Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ak kungs! Jā!

— Pasteidzies! Skriesim!

— Skriesim!

— Bet kurp? — Rauls sadrūma.

— Aiziesim vispirms pie ševaljē d'Artanjana, varbūt, ka tur mēs kaut ko uzzināsim.

— Nē, ja viņš slēpa no manis patiesību, kad bija pie tēva, tas nozīmē, ka neatklās to arī tagad. Iesim pie… Ak Dievs, es nu gan šodien esmu kā apstulbis! Grimo!

— Kas tad vēl?

— Es aizmirsu par di Valona kungu.

— Portosa kungu?

— Viņš vēl joprojām mani gaida. Ak vai! Es jau tev teicu, ka šodien esmu galīgi apstulbis!

— Gaida jūs? Kur?

— Vensenas mežā pie Mazajiem brāļiem!

— Mīļais Dievs!.. Par laimi, tas nav tālu no Bastīlijas.

— Ātrāk! Ātrāk!

— Kungs, es likšu apseglot zirgus.

— Jā, mans draugs, ej un parūpējies par zirgiem.

Krietnais Portoss nolēma gaidīt de Sentenjanu kamēr satumsīs, pēc senās bruņniecības paražām. Tā kā de Sentenjans nevarēja ierasties uz tikšanos, bet Rauls aizmirsa savu sekundantu par to brīdināt, un gai­dīšana vilkās bezgalīgi, kļūdama aizvien nogurdinošāka, Portoss lika netā­lu pie vārtiem stāvošajam sargam dabūt dažas vīna pudeles un labi daudz gaļas, lai varētu vismaz izklaidēties, laiku pa laikam iedzerot kārtīgu mal­ku kopā ar labu gabalu gaļas. Viņš jau bija aizgājis līdz galam, tas ir, nonācis līdz pēdējiem kumosiem, kad Rauls un Grimo, pilnā sparā dzī­dami zirgus, pieaulekšoja pie viņa.

Ieraudzījis uz ceļa divus jātniekus, Portoss ne mirkli nešaubījās, ka tie ir pretinieki. Viņš steidzīgi uzlēca kājās no zālītes, kur bija ērti atlai­dies, un sāka izvingrināt ceļgalus un roku locītavas.

„Re, ko nozīmē īsta karavīra pieredze! Tas nelietis tomēr uzdroši­nājās ierasties. Ja es būtu aizgājis no šejienes un viņš nevienu neatrastu, tad iegūtu pārsvaru pār mums," — Portoss nodomāja.

Viņš izrieza krūtis un ieņēma sevišķi kareivīgu pozu, demonstrēdams savu atlētisko miesas būvi. Diemžēl de Sentenjana vietā viņš ieraudzīja Raulu, kurš ar izmisuma pilniem saucieniem un žestiem drāzās pie viņa.

— Dārgais draugs! Piedodiet man! Cik es esmu nelaimīgs!

— Raul! — Portoss brīnījās.

— Vai jūs uz mani nedusmojaties? — Rauls sauca, apskaudams Por­tosu.

— Es? Par ko?

— Par to, ka es jūs aizmirsu. Es biju galīgi pazaudējis galvu.

— Kas noticis?

— Ak, mans kungs, ja jūs tikai zinātu!

— Vai jūs viņu nogalinājāt?

— Ko?

— De Sentenjanu.

— Ak vai! Tagad es nespēju domāt par de Sentenjanu!

— Par ko tad vēl?

— Jādomā, ka grāfs de Lafērs ir arestēts.

Portosa žests varētu apgāzt akmens mūri.

— Kas viņu arestējis?

— D'Artanjans.

— Nevar būt! — Portoss protestēja.

— Un tomēr tā ir patiesība, — Rauls atteica.

Portoss pagriezās pret Grimo, meklēdams apstiprinājumu. Grimo pa­māja ar galvu.

— Kur viņu aizveda?

— Droši vien uz Bastīliju.

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Pa ceļam mēs iztaujājām vairākus cilvēkus: vieni redzēja aizbrau­cam karieti, citi — kā tā iebrauca pa Bastīlijas vārtiem.

— O-ho-ho! — Portoss izdvesa un paspēra pāris soļus sānis.

— Ko jūs domājat? — Rauls vaicāja.

— Es? Neko. Es tikai negribu, ka Atoss paliek Bastīlijā.

Rauls piegāja Portosam tuvāk.

— Vai jūs zināt, ka pavēli arestēt devis pats karalis?

Portoss paskatījās uz jaunekli; viņa skatiens teica: „Kāda man par to daļa?" Šī mēmā atbilde Raulam šķita pietiekoši daiļrunīga, un viņš vairs neuzmācās Portosam ar jautājumiem. Vikonts uzkāpa zirgā. Grimo pie­palīdzot, Portoss darīja to pašu.

— Izstrādāsim darbības plānu, — Rauls ierosināja.

— Jā, protams, izstrādāsim plānu, — Portoss piekrita.

