Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, kungs, lūdzu paskaidrojiet, ja spējat, — Portoss ierosināja, pa­kratīdams galvu.

De Sentenjans samulsis nočukstēja:

— O, mani kāds nodevis! Viss kļuvis zināms!

— Galu galā vienmēr viss kļūst zināms, — aizrādīja Portoss, kurš patiesībā neko nezināja.

— Jūs redzat, ka es jūtos galīgi satriekts un pavisam zaudēju galvu.

— Netīra sirdsapziņa! O, tas nav labi!

— Cienītais kungs!

— Visi to uzzinās, un sāksies runas…

— Ak kungs, tādu noslēpumu nedrīkst uzticēt pat biktstēvam! — grāfs iesaucās.

— Mēs gādāsim, lai noslēpums nenāk gaismā.

— Kungs, ja vikonts de Braželons uzzinājis šo noslēpumu, vai viņš apzinās briesmas, kādām pakļauj sevi un citus?

— De Braželona kungs nekādām briesmām sevi nepakļauj un ne no kā nebaidās. Ar Dieva palīgu jūs to drīz vien jutīsiet uz savas ādas.

„Viņš ir traks! — de Sentenjans nodomāja. — Ko viņš grib no ma­nis?"

Skaļi viņš sacīja:

— Kungs, beigsim par to runāt.

— Jūs aizmirsāt portretu! — Portosa pērkonam līdzīgā balss lika grā­fa asinīm sastingt.

Tā kā nevarēja būt nekādu šaubu, ka tika runāts par Lavaljēras por­tretu, de Sentenjanam pamazām sāka ataust gaisma.

— Ā! — viņš iesaucās. — Tagad atceros, ka de Braželona kungs bija viņas līgavainis.

Portoss pacentās izskatīties ļoti cienīgs (tas daudzreiz palīdz apslēpt neziņu).

— Ne man, ne jums nav nekādas daļas, vai mans draugs bija jūsu pieminētās personas līgavainis. Vēl vairāk, es esmu pārsteigts, ka jūs at- ļāvāties tik nepiesardzīgi izteikties. Tas jums var sagādāt diezgan daudz nepatikšanu.

— Kungs, jūs sevī apvienojat visdziļāko prātu, cēlsirdību un iejūtību, kas vien kādreiz ir piemitusi vienai personai. Es beidzot uzminēju, par ko ir runa.

— Jo labāk, — Portoss pamāja.

— Jūs man to ļāvāt noprast ļoti gudri un skaidri. Pateicos jums, kungs.

Portoss piepūtās lepnumā.

— Tagad, kad esmu visu sapratis, — Sentenjans turpināja, — atļau­jiet man paskaidrot…

Portoss papurināja galvu, rādīdams, ka neko negrib dzirdēt, bet de Sentenjans neatlaidās.

— Ticiet man, es esmu dziļi izmisis par visu notikušo, bet ko jūs būtu darījis manā vietā? Starp mums runājot, ko jūs būtu darījis?

Portoss pacēla galvu.

— Jaunais cilvēk, mēs nerunājam par to, ko es būtu vai nebūtu da­rījis. Jūs zināt tagad visus trīs apvainojumus, vai ne?

— Runājot par pirmo, es vēršos pie jūsu godaprāta — vai gan es varēju, vai es drīkstēju neklausīt karaļa vēlmei, pārcelties uz citām tel­pām, ja tāda tika izteikta?

Portoss jau pavēra muti, bet de Sentenjans neļāva viņam neko pa­teikt.

— Ahā, mana atklātība jūs aizkustina, — viņš pēc sava prāta izskaid­roja Portosa kustību. — Jūs piekrītat, ka man ir taisnība?

Portoss neko neatbildēja.

— Es pāreju pie tas nolādētās lūkas, — de Sentenjans pacēla balsi, pieskardamies Portosa plecam, — lūkas, kas kļuvusi par ļaunuma sakni; lūka tik ierīkota, lai… jūs jau zināt, kāpēc. Vai patiešām jūs varat iedo­māties, ka es pēc savas gribas ierīkoju lūku tādā vietā, lai… O, jūs no­teikti tam neticat, un tātad arī šeit jūs varat nojaust, uzminēt, nē, saskatīt pāri man stāvošu spēku. Jūs taču saprotat, ka tā ir aizraušanās, es nesaku mīlestība, šis nepārvaramais neprāts… Ak Dievs! Par laimi man ir darī­šana ar sirsnīgu un jūtīgu cilvēku, citādi… kāda nelaime un kauns nabaga meitenei!., un arī tam… tam, kura vārdu es negribu nosaukt!

Portoss, ko de Sentenjana daiļrunība un žesti bija gluži apstulbinājuši, stāvēja kā sastindzis un nopūlējās uztvert šo vārdu birumu, no kura nekā nesaprata.

