Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Aizej pie Luīzes un pastāsti viņai, kas tiek perināts pret mums; neslēp viņai, ka princese ir atsākusi vajāšanu un apvienojusies ar cil­vēkiem, kam labāk būtu palikt neitrāliem.

— Jūsu majestāte…

— Ja šīs ziņas Luīzi izbiedēs, pacenties viņu nomierināt. Pasaki viņai, ka karaļa mīlestība viņai ir necaursitamas bruņas. Ja viņai jau viss zināms (man gan labāk patiktu, lai tā nebūtu) vai arī viņa jau pārcietusi kādu uzbrukumu, tad saki viņai, de Sentenjan, — karalis piebilda, trīcēdams no dusmām un uzbudinājuma, — šoreiz es neapmierināšos tikai ar viņas aizsardzību, bet atriebšos un pie tam ar tādu bardzību, ka turpmāk ne­viens neuzdrošināsies pat paskatīties uz viņu!

— Tas ir viss, jūsu majestāte?

— Viss. Tūlīt pat ej pie viņas un saglabā uzticību — tu, kurš dzīvo šajā ellē un kuram nav cerību nokļūt paradīzē kā man.

De Sentenjans izplūda uzticības apliecinājumos. Viņš noskūpstīja ka­raļa roku un starodams atstāja Ludviķa XIV kabinetu.

Ludviķis apvaldīja savas jūtas, lai varētu laipni uzņemt grāfu de La­fēru. Viņš nojauta, ka grāfa ierašanās nav nejauša un neskaidri sajuta šī apmeklējuma svarīgumu. Viņš nevēlējās, lai Atoss, • kam piemita nevai­nojamas manieres un tik izsmalcināts prāts, no pirmā acu uzmetiena pa­manītu, ka karalis ir satraukts, un tas radītu nepatīkamu iespaidu.

Tikai pārliecinājies, ka ārēji izskatās pilnīgi mierīgs, jaunais karalis lika aicināt grāfu. Atoss ienāca pēc dažām minūtēm, ģērbies galminieka tērpā ar visiem ordeņiem, kādus franču galmā bija tiesības nēsāt vienīgi viņam. Grāfs ienāca ar tik svinīgu un diženu izskatu, ka, paskatījies uz viņu, karalis uzreiz varēja secināt, cik viņa priekšnojautas bijušas patiesas vai ari kļūdainas.

Ludviķis paspēra soli Atosam pretī un smaidīdams pastiepa roku, pie kuras Atoss godbijīgi noliecās. Karalis ātri noteica:

— Grāf de Lafēr, jūs esat tik rets ciemiņš, ka redzēt jūs vien jau nozīmē veiksmi.

Atoss vēlreiz palocījās:

— Es vēlētos, kaut man būtu laime vienmēr atrasties jūsu majestātes tuvumā.

Šī atbilde un sevišķi balss tonis skaidri pauda: „Es vēlētos būt starp karaļa padomniekiem, lai pasargātu viņu no kļūdām."

Karalis to juta un nolēma, ka viņam sava augstā stāvokļa priekšro­cībām jāpievieno ari tās, ko dod dvēseles miers, tāpēc bezkaislīgā, mie­rīgā balsī teica:

— Es redzu, ka jūs vēlaties ar mani runāt.

— Ja tā nebūtu, es neuzdrošinātos meklēt jūs.

— Sāciet runāt, kungs, es gribu apmierināt jūsu vēlēšanos pēc ie­spējas ātrāk.

Karalis apsēdās.

— Es esmu pārliecināts, ka jūsu majestāte apmierinās manas vēl­mes, — Atoss mazliet uztraucies atbildēja.

— Ā, — karalis nedaudz augstprātīgi novilka, — jūs esat atnācis pie manis ar sūdzību.

— Tā būtu sūdzība, ja jūsu majestāte… — Atoss nepabeidza. — At­ļaujiet izstāstīt visu pēc kārtas.

— Es gaidu.

— Vai jūsu majestāte atceras, ka man bija gods runāt ar jums pirms hercoga Bekingema aizceļošanas?

— Jā, apmēram ap to laiku… Es atceros… kaut gan jāatzīst, ka mūsu sarunas tēmu es esmu paguvis aizmirst.

Atoss sarāvās.

— Tādā gadījumā es atļaušos karalim atgādināt, ka runa bija par atļauju, ko es lūdzu jūsu majestātei vikonta de Braželona un de La­valjēras jaunkundzes laulībām.

«Nonācām pie lietas būtības," — karalis nodomāja un teica:

— Jā, atceros.

— Toreiz, — Atoss turpināja, — karalis pret mani un vikontu de Braželonu izturējās tik augstsirdīgi un žēlīgi, ka manā atmiņā iespiedies katrs jūsu majestātes vārds. Es lūdzu karalim atļauju de Lavaljēras jaun­kundzes un vikonta de Braželona precībām, bet karalis noraidīja manu lūgumu.

