Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Rauls aizsedza seju rokām un klusi čukstēja:

— Pasaulē nav draugu, nē, nē!

— Ak tā! — d'Artanjans noteica.

— Ir tikai zobgaļi un vienaldzīgie.

— Blēņas! Es neesmu zobgalis, kaut arī esmu īsts gaskonis. Arī vie­naldzīgs neesmu. Ja es būtu vienaldzīgs, tad būtu aizdzinis jūs pie velna jau pirms ceturtdaļstundas, jo neprātīgi priecīgu cilvēku jūs pamanītos pārvērst skumjā, bet skumju novestu līdz kapam. Vai tad jūs, jaunais cilvēk, gribat, lai es jums iedvešu riebumu pret jūsu iemīļoto un iemācu nolādēt sievietes, kaut gan viņas ir dzīves gods un laime?

— Kungs, pastāstiet man visu, ko zināt, un es jūs svētīšu līdz mūža galam!

— Mans mīļais, vai tad jūs iedomājaties, ka es piebāzu savu galvu ar visiem šiem stāstiem par galdnieku un mākslinieku, par trepēm un portretu un vēl simttūkstoš tādu aplamību. No tām jau var kļūt traks!

— Galdnieks! Kāds tam sakars ar galdnieku?

— Nudien nezinu. Man tikai stāstīja, ka galdnieks iztaisījis caurumu kādā parketā.

— Pie Lavaljēras?

— Nezinu, kur.

— Pie karaļa?

— Ja tas būtu pie karaļa, vai tad es jums to ietu ziņot?

— Kur tad?

— Jau veselu stundu es pūlos jums ieskaidrot, ka galīgi neko nezi­nu.

— Bet mākslinieks! Un portrets?..

— Stāsta, karalis pasūtījis kādas galma dāmas portretu.

— Lavaljēras?

— Fu, tev tikai šis vārds vien prātā un nekas cits! Kas tev teica, ka tas ir Lavaljēras portrets?

— Ja jau runa nav par viņu, kāpēc jūs domājat, ka tas man liksies interesanti?

— Es negribu, lai tas tev liktos interesanti. Tu jautā, un es atbildu. Tu gribi zināt skandālu hroniku, un es tev to atstāstu. Izlobi pats no tās, ko vari.

Rauls izmisumā saķēra galvu.

— Tas mani iedzīs kapā!

— Tu jau to teici.

— Jā, jums taisnība.

Viņš paspēra soli, gatavodamies aiziet.

— Kurp tu? — d'Artanjans jautāja.

— Pie kāda, kas man pateiks patiesību.

— Kas?

— Sieviete.

— De Lavaljēras jaunkundze pati, vai ne? — d'Artanjans pasmīnē­ja. — Lieliska doma — tu gribi rast mierinājumu, tad arī uzreiz to gūsi. Par sevi viņa neko sliktu neteiks, ej vien!

— Jūs maldāties, kungs, — Rauls iebilda, — sieviete, pie kuras es došos, var pateikt daudz ko sliktu par viņu.

— Varu saderēt, ka tu gribi doties pie Montalē!

— Jā gan.

— Ak pie draudzenes? Pie sievietes, kura šī iemesla dēļ pārspīlēs vai nu vienu vai otru. Mīļo Raul, nerunājiet ar Montalē.

— Tas nav prātīgi, ka cenšaties mani nelaist pie Montalē.

— Jā, tā ir, atzīstos… Galu galā, kāpēc es spēlējos ar tevi kā kaķis ar nabaga peli? Tu mani nudien satrauc. Ja es negribu, ka tu runā ar Montalē, tad tikai tāpēc, ka tu izpaudīsi savu noslēpumu, un to kāds izmantos. Ja vari, pagaidi.

— Nespēju.

— Jo ļaunāk! Zini, Raul, ja man rastos kāda laimīga doma… Bet tā nerodas.

— Mans draugs, atļaujiet man tikai izsūdzēt jums savas bēdas un pašam izķepuroties no visa.

— Ak tā! Lai ļauju tev tajā galīgi iestigt, to tu gribi? Sēdies pie galda un paņem spalvu.

— Kāpēc?

— Lai rakstītu Montalē un lūgtu viņai tikšanos.

— Ā! — Rauls iesaucās, paķerdams spalvu.

Pēkšņi atvērās durvis, un viens no musketieriem, piegājis pie d'Ar­tanjana, ziņoja:

— Kapteiņa kungs, šeit ir de Montalē jaunkundze, kas vēlas ar jums runāt.

— Ar mani? — d'Artanjans nomurmināja. — Ļai ienāk, tad es uz­reiz redzēšu, vai viņa patiešām gribēja runāt ar mani.

Viltīgais kapteinis bija uzminējis. Ienākusi un pamanījusi Raulu, Mon­talē iesaucās:

— Kungs, jūs esat šeit! Piedodiet, d'Artanjana kungs.

