Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Nu?

— Jūsu majestātei ir pazīstama kāda skaisti kalta atslēga no meln- koka durvīm, kuras ved no istabas gaišzilā svētnīcā?

— Luīzes buduārā, vai ne?

— Jā, jūsu majestāte. Tad lūk, zīmīti es atradu šo durvju atslēgas caurumā. Kas to tur varēja iebāzt? Vikonts de Braželons vai velns? Tā kā zīmīte tomēr nesmird pēc sēra, drīzāk jau pēc ambrozija, tad es no­pratu, ka laikam to izdarījis de Braželona kungs nevis velns.

Ludviķis nodūra galvu un iegrima skumjās pārdomās. Varbūt šajā brīdī viņa sirdī pamodās kaut kas līdzīgs nožēlai.

— Ak vai, — viņš nopūtās, — tātad noslēpums atklāts!

— Jūsu majestāte, es darīšu visu, ko spēju, lai tas nomirtu sirdī, kas atklājusi noslēpumu, — de Sentenjans noteica ar īsta spānieša drosmi. Viņš paspēra soli uz durvju pusi, bet karaļa žests viņu apturēja.

— Kurp jūs dodaties? — Ludviķis XIV interesējās.

— Turp, kur mani gaida, jūsu majestāte.

— Kādēļ?

— Jādomā, lai cīnītos.

— Cīnītos! — karalis iesaucās. — Grāf, mazliet pagaidiet.

De Sentenjans papurināja galvu kā niķīgs bērns, kam pieaugušais ne­ļauj iekrist akā vai spēlēties ar asu nazi.

— Bet, jūsu majestāte…

— Vispirms, es vēl visu nezinu, — karalis sacīja.

— O, jautājiet, jūsu majestāte, un es paskaidrošu visu, ko zinu.

— Kas tev teica, ka de Braželona kungs iekļuvis šajā istabā?

— Zīmīte, ko es atradu atslēgas caurumā, kā man jau bija tas gods jums ziņot.

— Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka to iebāza viņš?

— Kurš gan iedrošinātos uzņemties tādu uzdevumu?

— Tev taisnība. Kā viņš varēja pie tevis iekļūt?

— Tas ir būtisks jautājums, jo visas durvis bija aizslēgtas un atslēgas atradās mana sulaiņa Baska kabatā.

— Tātad tavu sulaini uzpirka.

— Neiespējami, jūsu majestāte!

— Kāpēc neiespējami?

— Ja viņš būtu uzpirkts, tad viņš varētu noderēt arī turpmāk, un nabagu necenstos pazudināt, tik skaidri norādot, ka izmantota viņa pa­līdzība.

— Pareizi gan. Tad atliek tikai viens.

— Paskatīsimies, vai jūsu majestātes minējumi sakritīs ar manējiem…

— Viņš nokāpis tavās istabās pa trepēm.

— Jā, jūsu majestāte, diemžēl man tas liekas visai iespējams.

— Tad jau kāds tomēr ir pārdevis mūsu lūkas noslēpumu?

— Pārdevis vai varbūt uzdāvinājis.

— Kāda tur atšķirība?

— Tāda, ka dažas personas ieņem tik augstu stāvokli, ka nevar neko pārdot; viņas var tikai uzdāvināt.

— Ko tu gribi teikt?

— O, jūsu majestāte ir tik atjautīgs, ka uzminēs to pats un tā atbrī­vos mani no nepieciešamības nosaukt…

— Tev taisnība. Princese!

— Ak! — de Sentenjans nopūtās.

— Princese, kura raizējas par tavu pārcelšanos.

— Princese, kurai ir atslēgas no visām viņas galma dāmu istabām un kurai ir pietiekoši daudz varas atklāt to, ko nevarētu izdarīt neviens, iz­ņemot jūsu majestāti un viņas augstību.

— Vai tu domā, ka mana māsīca noslēgusi vienošanos ar Braželonu?

— Jā, jūsu majestāte, jā…

— Un pat izstāstījusi viņam visus sīkumus?

— Varbūt viņa izdarījusi vēl vairāk.

— Vairāk… Izsaki līdz galam.

— Varbūt viņa pati pavadīja vikontu.

— Kur? Lejā? Pie tevis?

— Vai jūs domājat, ka tas nav iespējams, jūsu majestāte?

— O!

— Paklausieties, valdniek. Jūs taču zināt, ka princesei patīk smaržas?

— Jā, to viņa pārņēmusi no manas mātes.

— Un it īpaši verbēna?

— Jā, tās ir viņas iemīļotās smaržas.

— Nu, lūk, mans dzīvoklis smaržo pēc verbēnas.

Karalis kļuva domīgs un pēc neilga klusuma izteica:

— Kāpēc gan lai princese Henriete nostātos Braželona pusē un iztu­rētos pret mani naidīgi?

