Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Lūdzu, pasakiet savas domas par strīdiem.

— Manas domas? Paskaidrojiet sīkāk, ko jūs domājat? — Portoss paberzēja ar pirkstiem pieri.

— Es gribu teikt, kāda ir jūsu attieksme, ja starp jūsu draugu un kādu trešo personu izcēlies strīds?

— O, brīnišķīga, kā vienmēr.

— Lieliski. Un ko jūs tad darāt?

— Ja maniem draugiem rodas strīdi, es ievēroju savu parasto prin­cipu: zaudētu laiku atpakaļ atgriezt nevar, un tāpēc visas lietas labāk kārtot, kamēr cilvēki vēl nav atdzisuši.

— O, vai tas patiešām ir jūsu princips?

— Tieši tā. Tiklīdz izcēlies strīds, es cenšos savest abas pretējās pu­ses kopā. Saprotiet, tādos apstākļos ir gluži neiespējami kaut ko neno­kārtot.

— Bet es domāju, — Rauls brīnījās, — tāda rīcība drīzāk gan…

— Nekādā gadījumā. Iedomājieties tikai, man bijušas kādas simt as­toņdesmit vai simt deviņdesmit divkaujas, ja neņem vērā nejaušas ķildas.

— Tas tikai ir skaitlis! — Rauls neviļus pasmaidīja.

— O, tie ir tīrie sīkumi — es taču esmu velnišķīgi miermīlīgs. d'Ar­tanjans gan skaita savas divkaujas simtos. Viņš nudien ir bargs un pie- kasīgs, es viņam to esmu pārmetis ne reizi vien.

— Tātad parasti jūs centāties nokārtot lietas, ko draugi jums uz­ticēja?

— Vēl nav bijis gadījuma, kad es tās nenokārtotu, — Portoss atbil­dēja tik labsirdīgā pārliecībā, ka Rauls gandrīz pielēca kājās no sava krēsla.

— Vai vienošanās neaizskāra kāda godu?

— O, par to es varu galvot. Pagaidiet mirkli, es paskaidrošu, kāds ir mans otrs princips. Tiklīdz draugs man izstāsta par savu strīdu, es sāku rīkoties — nekavējoties dodos pie viņa pretinieka, bruņojies ar laip­nību un aukstasinību, jo tās, bez šaubām, ir nepieciešamas…

— Tāpēc arī jums izdodas tik veiksmīgi un pārliecinoši visu nokār­tot, — Rauls rūgti noteica.

— Domāju gan. Tātad es dodos pie pretinieka un saku viņam: „Kungs, jūs droši vien pats saprotat, cik dziļi esat aizskāris manu drau­gu."

Rauls sarauca pieri.

— Reizēm, lai neteiktu bieži vien, — Portoss turpināja, — mans draugs nemaz nav apvainots, vēl vairāk — tieši viņš pirmais izteicis apvai­nojumus. Spriediet pats, vai tas nav veikls iesākums?

Portoss sāka smieties. Kamēr dārdēja viņa smiekli, Rauls domāja:

„Man nu gan neveicas. De Giša vēsums mani saldēja, d'Artanjans ņirgājās par mani, bet Portoss ir pārāk mīkstsirdīgs — neviens šo lietu nenokārtos tā, kā es gribu. Es taču griezos pie Portosa cerībā atrast zobenu spriedelējumu un atrunu vietā… Kā man neveicas!"

Portoss atvilka elpu un turpināja:

— Tā ar vienu frāzi es padaru par vainīgo pretinieku.

— Kā nu kuro reizi, — Rauls izklaidīgi piebilda.

— Nē, tas ir pārbaudīts paņēmiens… tātad padaru viņu par vainīgo; te nu es lieku lietā visu man piemītošo laipnību, lai novestu savu ieceri līdz laimīgam atrisinājumam. Tā nu es ar laipnu sejas izteiksmi pieeju pretiniekam klāt un paņemu aiz rokas…

— O! — Rauls kļuva nepacietīgs.

— Un saku: „Kungs, tagad jūs pārliecinājāties, ka aizvainojāt manu draugu, un mēs ceram, ka jūs neatteiksieties atbildēt par savu rīcību. No šī brīža starp jums jāvalda vislielākajai laipnībai. Tādēļ man uzdots jums paziņot mana drauga zobena garumu."

— Ko? — Rauls iesaucās.

— Pagaidiet, tas vēl nav viss. „Mana drauga zobena garumu… Lejā man ir vēl viens zirgs; mans draugs jūs gaida tur un tur; es dodos ceļā kopā ar jums un pa ceļam mēs paķersim līdz jūsu sekundantu. Lieta nokārtota."

— Un jūs samierināt pretiniekus divkaujas vietā? — Rauls īgni no­prasīja.

— Ko? — Portoss viņu pārtrauca. — Samierinu? Kāpēc?

