Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Vispirms, jūsu majestāte, pasakiet, ko jūs saucat par dumpinie­ku? — musketieris mierīgi noprasīja. — Vai tad karaļa acīs dumpinieks ir tas, kurš ne tikai ļauj sevi ietupināt Bastīlijā, bet vēl pretojas tiem, kas negrib viņu turp vest?

— Tiem, kas negrib viņu vest uz cietoksni? — karalis iesaucās. — Kaptein, ko es dzirdu? Vai jūs esat traks?

— Nedomāju vis, jūsu majestāte.

— Jūs pieminējāt cilvēkus, kuri negribēja arestēt grāfu de Lafēru?..

— Jā, jūsu majestāte.

— Kas tie ir?

— Acīmredzot tie, kam jūsu majestāte izteica šo rīkojumu, — mus­ketieris atteica.

— Es taču to liku izdarīt jums, kapteini — karalis iekliedzās.

— Jā, jūsu majestāte, man.

— Un jūs sakāt, ka par spīti manai pavēlei jūs bijāt nodomājis atstāt brīvībā cilvēku, kurš mani apvainoja?

— Tieši tā, valdniek.

— O!

— Vēl vairāk — es piedāvāju grāfam sēsties zirgā, ko liku turēt gata­vībā pie Konferansas posteņa.

— Kādēļ jūs to darījāt?

— Tādēļ, lai grāfs de Lafērs varētu nokļūt līdz Havrai, bet no turie­nes uz Angliju.

— Tad jūs esat mani nodevis, kungs! — karalis nespēja valdīt nik­numu.

— Jā, valdniek!

Uz šiem vārdiem un vēl izteiktiem tādā balsī neko nevarēja atbildēt. Karalis bija sastapies ar tik sīvu pretestību, ka tā viņu pārsteidza.

— Vai jums bija kāds iemesls tā rīkoties, d'Artanjana kungs? — Ludviķis cēli noprasīja.

— Es nekad neko nedaru bez iemesla, jūsu majestāte.

— Šis iemesls taču nebija draudzība, jo tā būtu vienīgais kaut cik nozīmīgais attaisnojums; jūsu situācija šai lietā taču bija sevišķi laba: jūs pats varējāt izvēlēties.

— Es, valdniek?

— Vai tad jums netika dota izvēle — arestēt grāfu de Lafēru, vai atteikties no šī uzdevuma?

— Jā, jūsu majestāte, bet…

— Kas par bet? — karalis nepacietīgi pārtrauca d'Artanjanu.

— Valdniek, jūs mani brīdinājāt — ja es viņu nearestēšu, tad to izdarīs sardzes priekšnieks.

— Vai tad es jums visu neatviegloju? Es taču nespiedu, lai tieši jūs arestējat savu draugu grāfu.

— Man atvieglojāt, bet manam draugam gan ne.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņu vienalga arestētu — vai nu es, vai sardzes priekš­nieks.

— Tad, lūk, kāda ir jūsu padevība, kungs!.. Padevība, kas atļaujas spriedelēt un izvēlēties? Jūs neesat nekāds karavīrs!

— Es gaidu, lai jūsu majestāte pasaka, kas tad es esmu.

— Jūs esat frondists.

— Fronda vairs nepastāv, kas tad es esmu?..

— Ja jūs teicāt patiesību…

— Es vienmēr runāju tikai patiesību.

— Kāpēc jūs te ieradāties? Es gribu zināt patiesību!

— Es atnācu pateikt karalim: valdniek, grāfs de Lafērs ir Bastīlijā…

— Kā izrādījās, jūsu nopelns tas nav.

— Tā gan. Tomēr, ja jau viņš tur ir, svarīgi, lai jūsu majestāte to zinātu.

— D'Artanjana kungs, jūs izrādāt necieņu pret savu karali.

— Jūsu majestāte…

— D'Artanjana kungs, brīdinu, ka jūs pārbaudāt karaļa pacietību.

— Gluži otrādi, jūsu majestāte.

— Ko tas nozīmē?

— Es ierados, lai jūs pavēlētu arestēt arī mani.

— Arestēt jūs?

— Protams. Mans draugs cietumā garlaikosies, un es atnācu lūgt jūsu majestāti, vai es nevarētu viņam piebiedroties. Lai jūsu majestāte tikai dod pavēli, un es pats sevi arestēšu. Varu galvot, ka sardzes priekšnieks nebūs vajadzīgs.

Karalis metās pie rakstāmgalda un satvēra spalvu, lai sāktu rakstīt pavēli par d'Artanjana ieslodzīšanu Bastīlijā.

— Ņemiet vērā, ka tas būs uz mūžu! — viņš draudīgi iesaucās.

— Kā gan citādi, — musketieris atteica, — pēc tik slavējamas rīcības jūs, bez šaubām, neuzdrošināsieties man skatīties acīs.

Karalis strauji nometa spalvu:

— Ejiet prom! Nekavējoties atstājiet mani!

— O nē, ar jūsu atļauju es palikšu, valdniek!

— Ko tas nozīmē?

— Jūsu majestāte, es ierados mierīgi parunāt ar karali; par nelaimi, karalis iekaisa, bet es tik un tā pateikšu visu, jo uzskatu to par savu pienākumu.

— Kungs, jūs tiekat atvaļināts! — karalis uzkliedza.

— Jūs jau zināt, ka mani atvaļināšana nebiedē; es jau lūdzu jūsu majestātei atvaļināt mani Bluā todien, kad jūs atteicāties dot karalim Kār­lim miljonu, kuru pēc tam viņam iedeva mans draugs grāfs de Lafērs.

— Labi; runājiet, tikai ātri!

— Nē, patlaban runa nav par atvaļināšanu, jūsu majestāte. Jūs jau paņēmāt spalvu, lai nosūtītu mani uz Bastīliju. Kāpēc jūs mainījāt savu lēmumu?

— D'Artanjan! Karstasinīgais gaskoni! Kurš no mums ir karalis — es vai jūs?

— Par nelaimi, jūs, jūsu majestāte.

— Ko nozīmē „par nelaimi"?

— Jā, valdniek, par nelaimi, jo, ja es būtu karalis…

— Ja jūs būtu karalis, vai jums patiktu d'Artanjana dumpošanās?

— Protams.

— Vai tiešām? — karalis paraustīja plecus.

— Es savam musketieru kapteinim teiktu, — d'Artanjans turpināja, — teiktu, skatīdamies uz viņu cilvēciski, nevis tādām acīm, kas kvēlo kā ogles: «D'Artanjana kungs, es piemirsu, ka esmu karalis. Es nokāpu no sava troņa, aizvainodams muižnieku."

— Mans kungs, vai domājat, ka, pārspējot savu draugu nekaunībā, jūs ar to mazināsiet viņa vainu?

— O, jūsu majestāte, es iešu tālāk par viņu, un tā ir jūsu paša vaina. Es jums pateikšu to, ko nekad neteiktu šis delikātais cilvēks — valdniek, jūs nolēmāt upurēt viņa dēlu, un viņš to aizstāvēja; jūs nolēmāt iznīcībai arī viņu pašu; viņš ar jums runāja goda, ticības un -tikuma vārdā, bet jūs viņu atgrūdāt, padzināt, iemetāt cietumā. Es teikšu asāk nekā viņš: iz­vēlieties, jūsu majestāte! Ko jūs vēlaties redzēt ap sevi — draugus vai sulaiņus; karavīrus vai parketa slīpētājus, kas prot tikai klanīties? Augst­maņus vai ākstus? Vai jūs gribat, lai jums kalpo,vai arī liec jūsu priekšā muguru? Vai jūs gribat, lai jūs mīl^vai lai no jums baidās? Ja jūs dodat priekšroku zemiskumam, intrigām, gļēvulībai, tad pasakiet to skaidri, un mēs atstāsim jūs — mēs, kas vienīgie esam palikuši no pagājušajiem lai­kiem, teikšu vēl vairāk — mēs, kas esam pagājušo laiku varonības dzīvs piemērs, un varbūt mūsu vīrišķība un nopelni pārspēj tos, kuri iekarojuši slavu nākamajās paaudzēs. Izvēlieties, jūsu majestāte, un nevilcinieties! Aizstāviet nedaudzos īstos muižniekus, kas jums vēl palikuši, jo galmi­nieku jums netrūks nekad. Pasteidzieties un aizsūtiet arī mani uz Bastīliju kopā ar manu seno un pārbaudīto draugu. Ja jau jūs nepratāt uzklausīt grāfu de Lafēru — muižnieka goda cildeno un gudro balsi, ja jūs nevē­laties ņemt vērā, ko saka d'Artanjans — vaļsirdības un taisnprātības at­klātā un skarbā balss, tas nozīmē, ka jūs kā karalis nekur nederat un drīz vien kļūsiet nožēlojams un bezspēcīgs. Sliktus karaļus neieredz, nožē­lojamus karaļus padzen. Lūk, ko es jums saku, jūsu majestāte. Jūs pats esat vainīgs, ka piespiedāt mani to izteikt.

Bāls kā nāve karalis atkrita krēslā. Ja pie kājām būtu iespēris zibens, tas laikam viņu pārsteigtu mazāk; likās, ka valdniekam trūkst gaisa un viņš tūlīt paliks bez elpas. Vaļsirdības skarbā balss, par kuru runāja d'Ar­tanjans, ietriecās viņam sirdī kā duncis.

D'Artanjans bija pateicis visu, ko gribēja. Redzēdams karaļa dusmas, viņš noņēma zobenu un, piegājis pie Ludviķa XIV, godbijīgi nolika to viņa priekšā. Karalis ar niknu rokas mājienu to atgrūda, zobens nokrita uz grīdas un aizslīdēja pie d'Artanjana kājām.