— Labprāt piedodu, jaunkundz! — d'Artanjans sacīja. — Es zinu, ka esmu tādā vecumā, kad mani meklē tikai, ja esmu ļoti vajadzīgs.

— Es meklēju de Braželona kungu, — Montalē atteica.

— Cik laimīga sagadīšanās! Es arī gribēju jūs satikt.

— Raul, vai jūs nevēlaties iziet kopā ar Montalē jaunkundzi?

— No visas sirds!

— Tad ejiet!

Viņš pavadīja Raulu, tad, saņēmis Montalē roku, pačukstēja:

— Esiet laba meitene. Saudzējiet viņu, saudzējiet viņus abus.

— Ak, — Montalē tikpat klusi atbildēja, — ne jau es ar viņu runāšu. Pēc viņa sūtīja princese.

— Lūk, kā! — d'Artanjans iesaucās. — Nepaies ne stunda, kad na­bags būs izdziedēts.

— Vai arī beigts, — Montalē līdzjūtīgi noteica. — Palieciet sveiks, d'Artanjana kungs!

Viņa aizskrēja pakaļ Raulam, kurš viņu gaidīja, stāvēdams tālāk no durvīm, un jutās satraukts par abu dialogu, kas viņam nesolīja neko labu.

Iemīlējušies jūt maigumu pret visiem, kas kaut mazliet saistīti ar viņu mīļotajiem. Tiklīdz Rauls bija palicis divatā ar Montalē, viņš dedzīgi no­skūpstīja meitenei roku.

— Tā, tā, — Ora skumji noteica. — Jūsu skūpsti ir slikts kapitāla ieguldījums, dārgo Raul, garantēju, ka tie jums procentus nenesīs.

— Kā?.. Ko?.. Paskaidrojiet man, mīļā Ora…

— Jums visu izskaidros princese. Es jūs vedu pie viņas.

— Ko tas nozīmē?

— Klusāk… un neraidiet uz manu pusi tik izbiedētus skatienus. Te logiem ir acis, bet sienām — garas ausis. Esiet tik laipns un vairs ne­skatieties uz mani; būtu jauki, ja jūs skaļi aprunātos ar mani par jauku laiku vai pastāstītu, kādas izpriecas ir Anglijā.

— Galu galā…

— Es taču brīdināju jūs, ka kaut kur, es nezinu, kur, princese no­teikti ir paslēpusi kādu novērotāju vai modru ausi. Saprotiet taču, ka es nemaz nevēlos, lai mani padzen vai arī iesēdina cietumā. Es vēlreiz saku, runāsim par laiku vai arī labāk klusēsim.

Rauls sažņaudza rokas dūrēs un pielika soli. Viņš izskatījās ļoti apņē­mīgs, tas tiesa, bet tā bija uz nāvi notiesāto drosme. Montalē veikli un piesardzīgi gāja viņam pa priekšu.

Raulu uzreiz ieveda princeses kabinetā.

„Paies visa diena, un es neko nebūšu uzzinājis, — Rauls domāja. — De Gišam manis žēl, viņš ir sarunājis ar princesi, un viņi abi noslēguši drau­dzīgu sazvērestību, lai attālinātu sāpīgā jautājuma atrisinājumu. Ak, kādēļ gan es te neesmu saticis kādu atklātu ienaidnieku, piemēram, to čūsku Vardu? Viņš, protams, uzreiz mēģinātu iedzelt… toties es vairs nešau­bītos. Šaubīties… pārdomāt… tad jau labāk mirt!"

Rauls stāvēja princeses priekšā.

Henriete, izskatīdamās vēl burvīgāka nekā parasti, bija pusguļus at- zvilusi krēslā; viņas daiļās kājiņas atbalstījās uz izšūta samta spilventiņa, un viņa rotaļājās ar pūkainu, garspalvainu kaķēnu, kurš mēģināja iekost viņai pirkstos un ķerstīja apkakles mežģīnes. Princese bija domās iegri­musi. Tikai Montalē un Raula balsis izrāva viņu no domām.

— Vai jūsu augstība vēlējās mani redzēt? — Rauls atkārtoja.

Princese papurināja galvu, it kā būtu tikko pamodusies.

— Sveicināts, de Braželona kungs, — viņa sacīja. — Jā, es jūs aici­nāju. Tātad jūs esat atgriezies no Anglijas?

— Esmu jūsu augstības rīcībā.

— Pateicos. Atstājiet mūs divatā, Montalē.

Montalē aizgāja.

— Vai jūs varat man veltīt dažas minūtes, de Braželona kungs?

— Visa mana dzīve pieder jūsu augstībai, — Rauls godbijīgi atbil­dēja, nojauzdams kaut ko nelāgu aiz princeses laipnības. Tas gan viņam drīzāk patika, jo vikonts bija pārliecināts, ka princeses jūtas lielā mērā saskan ar viņa jūtām. Visi saprātīgākie cilvēki galmā jau pazina princeses kaprīzo raksturu un nenosvērto despotismu.