Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Runājiet.

Jaunā cilvēka sejā atkal parādījās viņam raksturīgā nopietnā un kon­centrētā izteiksme.

— Vai jūs zināt, kas bija Indriķa IV dēls?

— Vismaz es zinu, kas bija viņa pēctecis.

— Kā jūs to uzzinājāt?

— Uz tūkstoš sešsimt desmitā gada monētas attēlots Indriķis IV, bet uz tūkstoš sešsimt divpadsmitā gada monētas jau ir Ludviķis XIII. Tā kā otro monētu no pirmās šķir tikai divi gadi, es nospriedu, ka acīmredzot Ludviķis XIII bija Indriķa IV pēctecis.

— Tātad, — Aramiss turpināja, — jūs zināt, ka pēdējais karalis pirms mūsu līdzšinējā karaļa bija Ludviķis XIII.

— Jā, zinu, — jauneklis mazliet pietvīka.

— Šim valdniekam bija cēli nodomi un plaši plāni, bet to realizāciju vienmēr nācās atlikt gan dažādu nelaimju dēļ, gan tās cīņas dēļ, ko viņa pirmais ministrs izcīnīja ar franču muižniecību. Viņš — es runāju par Ludviķi XIII — bija vāja rakstura cilvēks un nomira dziļās skumjās vēl diezgan jauns.

— Jā, es zinu.

— Viņu ilgi uztrauca doma par troņmantnieku. Valdniekiem tās ir mokošas rūpes, jo viņiem jādomā ne tikai kā atstāt labas atmiņas par sevi, bet arī par to, lai ieceres un iesāktie darbi dzīvotu arī pēc viņu nāves un turpinātos.

— Vai tad Ludviķis XIII nomira bez bērniem? r- gūsteknis zobgalīgi noprasīja.

— Nē, bet ilgu laiku viņam nebija lemts baudīt tēva priekus; pārāk ilgi viņš skuma, ka nomirs, neatstājis mantinieku. Šī doma dzina viņu izmisumā, bet tad pēkšņi viņa laulātā draudzene karaliene Austrijas An­na…

Gūsteknis nodrebēja.

— Vai jūs zinājāt, — Aramiss pārtrauca savu stāstu, — ka Ludviķa XIII sievu sauca par Austrijas Annu?

— Turpiniet, — jauneklis atteica, neatbildēdams uz Aramisa jautā­jumu.

— Pēkšņi, — Aramiss stāstīja, — Austrijas Anna paziņoja, ka gaida bērnu. Šī vēsts izraisīja vispārēju prieku, un visi lūdza Dievu, lai karaliene laimīgi dzemdētu. Beidzot tūkstoš sešsimt trīsdesmit astotā gada piektajā septembrī karaliene dzemdēja dēlu.

Aramiss pameta skatienu uz savu sarunu biedru un viņam likās, ka tas nobāl.

— Tūlīt jūs no manis dzirdēsiet stāstu, — Aramiss brīdināja jaunekli, — kuru patlaban jums varētu pastāstīt tikai nedaudzi, jo tas, ko es jums gatavojos atklāt, tiek uzskatīts par noslēpumu, kas miris kopā ar tā gla­bātājiem vai arī aprakts grēksūdzes dziļumos.

— Un jūs man atklāsiet šo noslēpumu? — jauneklis vaicāja.

— O, — Aramisa balsī ieskanējās izsmiekls, — es nedomāju, ka se­višķi riskēju, uzticēdams to ieslodzītajam, kam nav nekādas vēlēšanās pa­mest Bastīliju.

— Es jūs klausos, kungs.

— Tātad, es turpinu. Karaliene dzemdēja dēlu. Bet tai laikā, kad viss galms līksmoja par šo ziņu un karalis, parādījis jaundzimušo tautai un muižniecībai, sēdās pie galda nosvinēt šo priecīgo notikumu, vienatnē palikušajai karalienei atkal sākās dzemdību sāpes, un viņai piedzima vēl viens dēls.

— O, — gūsteknis ieteicās, atklādams, ka informēts daudz labāk ne­kā varētu domāt. — Man likās, ka karaļa brālis piedzima tikai…

Aramiss papurināja galvu.

— Pagaidiet, būs vēl turpinājums.

Gūsteknis nepacietīgi nopūtās un sagatavojās klausīties.

— Jā, — Aramiss teica, — karaliene dzemdēja vēl vienu dēlu, otru dēlu, ko saņēma vecmāte Peroneta.

— Peroneta! — jauneklis čukstēja.

— Tūlīt aizskrēja pakaļ karalim un pie auss pastāstīja par notikušo; Ludviķis XIII piecēlās no galda un aizsteidzās pie karalienes. Šoreiz viņa seja nebija priecīga, drīzāk tā pauda šausmas. Dvīņu piedzimšana pār­vērta viņa prieku par dēlu skumjās, jo (jūs droši vien to nezināt) Francijā troni manto vecākais dēls, kurš valda pēc tēva.