De Sentenjans viegli varētu atbildēt: «sievietes greizsirdība", bet ka­ralis ar šo jautājumu gribēja pārbaudīt savu draugu, cenzdamies iespies­ties viņa dvēseles dziļumos, lai noskaidrotu, vai grāfs zina par viņa at­tiecībām ar brāļasievu. Sentenjans toties bija izcils galminieks un nemaz nedomāja iedziļināties ģimenes noslēpumos.

Turklāt viņš bija visai cieši saistīts ar mūzām un tādēļ iedomājās — un pie tam visai bieži — par Ovīdija* bēdīgo likteni, kura acīm, lai iz­pirktu savu vainu, bija jālej tik daudz asaru, jo tās Augusta galmā bija ieraudzījušas sazin ko. Sentenjans bija izrādījies visai vērīgs, atklādams, ka kopā ar Braželonu viņa istabā uzturējusies arī princese, un tādēļ tagad viņam bija jāizpērk sava godkārība un jāmēģina atbildēt uz skaidri un tieši izteiktu jautājumu: «Kāpēc princese nostājusies Braželona pusē uz izrāda pret mani naidīgumu?"

— Kāpēc? Vai tad jūsu majestāte ir aizmirsis, ka grāfs de Gišs ir vikonta de Braželona labākais draugs.

— Es tur neredzu nekādu sakaru.

Publijs Ovīdijs Nāsons (43. g.p.m.ē. - 17. g.m.ē.) — slavens ro­miešu dzejnieks, «Heroīdu" un «Metamorfožu" autors; viņa dzīve noslēdzās izsūtījumā Donavas krastos.

— Ak, piedodiet, jūsu majestāte! Man šķita, ka de Giša kungs ir labs draugs arī princesei.

— Jā gan! Viss skaidrs. Trieciens nācis no tās puses.

— Lai to novērstu, vai nevajadzētu dot atbildes sitienu?

— Jā, bet tikai ne tādu, kādus dāvā Vensenas mežā, — karalis at­teica.

— Jūsu majestāte ir aizmirsis, ka es esmu muižnieks un mani ir iz­saukuši uz divkauju.

— Tā uz tevi neattiecas.

— Jūsu majestāte, mani gaida pie Mazajiem brāļiem nu jau vairāk nekā stundu; tā kā vainīgais esmu tikai es un neviens cits, tad mani sagaida negods, ja tur neieradīšos.

— Muižnieka gods vispirms prasa paklausīt savam karalim.

— Jūsu majestāte!..

— Es tev pavēlu palikt.

— Valdniek…

— Klausi!

— Kā pavēlēsiet, jūsu majestāte.

— Es gribu izpētīt šo notikumu un uzzināt, kurš bija tik nedzirdēti nekaunīgs, lai ielauztos manas mīlestības svētnīcā. Ne jau tu, de Sen­tenjan, būsi soģis tiem, kuri uzdrošinājās to izdarīt, jo viņi neapdraud tavu godu; aizskarts ir manējais!

— Jūsu majestāte, lūdzu nevērsiet savu niknumu pret vikontu de Braželonu; šajā lietā viņš varbūt nebija īsti saprātīgs, bet citādi vikonts vienmēr rīkojas godīgi un cēlsirdīgi.

— Diezgan! Gan es pratīšu atšķirt vainīgo no nevainīgā! To izdarīt man netraucē nekādas dusmas. Tikai ne vārda princesei!

— Ko lai es iesāku ar vikontu de Braželonu? Viņš mani noteikti meklēs un…

— Šodien pat es parunāšu ar viņu vai nu pats, vai ar kāda starp­niecību.

— Es vēlreiz lūdzu — esiet viņam žēlīgs, jūsu majestāte.

— Pietiekoši ilgi es esmu bijis žēlīgs, grāf, — Ludviķis XIV sarauca pieri. — Pienācis laiks dažam labam atgādināt, ka savā mājā es esmu saimnieks!

Tiklīdz karalis bija izteicis šos vārdus, kas skaidri norādīja, ka jaunais apvainojums atgādinājis par agrākajiem, uz viņa kabineta sliekšņa parā­dījās sulainis.

— Kas noticis? — karalis noprasīja. — Kāpēc tu ienāci bez mana uzaicinājuma?

— Jūsu majestāte, — kalps atbildēja, — man pavēlēja vienmēr ielaist pie jums grāfu de Lafēru, kad viņš vēlēsies ar jums runāt.

— Turpini.

— Grāfs de Lafērs lūdz viņu pieņemt.

Karalis un de Sentenjans pārmija drīzāk nemierīgus, nekā izbrīnītus skatienus.

Ludviķis mirkli šaubījās, bet ātri pieņēma lēmumu un pievērsās de Sentenjanam: