopriecājos. — Portoss turpināja, — redzēdams, ka Mustons kļūst resnāks; vēl vairāk, es viņam kā varēdams palīdzēju uzkrāt taukus. Es liku viņam ēst sevišķi treknu barību, cerēdams, ka viņš sa­sniegs manus izmērus un tad es varēšu likt, lai Mustons noņemas ar skroderiem, bet es pats būšu brīvs no uzlaikošanas un pārējām garlai­cīgām lietām.

— Ā! — d'Artanjans iesaucās. — Tagad es beidzot saprotu… Tas ietaupītu jums laiku un paglābtu no pazemojumiem.

— Velns parāvis! Varat pats iedomāties, cik es biju priecīgs, kad pēc pusotra gada cītīgas un rūpīgi izvēlētas barošanas — es taču pats uzņēmos Mustona ēdināšanu — šis dienaszaglis…

— Kungs, es pats arī daudz darīju lietas labā, — Mustons kautrīgi iestarpināja.

— Tiesa. Tātad saprotiet, cik es biju priecīgs, kad kādā jaukā dienā atklāju, ka Mustonam tāpat kā man jāpagriežas sāniski, lai izsprauktos cauri slepenajām durvīm, ko velna arhitekti ierīkojuši Pjerfonā nelaiķes di Valona kundzes istabā. Jā, starp citu, par šīm durvīm; jūs zināt visu pasaulē, tāpēc es gribu jautāt: kāda velna pēc tie blēdīgie arhitekti, ku­riem taču vajadzētu būt acumēram, ierīkojuši durvis, kas der tikai kār­najiem?

— Šīs durvis domātas mīlētājiem, — d'Artanjans paskaidroja, — bet tie lielākoties ir trauslas miesas būves.

— Di Valonas kundzei nebija nekādu iemīļoto, — Portoss dižmanīgi pārtrauca musketieri.

— Bez šaubām, mans draugs, kā gan citādi, — d'Artanjans pastei­dzās viņam piekrist, bet varbūt arhitekti tās ierīkoja, domādami par jūsu otrreizējām precībām.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Aleksandrs Dimā - Divas Diānas
Aleksandrs Dimā
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI
Aleksandrs Dimā (tēvs )
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro
Aleksandrs Dimā(Tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata»

Обсуждение, отзывы о книге «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x