Rauls pēkšņi aprāvās.

— Kas jums notika? — Portoss vaicāja. — Vājuma brīdis?

— Nē, bezspēcības apziņa! Mēs taču nevaram trijatā ieņemt Bastīliju.

— Ak, ja mūsu kompānijā būtu d'Artanjans, es no tā neatteiktos.

Rauls bija sajūsmā par šo varonīgo apņemšanos un reizē bezgalīgi

naivo ticību d'Artanjana visvarenībai. Te varēja pazīt slavenos vīrus, kas trijatā vai četratā uzbruka veselām armijām un aplenca pilis! Viņi bija padzinuši pašu nāvi un pārdzīvojuši veselu gadsimtu, kas tagad gulēja drupās, bet tomēr joprojām bija spēcīgāki par brašākajiem jaunekļiem.

— Kungs, — Rauls uzrunāja Portosu, — jūs man iedvesāt domu, ka mums jāsatiek d'Artanjans.

— Protams.

— Jādomā, ka viņš jau būs aizvedis manu tēvu uz cietoksni un pa­guvis atgriezties mājās.

— Apjautāsimies vispirms Bastīlijā, — ierosināja Grimo, kurš runāja maz, bet lietišķi.

Viņi aizsteidzās uz Bastīliju. Dīvaina nejaušība — tādas dievi dāvā tikai stipras gribas cilvēkiem — lika Grimo pamanīt karieti, kas uzbrauca uz paceļamā tilta pie Bastīlijas vārtiem. Tas bija d'Artanjans, kas atgrie­zās no karaļa.

Rauls veltīgi dzina zirgu, cerēdams panākt karieti un ieraudzīt, kas tajā sēž. Zirgi apstājās masīvo vārtu otrā pusē, vārti aizvērās, un Raula zirga galva atdūrās pret sargkareivja musketi.

Rauls pagrieza zirgu atpakaļ, apmierināts, ka vismaz redzējis karieti, kura acīmredzot atveda viņa tēvu.

— Tagad kariete ir mūsu rokās, — Grimo piezīmēja.

— Mums jāpagaida, jo tā droši vien brauks atpakaļ, vai ne, draugs? — Rauls vērsās pie Portosa.

— Ja tikai neapcietinās arī d'Artanjanu, — Portoss atteica. — Tad gan viss būs pagalam.

Rauls neko neatbildēja: varēja sagaidīt visu. Viņš ieteica Grimo atstāt zirgus mazajā Žanbosīra ieliņā, lai neradītu aizdomas, bet pats sāka no­vērot, vai no Bastīlijas neizbrauks d'Artanjans vai arī tikko redzētā ka­riete.

Šis lēmums izrādījās pareizs. Nepgāja ne divdesmit minūtes, kad vārti atkal atvērās un tajos parādījās kariete. Tomēr Raulam arī šoreiz nelai­mējās saskatīt, kas tajā atrodas. Grimo gan bija gatavs • apzvērēt, ka tajā sēdējuši divi un viens no tiem bijis viņa kungs. Portoss skatījās te uz Raulu, te Grimo, cenzdamies sekot sarunai.

— Skaidrs kā diena, — Grimo prātoja, — ja grāfs atrodas karietē, tad viņš ir vai nu atbrīvots, vai arī viņu ved uz citu cietumu.

— Tūlīt mēs to uzzināsim; viss atkarīgs no tā, kādu ceļu viņi izvē­lēsies, — bilda Portoss.

— Ja mans kungs ir atbrīvots, tad viņu vedīs mājup, — Grimo no­teica.

— Tas tiesa, — Portoss apstiprināja.

— Kariete brauc uz citu pusi, — Rauls norādīja.

Kariete patiešām iebrauca Senantuānas priekšpilsētā.

— Paskubināsim zirgus, — Portoss ierosināja. — Mēs uzbruksim ka­rietei un ļausim Atosam bēgt kopā ar mums.

— Dumpis! — Rauls čukstēja.

Portoss atkal pameta skatienu uz Raulu, un šis skatiens labi papil­dināja pirmo, kad viņš pirms neilga laika vēroja Raulu un Grimo, lai saprastu, kas tiem padomā.

Pēc dažām minūtēm visi trīs jātnieki bija panākuši karieti; viņi atra­dās tik tuvu, ka no zirga elpas aizsvīda aizmugures lodziņš.

D'Artanjans, kurš vienmēr bija modrs, izdzirdēja zirgu kāju dipoņu. Tobrīd Rauls uzsauca Portosam, lai tas apdzen karieti un mēģina saska­tīt, kas pavada Atosu.

Portoss piecirta piešus un atradās blakus karietei, bet neko nevarēja saskatīt, jo karietes lodziņiem bija nolaisti aizkari.

Raulu pārņēma dusmas un nepacietība. Tikai tagad viņš īsti apjauta, kādā noslēpumā tiek turēta Atosa aizvešana, un nolēma ķerties pie ga­lējiem līdzekļiem.