— Jūs taču teicāt, ka lieta nokārtota?

— Protams. Mans draugs taču gaida.

— Nu, ja jau viņš gaida…

— Viņš gaida tikai tāpēc, lai iepriekš izvingrinātu kājas. Toties pre­tiniekam pēc jāšanas ķermenis ir sasprindzināts. Viņi ieņem pozīcijas, un mans draugs nogalina ienaidnieku. Tas arī ir viss.

— Ā, tātad viņš to nogalina? — Rauls jutās pārsteigts.

— Kā gan citādi? Vai tad es izvēlēšos tādus draugus, kas ļauj no­galināt sevi? Man ir simt un viens draugs, un pirmie no tiem ir jūsu cienījamais tēvs, Aramiss un d'Artanjans, kurus neviens par miroņiem gan neturēs.

— Ak, manu mīļo baron! — Rauls sajūsmināts iesaucās un dedzīgi noskūpstīja Portosu.

— Tātad jums patīk mana metode? — milzis apvaicājās.

— Patīk gan un pie tam tik ļoti, ka es šodien pat, šai pašā brīdī un bez kavēšanās lūgšu jūsu palīdzību. Jūs esat tieši tāds cilvēks, kāds man ir vajadzīgs.

— Lieliski! Esmu jūsu rīcībā. Vai jūs gribat cīnīties divkaujā?

— Katrā ziņā.

— Tas ir gluži dabiski. Un ar ko?

— Ar de Sentenjana kungu.

— Es viņu pazīstu… Burvīgs jauneklis, un viņš bija pret mani izcili laipns, kad man bija gods pusdienot pie karaļa. Pats par sevi saprotams, es viņam atbildēšu tāpat, pat ja tas nebūtu mans paradums. Vai viņš jūs apvainoja?

— Līdz nāvei..

— Velns parāvis! Vai es arī varu lietot vārdus „līdz nāvei"?

— Ja vēlaties, varat lietot arī stiprākus.

— Tas ir ļoti parocīgi.

— Lieta nokārtota, vai ne? — Rauls pasmīnēja.

— Protams… Kur jūs viņu gaidīsiet?

— O, piedodiet, tas ir sarežģīti. Grāfs de Sentenjans ir tuvs karaļa draugs.

— Es par to esmu dzirdējis.

— Ja man izdosies viņu nogalināt…

— Jūs viņu noteikti nogalināsiet, bet jums pašam jāparūpējas par savu drošību; tagad tas nesagādā lielas grūtības. Ja jūs būtu dzīvojis manā jaunībā, tad gan būtu vareni!

— Mīļais draugs, jūs mani nesapratāt. Es gribēju teikt, ka šo div­kauju nebūs tik viegli noorganizēt; de Sentenjans ir karaļa draugs, un karalis var par to iepriekš uzzināt.

— Nu nē! Jūs taču zināt manu metodi: „Kungs, jūs apvainojāt manu draugu un…"

— Jā, zinu.

— Pēc tam: „Kungs, lejā stāv zirgs". Iekams viņš būs paguvis ar kādu pārmīt kaut vārdiņu, es jau sen būšu viņu aizvedis.

— Vai viņš ļaus sevi tik viegli aizvest?

— Velns parāvs! To es gan gribētu redzēt! Viņš būtu pirmais… Kaut gan tagadējā jaunatne… Nu ko, ja vajadzēs, es viņu aiznesīšu uz rokām.

Demonstrēdams savu vārdu patiesību, Portoss pacēla Raulu kopā ar krēslu.

— Lieliski, — jauneklis smiedamies noteica. — Tagad mums jāno­skaidro vēl pēdējais jautājums.

— Kāds?

— Par apvainojumu, ko man izdarījis de Sentenjans.

— Bet par to vairs nav ko runāt.

— Nē, dārgais di Valona kungs, mūsdienu cilvēkiem, kā jūs tos no­saucāt, ir noteikums, ka jāpaskaidro, kāpēc tiek izteikts izaicinājums.

— Jā, pēc jūsu jaunās kārtības tā ir. Tādā gadījumā pastāstiet man par savu lietu.

— Ziniet…

— Nolādēts! Jau sākas sarežģījumi. Agrākajos laikos mēs nekad neie­dziļinājāmies sīkumos. Cīnījāmies, tāpēc ka vajadzēja. Ja runājam par ma­ni, es nekad nemeklēju labāku iemeslu.

— Mans draugs, jums ir pilnīga taisnība.

— Tātad es klausos. Kādi ir jūs motīvi?

— Garš stāsts. Tomēr tik un tā būs jāiedziļinās sīkumos…

— Jā, jā, velns parāvis. To prasa jaunā kārtība.

— Atkārtoju vēlreiz — tā kā būs jāiedziļinās sīkumos, bet, no otras puses, mana lieta ir pārāk sarežģīta un prasa, lai to paturētu noslēpumā…