— Es to zinu.

— Ārsti un juristi gan mēģinājuši iebilst, ka vecākais pēc Dieva un dabas likumiem ne vienmēr ir tas, kurš pirmais nācis no mātes klēpja.

No gūstekņa krūtīm izlauzās apspiests kliedziens; viņš kļuva baltāks par palagu, ar kuru bija apsedzies.

— Tagad jūs saprotat, — Aramiss turpināja, — kāpēc karali, kurš ar tādu prieku skatīja jaundzimušajā savu atspulgu, pārņēma izmisums, tiklīdz viņš iedomājās, ka tagad viņam būs nevis viens mantinieks, bet divi, un tas, kurš piedzimis otrais un par kura dzimšanu neviens neko vēl nezina, iespējams, apstrīdēs pirmā mantošanas tiesības, kaut arī tas piedzimis divas stundas agrāk un jau skaitās likumīgs troņmantnieks, un tikai Dievam zināms, kas gaidāms nākotnē. Var gadīties, ka šis otrs dēls pakļaujas kādas partijas interesēm vai kaprīzēm un izraisa karalistē ne­mierus un brāļu karu, tā nevis stiprinot savu dinastiju, bet gan graujot.

— O, es saprotu, es visu saprotu, — jauneklis čukstēja.

— Lūk, tāpēc viens no Austrijas Annas dēliem tika neģēlīgi šķirts no sava brāļa, viņam tika atņemts mantojums, un neviens nedrīkstēja par viņu zināt. Viņš pazuda bez pēdām un tā, ka Francijā pašlaik neviens, izņemot miesīgo māti, nezina, ka viņš ir pasaulē…

— Māti, kura viņu pametusi! — gūsteknis izmisumā iekliedzās.

— Vēl ir arī dāma melnā ar sarkanajām lentām, un arī… — Aramiss nepabeidza.

— Jūs, vai ne? Jūs ieradāties šeit, lai man to visu izstāstītu un mo­dinātu manā sirdī ziņkārību, naidu, godkāri un, kas zina, varbūt arī at­riebības alkas? Ja jūs esat tas, ko es gaidīju, tas cilvēks, kura ierašanos man apsolīja zīmītē, galu galā paša Dieva sūtīts, tad jums jābūt… karaļa Ludviķa XIV portretam, karaļa, kurš tagad sēž Francijas tronī.

— Te būs portrets, — bīskaps pasniedza gūsteknim lielisku emaljas miniatūru, kurā lepnais un skaistais Ludviķis XIV bija attēlots kā dzīvs.

Gūsteknis alkatīgi satvēra portretu un ieurbās tajā acīm, it kā uz visu mūžu gribēdams to iespiest savā sirdī.

— Un te jums būs spogulis, monsenjor.

Aramiss deva gūsteknim laiku, lai tas varētu tikt galā ar haosu savās domās.

— Satriecoši! Satriecoši! — jauneklis čukstēja, vai aprīdams acīm Ludviķa XIV portretu un savu attēlu spogulī.

— Ko jūs par to domājat? — Aramiss jautāja.

— Es domāju, ka esmu pagalam, — gūsteknis atbildēja, — karalis man nekad nepiedos manu dzimšanu.

— Es gan nezinu, — bīskaps teica, pievērsis ieslodzītajam padevības pilnu skatienu, — kurš ir īstais karalis — vai tas, ko attēlo portrets, vai arī tas, kura seju rāda spogulis.

— Kungs, karalis ir tas, kurš sēž uz troņa, — jauneklis skumji no­teica. — Karalis nesēž cietumā, bet pēc savas gribas var tur turēt citus. Karaļa vara ir varens milzu spēks, bet es, kā redzat, esmu pilnīgi bez­spēcīgs.

— Monsenjor, — Aramiss teica tik godbijīgi, kā vēl nebija uzrunājis savu sarunu biedru, — ievērojiet, ka tas būs karalis, kurš, iznācis no cietuma, pratīs noturēties tronī, kur viņu pacels uzticami draugi.

— Kungs, nekārdiniet mani, — gūsteknis skumji nopūtās.

— Monsenjor, nekrītiet izmisumā, — Aramiss neatlaidās. — Es jums devu pierādījumus par jūsu karalisko izcelsmi. Pārdomājiet tos un pār­lieciniet pats sevi, ka jūs esat karaļa dēls un karalis… un pēc tam sāksim rīkoties mēs.

— Nē, nē! Tas nav iespējams.

— Laikam gan, — Vannas bīskaps ironiski piebalsoja, — ja jau jūsu dzimtā liktens lēmis, ka no troņa atstumtie karaļa brāļi zaudē drosmi un godu, kā piemēram, jūsu tēvocis Orleānas Gastons, kurš vadīja desmitiem sazvērestību pret savu brāli Ludviķi XIII.