Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Viņš pasniedza Fukē spalvu.

Fukē paspieda Aramisa roku, bet tās kopijas vietā, kas viņam bija iedota, paņēma melnrakstu.

— Atvainojiet, šo papīru ne, — Aramiss viņu aizturēja. — Tas ir pārāk vērtīgs, jums vajadzētu to paturēt.

— O nē, — Fukē atteica, — es parakstīšos uz Kolbēra kunga paš­rocīgi uzrakstītā dokumenta. Tātad es rakstu: „Parākstu apstiprinu". — Parakstījis viņš piebilda: — Saņemiet, Vanela kungs.

Vanels pakampa papīru, iedeva naudu un gribēja steidzīgi aiziet.

— Pagaidiet, — Aramiss viņu apturēja. — Vai jūs esat pārliecināts, ka tur ir visa nauda? Nauda jāskaita, Vanela kungs, it īpaši, ja Kolbēra kungs to dāvina sievietēm. Jūsu cienījamajam Kolbēra kungam taču ne­piemīt Fukē kunga devīgums.

Aramiss cēli noskandēja visu kvīts tekstu, izpauzdams visu savu uz­krāto naidu un nicinājumu nelietim, kurš bija spiests izturēt šīs mocības ceturtdaļstundu. Tad viņš pavēlēja Vanelam aiziet, neveltīdams viņam pat vārdu, bet tikai pamādams ar roku kā kādam uzmācīgam lauķim vai su­lainim.

Pēc Vanela aiziešanas prelāts un ministrs kādu laiku klusēja, cieši raudzīdamies viens otram acīs.

Aramiss pirmais pārtrauca klusumu:

— Ar ko jūs salīdzināsiet cilvēku, kurš pirms cīniņa ar saniknotu, bruņās tērptu un labi apbruņotu ienaidnieku atsedz krūtis, nomet ieročus un sūta pretiniekam gaisa bučiņas? Nelieši bieži vien izmanto vaļsirdību kā ieroci pret godīgiem cilvēkiem, un tas viņiem ļauj gūt panākumus. Tāpēc arī godīgiem cilvēkiem būtu jāpielieto viltība un krāpšana, ja da­rīšana ir ar blēžiem. Tad jūs varētu pārliecināties, ka godīgie cilvēki ie­gūtu daudz lielāku spēku, neko nezaudēdami no sava goda.

— Tomēr viņu rīcību sauktu par blēdīgu.

— Nemaz; varbūt to sauktu par patvaļīgu, bet pilnīgi godīgu. Ja jau jūs tagad savas darīšanas ar šo Vanelu beidzāt un atteicāties no baudas viņu samīt, atsakoties no sava vārda, ja jau pats savām rokām iedevāt viņam vienīgo ieroci, kas var jūs pazudināt…

— Mans draugs, — Fukē rūgti noteica, — jūs man atgādināt to filo­zofijas skolotāju, par kuru pirms dažām dienām stāstīja Lafontēns*…

Skolotājs redz slīkstošu bērnu un notur viņam runu pēc visiem rito- rikas mākslas likumiem.

Aramiss pasmaidīja.

— Filozofs — piekrītu; skolotājs — piekrītu; slīkstošs bērns — arī; bet gan jūs redzēsiet, ka bērns tiks izglābts! Tomēr vispirms parunāsim par svarīgākām lietām.

Fukē neizpratnē paskatījās uz viņu.

— Jūs man kādreiz stāstījāt, ka gribat sarīkot svētkus Vo.

— O, — Fukē noteica, — tas bija vēl vecajos labajos laikos!

— Karalis, šķiet, pats pieteicās uz šiem svētkiem?

— Nē, manu mīļo prelāt, — tas bija Kolbērs, kas ieteica viņam to darīt.

— Jā, tāpēc ka svinības izmaksātu tik dārgi, ka jūs galīgi izputētu?

Te pieminēta Lafontēna fabula „Bems un skolotājs", kurā izsmieti pļāpas un pedanti.

— Tieši tā. Vecajos labajos laikos, kā jau teicu, es lepojos, ka varu parādīt saviem ienaidniekiem, cik neizsmeļami ir mani krājumi; es uz­skatīju par goda lietu apmulsināt viņus, svaidīdamies ar miljoniem, kad viņi gaidīja, ka es izputēšu; bet tagad man jānorēķinās ar valsts kasi, ar karali un sevi pašu; tagad man jākļūst par skopuli; es pratīšu pierādīt visiem, ka ar nabaga grašiem es rīkojos tāpat, kā tad, ja manā rīcībā būtu pilni maisu pistoļu. Sākšu jau ar rītdienu: manas ekipāžas tiks pār­dotas, nami ieķīlāti un izdevumi samazināti…

— Sākot no rītdienas, — Aramiss mierīgā balsī viņu pārtrauca, — jūs, mans draugs, nenogurdams nodarbosieties ar brīnišķīgo Vo svētku sagatavošanu, kurus kādreiz pieminēs kā vienus no. lieliskākajiem jūsu vecajos labajos laikos.

