Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Mans tēvocis Orleānas Gastons rīkoja sazvērestības pret savu brā­li? — princis šausmās iesaucās. — Vai viņš gribēja gāzt karali no tro­ņa?

— Tieši tā: tikai ar tādu nodomu.

— Jūs runājat aplamības.

— Es saku tīru patiesību.

— Un viņam… Orleānas Gastonam bija uzticami draugi?

— Tikpat uzticami, kāds es esmu jums.

— Nu, bet ko viņš sasniedza? Viņu gaidīja neveiksme?

— Jā, viņš katru reizi cieta neveiksmi, un katru reizi tas notika viņa vainas dēļ. Lai nopirktu sev dzīvību, nē, pat ne dzīvību, jo karaļa brāļa dzīvība ir neaizskarama, — lai nopirktu sev brīvību, jūsu tēvocis upurēja savu draugu dzīvības, atdodams viņus nāvei vienu pēc otra. Tagad viņš kļuvis par mūsu vēstures kauna traipu, un viņu nolād simtiem dižciltīgu ģimeņu mūsu karalistē.

— Es jūs saprotu, kungs, — princis sacīja. — Tikai pasakiet man, lūdzu, vai mana tēvoča draugi aizgāja bojā viņa vājā rakstura dēļ, vai arī viņš tos nodeva?

— Vājā rakstura dēļ; kaut gan valdnieka vājums jau ir nodevība.

— Vai tad nevar gadīties, ka cieš neveiksmi aiz nezināšanas vai tādēļ, ka nav iespējams gūt uzvaru? Vai jūs domājat, ka tāds nabaga gūsteknis kā es, kurš audzināts ne tikai ārpus galma, bet arī atrautībā no visas pasaules, varētu palīdzēt saviem draugiem, kuri pūlētos viņam pakalpot?

Iekams Aramiss paguva atbildēt, viņš izsaucās ar negaidītu dedzī- gumu, kas pierādīja, cik strauji viņā kūsā asinis:

— Mēs runājām par draugiem! Kur gan man var rasties draugi, ja par mani nezina neviena dzīva dvēsele? Man taču nav ne brīvības, ne bagātības, ne varas, ar ko varētu piesaistīt draugus!

— Man šķiet, jūsu augstība, ka man bija gods piedāvāt jums savus pakalpojumus.

— O, nesauciet mani šajā titulā, kungs! Tas ir izsmiekls, nedzirdēta cietsirdība! Nemudiniet mani domāt par kaut ko ārpus cietuma, kurā esmu ieslodzīts; ļaujiet man mīlēt vai vismaz pacietīgi panest ieslodzījumu un atstumtību.

— Ak, monsenjor! Ja jūs vēlreiz sagādāsiet man vilšanos, ja pat ta­gad, ieguvis pierādījumus par savu karalisko izcelšanos, jūs izturēsieties tikpat mazdūšīgi un gļēvi, es paklausīšu jums un pazudīšu; es atteikšos no domas kalpot valdniekam, kuram es gribēju palīdzēt un, ja vajadzīgs, atdot par viņu dzīvību.

— Kungs! — princis iesaucās. — Pirms jūs sākāt runāt ar mani par to visu, jums vajadzēja pārdomāt, vai ir vērts sagraut manu sirdsmieru uz visiem laikiem.

— Tieši to es vēlējos.

— Vai patiešām jums vajadzēja izvēlēties cietumu, lai stāstītu man par varenību un diženumu, par to, ka mani gaida tronis? Jūs gribat, lai es noticu, ka mani gaida spoža nākotne, bet vai tad mēs abi neslēpjamies tumsā? Jūs mani kārdināt ar slavu, bet vai tad mēs netrīcam, kaut tikai šie vārdi neizskanētu tālāk par šīs nožēlojamās gultas aizkaru? Jūs mani iztēlojat kā visvarenu, bet vai tad es nedzirdu gaitenī cietumsarga soļus, un vai jūs no tiem nebaidāties vēl vairāk nekā es? Lai kaut mazliet klie­dētu manu neticību, atbrīvojiet mani no Bastīlijas; ļaujiet man ieelpot svaigu gaisu, dodiet piešus pie kājām un šķēpu rokā, tad… tad mēs sāk­sim saprasties.

— Mans mērķis ir dot jums to visu un vēl daudz vairāk. Bet vai tā ir arī jūsu vēlēšanās, monsenjor?

— Paklausieties, kungs, — princis pārtrauca Aramisu. — Es zinu, ka katrā Bastīlijas galerijā atrodas sardze, pie katrām durvīm pielikta atslēga un visos posteņos stāv kareivji un lielgabali. Vai tad jūs varat padarīt nekaitīgu sardzi un lielgabalus? Kā jūs salauzīsiet visas atslēgas?

— Bet kā jūs, monsenjor, saņēmāt zīmīti, kas vēstīja par manu ap­meklējumu?

— Lai atsūtītu zīmīti, pietiek uzpirkt sargu.

