Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Kaut gan musketieris prata savaldīties labāk par jebkuru citu, šoreiz arī viņš neizturēja un, dusmās nobālis, teica:

— Karalis drīkst savus kareivjus sodīt, padzīt vai notiesāt uz nāvi, bet kaut arī viņš būtu simtreiz karalis, viņam nav tiesību aizvainot kareivi, liekot negodā viņa zobenu. Valdniek, vēl nekad Francijas karalis nav ar nicinājumu atgrūdis man līdzīga cilvēka zobenu. Ja jau zobens ir apgā­nīts, — padomājiet par to, jūsu majestāte, — tad tam nevar būt citas maksts kā tikai mana vai jūsu sirds. Es izvēlos savējo, valdniek; patei­cieties Dievam un manai pacietībai!

Viņš satvēra zobenu un iesaucās:

— Lai manas asinis līst pār jūsu galvu, valdniek!

Musketieris strauji pielika zobena galu pie krūtīm, atspiezdams rok­turi pret grīdu. Karalis tomēr bija ātrāks un ar labo roku aptvēra lieliskā musketiera plecus, bet ar kreiso saķēra zobena asmeni un pēc tam klu­sēdams to ielika makstī.

Nobālis un satraukumā drebēdams, d'Artanjans vēl nespēja atgūties un kā sastindzis ļāva karalim rīkoties. Ludviķis atmaiga, aizgāja atpakaļ pie galda un, paņēmis spalvu, uzmeta dažas rindas, parakstījās un pastie­pa d'Artanjanam šo dokumentu.

— Kas tas ir, jūsu majestāte? — kapteinis vaicāja.

— Pavēle d'Artanjana kungam nekavējoties atbrīvot grāfu de Lafēru.

D'Artanjans satvēra karaļa roku un noskūpstīja to; tad salocīja pa­pīru, aizbāza aiz sava ādas kamzoļa atloka un izgāja. Ne karalis, ne kap­teinis vairs neizteica ne vārda.

— Cilvēka sirds! Valdnieku kompass! — palicis viens, Ludviķis čuk­stēja. — Kad gan es iemācīšos nolasīt šīs slepenās zīmes kā burtus atvēr­tā grāmatā! Nē, es neesmu ne slikts, ne nožēlojams karalis, bet vēl tīrais bērns!

D'Artanjans turēja savu solījumu atgriezties uz desertu. Tiklīdz sāka pasniegt konjakus un liķierus, komandanta pagraba lepnumu, gaitenī no- šķindēja pieši, un uz sliekšņa parādījās musketieru kapteinis.

Atoss un Aramiss turpināja savu smalko spēli, bet ne vienam, ne otram neizdevās atklāt sarunu biedra noslēpumus. Viņi ēda un dzēra, sarunādamies par Bastīliju, par pēdējo braucienu uz Fontenblo un svēt­kiem, ko Vo rīkoja Fukē. Saruna neizgāja ārpus vispārējām tēmām, ne­viens, izņemot Bezmo, pat nepieminēja neko tādu, kas varētu personīgi skart klātesošos.

Vēl joprojām bāls un satraukts pēc sarunas ar karali, d'Artanjans iedrāzās šīs sarunas vidū. Bezmo steidzās piebīdīt viņam tuvāk krēslu. D'Artanjans vienā paņēmienā izdzēra komandanta piedāvāto vīna glāzi. Atoss un Aramiss ievēroja, ka d'Artanjans nejūtas īsti savā ādā. Vienīgi Bezmo neko nemanīja, jo redzēja d'Artanjanā tikai viņa majestātes mus­ketieru kapteini un neko vairāk, tādēļ centās viņam pēc iespējas iztapt.

Pēc Bezmo domām, piederība karaļa tuvākajām aprindām nozīmēja neie­robežotas tiesības. Aramiss gan redzēja d'Artanjana satraukumu, bet tā cēloni nespēja uzminēt. Tikai Atoss domāja, ka to zina. D'Artanjana at­griešanās un it īpaši vienmēr mierīgā cilvēka satraukums viņam it kā tei­ca: „Es nupat griezos pie karaļa ar lūgumu, un viņš man atteica." Pār­liecināts, ka uzminējis pareizi, Atoss pasmīnēja, piecēlās no galda un pa­māja d'Artanjanam, it kā atgādinādams, ka viņiem ir arī vēl citas darī­šanas, ne tikai kopīgas pusdienas.

D'Artanjans saprata Atosu un atbildēja ar rokas mājienu. Pamanījuši šo mēmo dialogu, Aramiss un Bezmo jautājoši paskatījās uz viņiem. No­lēmis, ka pienācis laiks visu izskaidrot, Atoss ar laipnu smaidu iesāka:

— Mani kungi! Aramiss, jūs nupat vakariņojāt kopā ar valsts no­ziedznieku, kurš bez tam ir arī jūsu cietumnieks, de Bezmo kungs.

