Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Tieši tā!

— Būšu ļoti pateicīgs, ja grāfam de Sentenjanam teiksiet, — gan jau viņš sapratīs, — ka, pirmkārt, mani aizvaino viņa pārcelšanās.

— Pārcelšanās… Labi, — Portoss nolieca vienu pirkstu. — Tālāk.

— Tālāk tas, ka viņš ierīkojis lūku savā jaunajā dzīvoklī.

— Saprotu — lūku. Sasodīts, tas ir svarīgi! Es saprotu, ka tas jūs saniknoja. Kā gan tas slamsts uzdrošinājās ierīkot lūkas, neapspriedies vispirms ar jums! Lūkas! Tūkstoš velnu! Pat man nav nekā tamlīdzīga, ja neņem vērā manu pazemes cietumu Brasjē!

— Jūs vēl piebildīsiet, ka pēdējais, kas mani aizvaino — tas ir por­trets, kurš grāfam de Sentenjanam labi zināms.

— Nu, lūk, portrets arī vēl!.. Padomā tikai! Pārcelšanās, lūka un por­trets. Mans draugs, pilnīgi pietiek jau ar vienu no šiem iemesliem, lai visi Francijas un Spānijas muižnieki pārgrieztu viens otram rīkli, un tas nav maz.

— Tātad, mans draugs, tagad jūs zināt pietiekoši daudz?

— Es ņemu līdz otru zirgu. Izvēlieties divkaujas vietu un, kamēr gai­dīsiet, pavingrinieties izdarīt izklupienus un pliē*, tie dod ķermenim loka­nību.

— Pateicos. Es gaidīšu Vensenas mežā pie Mazo brāļu klostera.

— Lieliski… bet kur lai es meklēju grāfu de Sentenjanu?

— Karaļa pilī.

Portoss pašķindināja solīdu apmēru zvanu. Parādījās kalps.

— Manu galma tērpu, — Portoss pavēlēja, — un manu zirgu. Vēl vienu zirgu līdz.

Kalps paklanījās un izgāja.

— Vai jūsu tēvs par to zina? — Portoss jautāja.

— Nē, bet es viņam uzrakstīšu.

— Bet d'Artanjans?

— D'Artanjana kungs arī nezina. Viņš ir piesardzīgs un būtu mani atrunājis no divkaujas.

Plie — viens no paņemieniem paukošanā; arī dejas figūra (no fr. plier — saliekt, salocīt; burtiski — pietupiens).

— D'Artanjans tomēr ir gudrs padomnieks, — Portoss ieteicās, savā cēlsirdīgajā pieticībā brīnīdamies, ka kāds nāk pie viņa, ja pasaulē ir d'Artanjans.

— Dārgais di Valona kungs, es jūs lūdzu, neizprašņājiet mani, — Rauls turpināja. — Es pateicu visu, ko varēju. Es alkstu pēc darbības un gribu, lai tā būtu barga un noteikta, tāda, kādu vien jūs spējat iepriekš sagatavot. Tāpēc es arī griezos pie jums.

— Jūs būsiet ar mani apmierināts, — Portoss pamāja.

— Atcerieties, dārgais draugs, ka, izņemot mūs abus, nevienam, nav jāzina par šo divkauju.

— Tomēr par to parasti nojauš, kad atrod mežā līķi. Mīļais draugs, es jums apsolu visu, ko gribat, bet tikai ne nodarboties ar līķa slēpšanu. Ja viņš tur ir, tad visi to redzēs un no tā nevar izbēgt. Mani principi neļauj to vienkārši aprakt. Tas ož pēc slepkavības. No riska uz risku, kā saka normandieši.

— Mans dārgais un drosmīgais draugs, uz priekšu!

— Uzticieties man, — milzis noteica, iztukšodams pudeli, kamēr su­lainis uz krēsliem izklāja greznu tērpu un mežģīnes.

Rauls atstāja Portosu ar slepenu prieku sirdī; viņš sev sacīja:

„Ak, viltīgais karali! Nodevēj! Tev es nevaru uzbrukt — karaļi ir neaizskarami! Toties tavs līdzdalībnieks, savedējs aizstās tevi, bet pēc tam padomāsim arī par Luīzi."

Ārkārtīgi apmierināts ar savu uzdevumu, kas viņam lika atkal justies jaunam, Portoss uzvilka galma tērpu, un šoreiz tas viņam prasīja vismaz pusstundu mazāk kā parasti.

Kā jau cilvēks, kurš apgrozās augstākajā sabiedrībā, viņš vispirms aiz­sūtīja sulaini uzzināt, vai grāfs de Sentenjans ir mājās. Viņam atbildēja, ka grāfa kungs kopā ar visu galmu pavadījis karali uz Senžermēnu un nupat atgriezies. Izdzirdējis šo atbildi, Portoss aizsteidzās un iegāja grāfa de Sentenjana istabās, kad grāfam patlaban vilka nost zābakus.