— Tiesa gan, — Ludviķis sausi piebilda.

— Jūsu iebildumi bija tādi, — Atoss steidzīgi piebilda, — ka līgava neieņem pietiekoši augstu stāvokli sabiedrībā.

Ludviķis piespieda sevi klausīties mierīgi.

— Ka… viņa nav bagāta.

Karalis dziļāk iesēdās krēslā.

— Un, ka viņas izcelsme nav pietiekoši dižciltīga.

Karalis vēlreiz nepacietīgi sakustējās.

— Viņa nav sevišķi skaista… — Atoss nežēlīgi nobeidza.

Šo pēdējo dūrienu mīlētāja sirds vairs nespēja izturēt.

— Kungs, — viņš pārtrauca grāfu, — jums ir lieliska atmiņa.

— Man vienmēr piemīt laba atmiņa, kad es runāju ar karali, — grāfs nemaz nesamulsa.

— Tātad es to visu teicu! Un tālāk?

— Es pateicos jūsu majestātei par šiem vārdiem, jo tie apliecināja glaimojošu uzmanību pret vikontu de Braželonu.

— Protams, jūs atceraties arī, — karalis uzsvēra, — ka jūs pats ne­bijāt sevišķi ieinteresēts šajā laulībā?

— Jā, jūsu majestāte.

— Es vel atceros (jo man ir gandrīz tikpat laba atmiņa kā jums, grāfa kungs), ka jūs izteicāt sekojošo: „Es neticu de Lavaljēras jaun­kundzes mīlestībai pret vikontu de Braželonu". Tā taču bija?

Atoss sajuta sitienu, bet izturēja to.

— Jūsu majestāte, es vēlreiz lūdzu mani atvainot, bet šajā sarunā slēpjas kaut kas tāds, kas atklāsies tikai pašās beigās…

— Tad pārejiet pie beigām.

— Te tās būs. Jūsu majestāte sacīja, ka atliek kāzas de Braželona kunga interesēs?

Karalis neko neatbildēja.

— Patlaban de Braželona kungs ir dziļi nelaimīgs un vairs nespēj gaidīt, tāpēc lūdz jūsu galīgo lēmumu.

Karalis nobāla. Atoss uzmeta viņam vērīgu skatienu.

— Un… ko lūdz… de Braželona kungs? — karalis svārstīdamies no­prasīja.

— To pašu, ko es lūdzu karalim mūsu pēdējās sarunas laikā: atļauju viņa laulībām.

Karalis cieta klusu.

— Mums šķēršļu vairs nav. Kaut gan de Lavaljēras jaunkundze nav ne bagāta, ne skaista, ne dižciltīga, viņa ir vienīgā iespējamā sieva de Braželona kungam, jo viņš to mīl.

Karalis sažņaudza rokas.

— Vai jūsu majestāte šaubās? — grāfs vaicāja tikpat laipni, bet neat­laidīgi.

— Es nešaubos… es vienkārši noraidu šo lūgumu.

Mirkli Atoss kļuva domīgs, tad ļoti klusi teica:

— Man jau bija gods teikt karalim, ka de Braželona kungu nevar atturēt nekādi šķēršļi, un viņa lēmums nemainīsies.

— Mana griba, šķiet, ir tas šķērslis?

— Tā ir galvenais šķērslis. Vai es drīkstētu atļauties pavaicāt jūsu majestātei, kādi ir atteikuma iemesli?

— Iemesli?.. Vai jūs mani pratināt? — karalis iesaucās.

— Lūdzu, jūsu majestāte.

Karalis atspiedās ar dūrēm pret galdu un dobji noteica:

— Jūs esat aizmirsis galma etiķeti, de Lafēra kungs. Galmā nav pie­ņemts izprašņāt karali.

— Jūsu majestātei taisnība. Tomēr, ja arī nav pieņemts izprašņāt ka­rali, tad vismaz drīkst izteikt dažus minējumus.

— Izteikt minējumus! Ko tas nozīmē, kungs?

— Pavalstnieki gandrīz vienmēr sāk izteikt minējumus, kad monarhs nav atklāts…

— Kungs!

— Un pavalstniekiem trūkst uzticības pret viņu, — Atoss pārliecināti turpināja.

— Man šķiet, jūs aizmirstaties, — karalis paaugstināja balsi, ļauda­mies nevaldāmam dusmu uzplūdam.

— Tas, ko es centos atrast pie jums, jūsu majestāte, man jāmeklē citā vietā. Tā vietā, lai dzirdētu atbildi no jūsu mutes, man tā jāmeklē pašam.

Karalis piecēlās un asi noteica:

— Grāfa kungs, jums veltītais laiks ir pagājis.