Bezmo izlauzās sauciens, kas pauda izbrīnu un reizē arī prieku. Lāga Bezmo lepojās ar savu cietumu. Nerunājot nemaz par peļņu, ko viņam sagādāja ieslodzītie, viņš jutās laimīgs, ja to skaits pieauga un jo sevišķi, ja tie bija dižciltīgi.

Uzbūris sejā atbilstošu izteiksmi, Aramiss noteica:

— Dārgo Atos, piedodiet, bet varētu teikt, ka es biju pārliecināts par šādu iznākumu. Kaut kāds Raula vai Lavaljēras jaunkundzes izlē­ciens, vai ne?

— Ak vai! — Bezmo nopūtās.

— Un jūs, — Aramiss turpināja, — aizmirsāt, ka mūsdienās vairs ir tikai galminieki, un kā īsts augstmanis un muižnieks devāties pie karaļa un izteicāt visu, ko domājat par viņa rīcību?

— Jus uzminējāt, mans draugs.

— Tātad, — Bezmo iesāka, nodrebēdams pie domas, ka draudzīgi vakariņojis kopā ar cilvēku, kurš sadusmojis viņa majestāti, — jūs, grāf…

— Dārgo komandant, — Atoss sacīja, — mans draugs d'Artanjana kungs iedos jums papīru, kas rēgojas aiz viņa ādas kamzoļa atloka un nav nekas cits kā pavēle par manu apcietināšanu.

Bezmo ierastā žestā pastiepa roku.

D'Artanjans izvilka no azotes abas karaļa pavēles; vienu no tām viņš iedeva komandantam, Bezmo atlocīja papīru un sāka to pusbalsī lasīt, pa brīžam pamezdams tam pāri skatienu un apstādamies:

— «Pavēlu ieslodzīt manā cietoksnī Bastīlijā…" Ļoti labi… „manā cie­toksnī Bastīlijā… grāfu de Lafēru." Ak vai, kungs, cik bēdīgs gods turēt jūs Bastīlijā!

— Jums būs pacietīgs un pieticīgs gūsteknis, — Atoss apliecināja sa­vā maigajā un mierīgajā balsī.

— Turklāt tāds, kas te nepavadīs ne mēnesi, dārgo komandant, — Aramiss turpināja, kamēr Bezmo, turēdams pavēli savā priekšā, pār­rakstīja savos cietuma papīros karaļa gribu.

— Nepaies ne diena, vai, pareizāk sakot, ne nakts, — iebilda d'Ar­tanjans, rādīdams otru karaļa pavēli, — jo tagad, de Bezmo kungs, jums vajadzēs pārrakstīt arī šo papīru un nekavējoties atbrīvot grāfu.

— Ā! — Aramiss iesaucās. — Jūs mani atbrīvojāt no rūpēm, dārgo d'Artanjan.

Viņš daudznozīmīgi pastiepa roku vispirms musketierim un tad Ato- sam.

— Ko? — Atoss neticīgi noprasīja. — Karalis mani atlaiž brīvībā?

— Lasiet, dārgais draugs, — d'Artanjans skubināja.

Atoss paņēma pavēli un izlasīja.

— Jā, - viņš pamāja, — jums taisnība.

— Vai jūs par to dusmojaties? — musketieris pasmaidīja.

— O nē gluži otrādi! Es nevēlu ļaunu karalim, bet vislielākais ļau­nums, kādu vien varētu novēlēt, būtu netaisnīga rīcība. Jums nebija viegli to panākt, vai ne? Atzīstieties, mans draugs!

— Man? Nemaz ne, — d'Artanjans pagriezās pret viņu. — Karalis izpilda jebkuru manu vēlēšanos.

Aramiss ieskatījās musketiera sejā un saprata, ka tā nav taisnība. To­ties Bezmo nenolaida acis no d'Artanjana, apbrīnodams cilvēku, kas var panākt, lai karalis izpildītu visas viņa vēlēšanās.

— Vai karalis sūta Atosu trimdā? — Aramiss noprasīja.

— Nē, par to nebija ne runas; karalis šo vārdu nepieminēja, — d'Ar­tanjans teica. — Es gan domāju, ka grāfam labāk… ja vien viņš nedomā pateikties karalim…

— Patiesību sakot, nedomāju vis, — Atoss rūgti pasmaidīja.

— Nu, lūk, man šķiet, ka grāfam vislabāk būtu kādu laiku uzturēties savā pilī, — d'Artanjans turpināja. — Starp citu, Atos, runājiet, uzstājiet.

Ja jūs gribētu dzīvot kādā citā vietā, es esmu pārliecināts, ka panākšu karaļa atļauju.

— Nē, pateicos, dārgo d'Artanjan, — Atoss atbildēja, — man nav nekā patīkamāka kā atgriezties manā vientulībā zem kuplajiem kokiem Luāras krastā; ja Dievs vislabāk prot sadziedēt dvēseles kaites, tad daba ir tās zāles, ko viņš izmanto. Tātad es esmu brīvs? — Atoss pievērsās Bezmo.