Pastaiga bija izdevusies lieliski. Karalis jutās arvien varāk iemīlējies un laimīgs, tāpēc pret visiem izturējās ar apburošu laipnību. No viņa plūda neizsakāma žēlastība, kā tais laikos sacīja dzejnieki.

Jācer, ka mūsu lasītāji nav aizmirsuši, ka grāfs de Sentenjans no­darbojās ar dzejošanu un pats uzskatīja, ka pierādījis to pietiekami sva­rīgā brīdī, lai varētu pretendēt uz dzejnieka vārdu. Būdams nenogur­dināms savā mīlestībā uz dzeju, viņš visu ceļu apbēra ar savām četr­rindēm, sešrindēm un madrigāliem vispirms karali un pēc tam Lavaljēru.

Karalis arī neatpalika un sacerēja divrindi. Lavaljēra, kā jebkura ie­mīlējusies sieviete, atbildēja ar divām jaukām sonetām.

Kā lasītājs noprot, Apollonam šī diena bija izdevusies. ,

Atgriezies Parīzē, de Sentenjans, zinādams, ka viņa dzejoļi izplatīsies pa visu pilsētu, sāka rūpīgāk nekā pastaigas laikā nodarboties ar savu darbu formu un saturu. Kā maigs tēvs, kam savi bērni jāstāda priekšā augstākajai sabiedrībai, viņš visu laiku raizējās, vai tikai publikai viņa iz­tēles augļi liksies pietiekoši gludi, harmoniski un eleganti.

Lai noveltu šo smago nastu no sirds, Sentenjans pēc atmiņas skaļi deklamēja madrigālu, ko bija lasījis karalim un apsolījis pārrakstīt un iedot viņam pēc atgriešanās:

Ak, īris, tas, ko saka jūsu draiskais skats, Un tas, ko sajūt jūsu sirds, Nav viens tas pats.

Kāpēc gan nolemts man tāds liktens greizs — To iemīlēt, kas mani krāpusi ne reiz.

Šis madrigāls gan skanēja visai eleganti, kad to deklamēja, bet rakstī­tā veidā tas tomēr Sentenjanu īsti neapmierināja. Autors pats un vēl daži bija to novērtējuši ļoti atzinīgi, bet iedziļinoties dzejolis viņa acīs mazliet zaudēja spožumu.

De Sentenjans sēdēja pie galda, pārmetis vienu kāju pāri otrai un, pakausi kasīdams, atkārtoja savu dzejoli.

— Nē, pēdējais pants nav izdevies. Par mani zobosies visi pārējie dzejdari. Teiks, ka tas ir tikai augstmaņa sacerēts, un, ja karalim nonāks ausīs, ka es esmu vājš dzejnieks, viņš vēl var tam noticēt.

Nododamies šīm pārdomām, Sentenjans izģērbās. Viņš tikko bija no­vilcis kamzoli un gribēja uzvilkt halātu, kad sulainis pavēstīja, ka barons di Valons de Brasjē de Pjerfons vēlas viņu redzēt.

— Vesels ķekars vārdu! Es tādu nepazīstu.

— Tas ir muižnieks, kuram bija tas gods pusdienot kopā ar grāfa kungu pie karaļa galda, kad viņa majestāte uzturējās Fontenblo, — su­lainis paskaidroja.

— Pie karaļa Fontenblo! — de Sentenjans iesaucās. — Lūdziet, lai šis muižnieks tūdaļ ienāk!

Sulainis steidzās izpildīt pavēli. Portoss ienāca.

Sentenjanam piemita īsta galminieka atmiņa: viņš uzreiz pazina pro­vinces muižnieku ar mazliet dīvaino reputāciju, kuram karalis izrādīja uz­manību par spīti apkārt stāvošo virsnieku zobgalīgajiem smaidiem. De Sentenjans to atcerējās un izrādīja Portosam visdziļāko cieņu, ko Portoss uzskatīja par pilnīgi dabisku, jo arī pats, dodamies pie pretinieka, pilnībā ievēroja etiķeti.

De Sentenjans pavēlēja sulainim, kurš bija pieteicis apmeklētāju, pa­dot Portosam krēslu. Muižnieks nesaskatīja tur nekā sevišķa, apsēdās un noklepojās. Viņi apmainījās ar parasto sveicienu, tad grāfs izmantoja sa­vas saimnieka tiesības un vaicāja viesim:

— Barona kungs, kādam laimīgam gadījumam man jāpateicas par jūsu apmeklējumu?

— Tieši to es vēlētos jums paskaidrot, grāfa kungs, bet piedodiet…

— Ko, baron?

— Es jūtu, ka salauzīšu jūsu krēslu.

— Gan jau tā nebūs, baron, — Sentenjans atteica.

— Tas tomēr tūlīt lūzīs un, ja es nepasteigšos piecelties, tad nokri­tīšu, un tāds stāvoklis nemaz nav piemērots nopietnajam uzdevumam, ar kādu es esmu ieradies.