— Ja jau var uzpirkt vienu, tad to pašu var izdarīt arī ar desmit.

— Labi! Pieņemsim, ka atsvabināt nelaimīgu gūstekni no Bastīlijas nav pilnīgi neiespējami; pieļauju, ka var atrast kādu klusu vietiņu, kur viņu nevar notvert karaļa kalpi; galu galā varbūt nelaimīgajam gūsteknim var arī nodrošināt ciešamus dzīves apstākļus drošā patvērumā.

—' Monsenjor… — Aramiss smaidīdams iebilda.

— Pieņemsim, ka atradīsies cilvēks, kurš to visu izdarīs manā labā, kaut gan tur vajadzīgs pārcilvēcisks spēks. Bet ja jūs apgalvojat, ka es esmu princis un karaļa brālis, kā jūs varēsiet atgūt man manu stāvokli un varenību, ko man atņēmuši paša māte un brālis? Ja mani gaida cīņas un naida pilna dzīve, kā jūs cerat man palīdzēt šai cīņā, lai mani ne- pieveiktu ienaidnieku pūļi? Ak vai, kungs, padomājiet par to! Labāk jau apslēpiet mani kādā drūmā alā dziļi kalna klēpī; ļaujiet man brīvībā prie­cāties par laukiem un upes šalkoņu, skatīt sauli un gaišzilās debesis vai negaisa mākoņus — ar to man pietiks. Nesoliet man vairāk kā spējat dot; būtu noziegums mani krāpt — jūs taču dēvējat sevi par manu drau­gu-

Aramiss klausījās gūsteknī ar dziļu uzmanību.

— Monsenjor, — mirkli klusējis, viņš ierunājās, — es esmu sajūs­mināts par jūsu atklātību un nelokāmību, kas liek jums tā runāt; es esmu laimīgs, ka iepazinu savu valdnieku tādu.

— Pagaidiet mazliet!.. Apžēlojieties par mani, — princis iekliedzās, piespiezdams ledus aukstās rokas pie pieres, uz kuras izspiedās sviedri. — Nemociet mani! Man nemaz nav jābūt karalim, lai justos kā vislaimī­gākais cilvēks.

— Turpretim man, monsenjor, vajag, lai jūs kļūtu par karali, un tas vajadzīgs visiem cilvēkiem.

— Ā, — princi atkal modās neticība, klausoties šajos bīskapa vār­dos, — ko tad cilvēki pārmet manam brālim?

— Monsenjor, es aizmirsu pateikt — ja jūs atļausiet man vest jūs un piekritīsiet kļūt par varenāko monarhu pasaulē, tad jūs darbosieties visu to interesēs, ko es esmu iesaistījis mūsu pasākumā, un tādu ir ļoti daudz.

— Daudz?

— Pie tam viņi ir vareni.

— Paskaidrojiet man.

— Nevaru. Es paskaidrošu jums visu lidz pēdējam sīkumam — zvēru pie Dieva, kas mani dzird — todien, kad redzēšu jūs Francijas tronī.

— Bet mans brālis?

— Jūs pats izlemsiet viņa likteni. Varbūt jums ir žēl brāļa?

— Žēlot viņu, kurš pūdē mani šai cietumā? O nē, man viņa nav žēl.

— Jo labāk.

— Viņš būtu varējis atnākt šurp, paņemt mani aiz rokas un teikt: „Brāli, Dievs mūs radīja, lai mēs mīlētu viens otru, bet nevis, lai cīnītos savā starpā. Es atnācu, lai sniegtu jums savu roku. Mežonīgi aizspriedumi nolēma jūs nīkšanai tālu no cilvēkiem, pilnīgā tumsībā bez cilvēciskiem priekiem. Es gribu, lai jūs sēstos man blakus; es jums došu mūsu tēva šķēpu. Vai jūs manu tuvināšanos izmantosiet, lai cīnītos pret mani vai nogalinātu? Vai jūs izlietosiet šo šķēpu, lai izlietu manas asinis?" — „0 nē, — es atbildētu, — es skatos uz jums kā uz savu glābēju un cienīšu jūs kā valdnieku. Jūs man esat devis vairāk nekā pats Dievs. Pateicoties jums, es esmu brīvs un varu mīlēt un tikt mīlēts."

— Vai jūs turētu savu vārdu?

— Jā; zvēru pie savas dzīvības!

— Bet tagad?

— Tagad es jūtu, ka vainīgajiem jāsaņem sods.

— Kāds, monsenjor?

— Ko jūs teiksiet par manu Dieva doto līdzību ar brāli?

— Es sacīšu, ka šajā līdzībā var nojaust Dieva pirkstu, ko karalim nevajadzēja atstāt neievērotu; es teikšu, ka jūsu māte izdarīja smagu grē­ku, nolemdama tik atšķirīgu likteni un laimi tiem, kas nākuši no viņas klēpja pilnīgi vienādi; no tā es secinu, ka sodam jābūt tādam, kas atjau­notu līdzsvaru.