De Sentenjans bija aizrāvies pats ar savu runu; viņš runāja aizvien skaļāk, un arī žestikulēja straujāk un asāk. Vārdi plūda bez apstāšanās:

— Kas attiecas uz portretu (es ļoti labi saprotu, ka portrets ir gal­venais apvainojums), tad padomājiet pats, vai es esmu vainīgs? Kam bija vajadzīgs šis portrets? Vai man? Kas viņu mīl? Ne jau es! Kas alkst pēc viņas? Ne jau es! Kas viņu ieguvis? Vai tad es? Nē un tūkstošreiz nē! Es saprotu, ka de Braželona kungs droši vien jūtas izmisis, es zinu, ka tādu nelaimi ir grūti pārdzīvot. Ziniet, arī es ciešu, tomēr pretošanās nav iespējama. Viņš cīnīsies? Vikontu tikai izsmies. Ja viņš neatlaidīsies, tad pazudinās sevi. Jūs pats man teiksiet, ka ir neprātīgi tā ļauties izmisu­mam; jūs taču mani sapratāt, jūs esat saprātīgs! No jūsu domīgās, kon­centrētās, es pat teiktu — rūpju nomāktās sejas es redzu, ka arī jūs satriekusi situācijas nopietnība. Atgriezieties pie vikonta de Braželona; pateicieties viņam manā vārdā, ka viņš pratis izvēlēties par vidutāju tādu cilvēku kā jūs. Ticiet, ka es no savas puses mūžam būšu pateicīgs jums, kas tik smalkjūtīgi un ar tādu izpratni nokārtoja mūsu domstarpības. Ja ļaunais liktenis lēmis, lai šo noslēpumu, kurš varētu apmierināt pat vis­godkārīgāko cilvēku, zinātu nevis trīs, bet četras personas, tad es prie­cājos, patiesi priecājos no visas sirds, ka dalu to tieši ar jums. No šī brīža jūs varat uz mani paļauties, es vienmēr esmu jūsu rīcībā. Ko es varētu darīt jūsu labā? Kas man jālūdz, vēl vairāk — jāprasa? Runājiet, baron, runājiet!

Sekojot tā laika familiāri draudzīgajām paražām, de Sentenjans maigi apskāva Portosu. Portoss pacieta šos apkampienus nesatricināmā mierā.

— Runājiet, — de Sentenjans mudināja, — ko jūs vēlaties?

— Kungs, — Portoss ierunājās, — lejā man ir zirgs, esiet tik laipns un kāpiet tam mugurā. Zirgs ir lielisks un nesagādās jums nekādas rūpes.

— Kāpt zirgā? Kāpēc? — de Sentenjans ziņkārīgi apvaicājās.

— Lai kopā ar mani dotos uz turieni, kur mūs gaida vikonts de Braželons.

— Ā, es saprotu, viņš grib ar mani parunāt. Laikam, lai uzzinātu sīkumus? Ak vai, tā ir pārāk delikāta tēma. Pašlaik es tomēr nevaru, mani gaida karalis.

— Karalis pagaidīs, — Portoss noteica.

— Un kur de Braželona kungs mani gaida?

— Pie Mazajiem brāļiem Vensenas mežā.

— Jūs laikam jokojat?

— Nedomāju vis; es katrā ziņā nejokoju. — Savilcis skarbu seju, Portoss vēl piebilda: — Mazie brāļi — tā ir vieta, kur norunā divkaujas.

— Ko tad es darīšu pie Mazajiem brāļiem?

Portoss nesteidzīgi izvilka zobenu.

— Tik garš ir mana drauga zobens, — viņš parādīja.

— Velns parāvis, tas cilvēks ir jucis! — de Sentenjans iesaucās.

Portosa seja pietvīka.

— Kungs, — viņš atteica, — ja man nebūtu tas gods atrasties jūsu mājā vikonta de Braželona uzdevumā, es jūs izmestu ārā pa jūsu paša logu! To mēs tomēr atliksim uz vēlāku laiku, un jūs no tā neko ne­zaudēsiet. Nu, vai jūs nāksiet uz Vensenas mežu?

— E, ē…

— Vai jūs turp dosieties ar labu?

— Bet…

— Ja nenāksiet ar labu, es jūs aizvilkšu ar varu. Sargieties!

— Bask! — de Sentenjans iekliedzās.

Basks ienācis paziņoja:

— Karalis aicina grāfa kungu pie sevis.

— Tā ir cita lieta, — Portoss noņurdēja, — karaļa dienests stāv pāri visam. Mēs gaidīsim jūs līdz vakaram, kungs.

Savā parastajā laipnībā paklanījies de Sentenjanam, Portoss izgāja sa­jūsmināts, ka tik labi nokārtojis šo lietu.

De Sentenjans noskatījās viņam pakaļ, tad ātri uzvilka parādes tērpu un aizsteidzās pie karaļa, atkārtodams:

— Uz Vensenas mežu!.. Vensenas mežs!.. Redzēsim, ko karalis teiks par šo izaicinājumu. Velns parāvis, tas domāts viņam un nevienam citam!