Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Kariete piebrauca pie pirmajiem Bastīlijas vārtiem. Sargkareivis aptu­rēja zirgus, bet pietika ar dažiem d'Artanjana vārdiem, lai viņus ielaistu cietoksni.

Kamēr viņi brauca cauri platajām galerijas arkām, kas veda uz ko­mandanta pagalmu, d'Artanjans, kura lūša acis redzēja visu pat cauri sienām, pēkšņi iesaucās:

— Ko es redzu!

— Ko tad jūs redzat, mans draugs? — Atoss nesatricināmā mierā apvaicājās.

— Paskatieties uz to pusi.

— Uz pagalmu?

— Jā, tikai ātri!

— Nu, tur stāv kariete, kas, jādomā, atvedusi tādu pašu nelaimīgu arestantu kā es.

— Tas nu gan būtu aizraujoši.

— Dārgais draugs, jūs runājat miklās.

— Pasteidzieties paskatīties vēlreiz, lai redzētu, kas izkāps no ka­rietes.

Tobrīd d'Artanjanu atkal aizturēja otrs, un, kamēr tika kārtotas for­malitātes, Atoss kādu simt soļu attālumā varēja apskatīt cilvēku, uz kuru bija norādījis musketieru kapteinis.

Cilvēks izkāpa no karietes pie pašām komandanta durvīm.

— Nu, vai jūs viņu redzat? — d'Artanjans skubināja.

— Jā, cilvēks pelēkās drēbēs.

— Ko jūs teiksiet par viņu?

— Es neko daudz par viņu nezinu; varu vēlreiz atkārtot, ka tas ir cilvēks pelēkās drēbēs, kurš izkāpj no karietes, un tas ir viss.

— Es esmu gatavs apzvērēt, ka tas ir viņš!

— Kas tad?

— Aramiss.

— Aramiss arestēts? Nevar būt!

— Es nemaz neapgalvoju, ka viņš ir arestēts; viņš taču ir viens pats, neviens viņu nepavada, un bez tam Aramiss atbraucis ar saviem zirgiem.

— Ko tādā gadījumā viņš te dara?

— O, viņš ir labi pazīstams ar Bastīlijas komendantu Bezmo kun­gu, — d'Artanjana balsī ieskanējās nepatika. — Velns parāvis, mēs esam ieradušies pašā laikā.

— Kāpēc?

— Lai satiktos ar viņu.

— Es gan to ļoti nožēloju. Vispirms tāpēc, ka Aramiss būs sarūg­tināts, sastopot mani šādā situācijā, un bez tam viņam nepatiks, ka mēs viņu sastopam te.

— Jūsu spriedumi ir nevainojami.

— Par nelaimi, ja kādu šai cietoksnī satiek, nav iespējams atkāpties, lai kā gribētos izvairīties no sastapšanās.

— Klau, Atos, man ienāca prātā kāda doma: aiztaupīsim Aramisam sarūgtinājumus, par kuriem jūs tikko runājāt.

— Kā lai to izdara?

— Es jums tūlīt pateikšu… kaut gan ļaujiet, lai es pats viņam iz­skaidroju mūsu cietuma apmeklējumu; es nespiedīšu jūs melot, jo jūs to tāpat nespētu.

— Kas tad man jādara?

— Ziniet, es melošu par mums abiem; ar gaskoņa raksturu un ie­ražām tas nemaz nav grūti.

Atoss iesmējās. Zirgi apstājās pie tām pašām durvīm, kur Aramisa kariete, tātad, kā mēs jau norādījām, pie komandanta durvju sliekšņa.

— Norunāts? — d'Artanjans pusbalsī noprasīja Atosam.

Atosa piekrišana izpaudās galvas mājienā. Viņi sāka kāpt augšup pa kāpnēm. Ja kāds lasītājs jutīsies izbrīnīts, ka d'Artanjans un Atoss tik viegli iekļuva Bastīlijā, tad mēs iesakām atcerēties, ka pie pirmajiem un visrūpīgāk apsargājamajiem cietokšņa vārtiem d'Artanjans sargkareivim pateica, ka atvedis valsts noziedznieku, bet pie trešajiem vārtiem, tas ir, jau cietokšņa iekšpagalmā viņš tikai nevērīgi izmeta: „Pie Bezmo kunga."

Sargs tūlīt pat ielaida viņus pie Bezmo. Jau pēc dažām minūtēm viņi atradās komandanta ēdamistabā, un pirmais, ko ieraudzīja d'Artanjana acis, bija Aramiss, kurš sēdēja blakus Bezmo un gaidīja pusdienas, kuru kārdinošā smarža strāvoja visā mājā.

Atoss un d'Artanjans sasveicinājās ar mājas saimnieku un Aramisu, it kā nekas nebūtu noticis, un Bezmo, pārsteigts un mazliet norūpējies par trīs tādiem viesiem, iztapa viņiem, kā vien varēdams.

— Kas jūs te atvedis? — Aramiss jautāja.

— Mēs jums varam jautāt to pašu, — d'Artanjans atcirta.

— Vai tikai mēs visi trīs nedomājam sēdēt cietumā? — Aramiss lie­kuļotā jautrībā izsaucās.

— Jā, jā, — d'Artanjans piebalsoja. — Šīs sienas patiešām velnišķīgi ož pēc cietuma. Bezmo kungs, es ceru, jūs atceraties, ka uzaicinājāt mani pusdienās?

— Es?! — pārsteigtais Bezmo iekliedzās.

— Velns parāvis! Jūs esat kā no mākoņiem nokritis! Vai patiesi jūs jau esat aizmirsis savu ielūgumu?

Bezmo vispirms nobālēja, tad nosarka un pašķielēja uz Aramisu, kurš savukārt, acis nenolaidis, viņu vēroja, un beidzot nomurmināja:

— Jā, protams, es esmu sajūsmināts… bet… goda vārds… es galīgi neatceros… Ak, man ir tik vāja atmiņa!

— Tad laikam es esmu vainīgs jūsu priekšā, — d'Artanjans noteica, izlikdamies noskaities.

— Vainīgs! Par ko?

— Par to, ka atcerējos jūsu ielūgumu uz pusdienām. Vai ne?

Bezmo metās viņam klāt un steidzīgi ierunājās:

— Dārgo kapteini, neapvainojieties. Man ir vissliktākā galva visā ka­ralistē. Atņemiet man manus baložus un baložbūdu — visā citā mani pārspēs pat zaļš jaunkareivis.

— Šķiet, jūs beidzot sākat atcerēties, — d'Artanjans iedomīgi no­teica.

— Jā, atceros, — komendants nedroši piekrita.

— Tas notika pie karaļa. īsti neatceros, bet jūs man stāstījāt par jūsu rēķiniem ar Luvjēra un Tramblē kungu.

— Jā, jā, protams.

— Un par d'Erblē kunga labvēlību pret jums.

— Ā! — atskanēja Aramisa izsauciens, un viņa acis ieurbās nabaga komandantā. — Un jūs vēl sūdzaties par savu atmiņu, de Bezmo kungs!

Bezmo pārtrauca musketieri:

— Kā tad! Protams, jums pilnīgi taisnība. Es redzu kā šodien mūs abus pie karaļa. Tūkstoškārt atvainojos! Bet iegaumējiet, dārgais d'Ar­tanjana kungs, gan šobrīd, gan jebkurā citā stundā, aicināts vai neaicināts, jūs manā mājā varat justies kā saimnieks, tāpat kā jūsu draugs d'Erblē kungs, — viņš teica, pagriezdamies pret bīskapu, — un ari jūs, kungs, — paklanīdamies Atosam.

— Es vienmēr esmu tā domājis, — d'Artanjans atbildēja, — tāpēc ari atbraucu. Tā kā šovakar es neesmu aizņemts dienestā karaļa pilī, tad nolēmu iegriezties pie jums un pa ceļam sastapu grāfu.

Atoss palocījās.

— Grāfs tikko kā nāca no viņa majestātes un nodeva man steidzamu pavēli. Mēs bijām tepat tuvumā. Es nolēmu tomēr aiziet pie jums, lai kaut vai paspiestu jūsu roku un iepazīstinātu ar grāfu, kuru jūs tā cil­dinājāt tovakar, kad…

— Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Grāfs de Lafērs, ja nemaldos?

— Viņš pats.

— Laipni lūdzu, grāf.

— Viņš paliks pie jums uz pusdienām. Diemžēl man kā medību su­nim jāskrien pildīt dienestu. Jūs gan esat daudz laimīgāki par mani! — d'Artanjans piebilda, tik spēcīgi nopūzdamies, ka tas nedarītu kaunu pat Portosam.

— Vai jūs aizbraucat? — vienā balsī iesaucās Bezmo un Aramiss, iepriecināts par patīkamo jaunumu.

D'Artanjans to ievēroja.

— Savā vietā es atstāju cēlu un laipnu galdabiedru, — musketieris nobeidza.

Viņš viegli pieskārās pie Atosa pleca. Atosu arī bija pārsteidzis d'Ar­tanjana lēmums, un viņš nespēja apslēpt izbrīnu. To pamanīja Aramiss, bet ne Bezmo, jo viņš nebija tik apķērīgs kā trīs draugi.

— Tātad mums pietrūks jūsu sabiedrības, — komandants atkal ie­runājās.

— Es atstāšu jūs uz kādu stundu, vai vislielākais, pusotru. Uz desertu es atkal atgriezīšos.

— Tādā gadījumā mēs pagaidīsim, — Bezmo ierosināja.

— Es jūs lūdzu, nevajag. Jūs mani nostādīsiet ļoti neērtā stāvoklī.