— Jūs neesat pie pilna prāta, ševaljē!

— Vai es? Jūs taču pats tam neticat.

— Vai jūs maz zināt, cik var izmaksāt pat vispieticīgākie svētki Vo? Četrus vai piecus miljonus.

— Es nebūt nerunāju par pieticīgiem svētkiem, dārgo superinten- dant.

— Tā kā svētki notiek par godu karalim, — Fukē turpināja, nesa­pratis Aramisu, — tie nedrīkst būt pieticīgi.

— Protams, tiem jābūt cik vien iespējams krāšņiem.

— Tad man būs jāiztērē desmit līdz divpadsmit miljonus.

— Ja būs nepieciešams, jūs iztērēsiet kaut vai visus divdesmit, — Aramiss noteica pilnīgi bezkaislīgi.

— Kur lai es tos ņemu? — Fukē nesaprata.

— Par to parūpēšos es, superintendanta kungs. Jums par to nav jā­uztraucas. Jūs vēl nepagūsiet uzmest savu svētku plānu, kad nauda jau būs jūsu rīcībā.

— Ševaljē, ševaljē! — iesaucās Fukē, kurš juta, ka viņam sāk reibt galva. — Kur jūs mani gribat ievilināt?

— Es jūs vilinu prom no tā bezdibeņa, kurā jūs gandrīz iekritāt, — atbildēja Vannas bīskaps. — Pieķerieties pie manas mantijas un nebai­dieties.

— Kāpēc tad jūs agrāk par to nerunājāt? Bija tāda diena, kad jūs būtu varējis mani izglābt, ja piedāvātu tikai vienu miljonu.

— Toties šodien… šodien es jums dodu divdesmit miljonus, — pre- lāts teica. — Labi, lai notiek! Iemesls ir ļoti vienkāršs, mans draugs: tajā dienā, ko jūs pieminējāt, manā rīcībā šī miljona nebija, turpretim tagad es viegli varu tikt pie divdesmit miljoniem, ja vajag.

— Lai Dievs jūs uzklausa un izglābj mani!

Aramiss pasmaidīja savu noslēpumaino smaidu.

— Mani Dievs uzklausa vienmēr, — viņš sacīja, — varbūt tas notiek tāpēc, ka es ļoti skaļi raidu viņam savas lūgšanas.

— Es pilnībā nododu sevi jūsu varā, — Fukē nočukstēja.

— O nē, es skatos uz to pavisam citādi; tieši es atrodos jūsu varā. Jūs kā pats izsmalcinātākais, gudrākais, smalkjūtīgākais un atjautīgākais cilvēks noteiksiet visu līdz sīkumiem. Vienīgi…

— Vienīgi? — Fukē pārprasīja kā jau cilvēks, kurš labi saprot šī vārda īsto nozīmi.

— Es atstāju jūsu ziņā visus dažādos viesību sīkumus, bet gribētu redzēt, kā tie tiks realizēti.

— Kā lai to saprot?

— Es gribu teikt, ka tajā dienā jūs iecelsiet mani par savu pārvald­nieku un galveno rīkotāju, par savu, tā teikt, labo roku; es apvienošu gan sardzes priekšnieka, gan ceremonijmeistara pienākumus; visi jūsu cilvēki man paklausies, un man būs durvju atslēgas; tiesa, tikai jūs pavēlēsiet un izrīkosiet, bet to darīsiet ar manu starpniecību; lai pavēles tiktu izpildītas, tām jānāk caur manu muti, vai jūs mani sapratāt?

— Nē, nesapratu.

— Bet jūs pieņemat šos noteikumus?

— Kā gan citādi! Protams, mans draugs!

— Vairāk man nekas nav vajadzīgs. Pateicos jums. Sāciet sastādīt viesu sarakstu.

— Ko lai ielūdzu?

— Visus!

Mūsu lasītāji jau redzēja, ka šai stāstā paralēli risinās gan jaunākās, gan vecākās paaudzes piedzīvojumi.

Vieniem — bijušās slavas atmirdzums un rūgta dzīves pieredze. To­ties viņiem pieder arī sirdsmiers, kas nomierina asinis rētās, kuras kādreiz bija sāpīgas brūces. Citiem — cīņa starp lepnumu un mīlestību, mokošas ciešanas un neizsakāms prieks; dzīves pilnība atmiņu vietā.

Ja lasītāja uzmanīgo skatienu pārsteidzis mūsu stāsta epizožu rai­bums, tad tā cēlonis slēpjas divkāršās paletes krāsās, kas glezno abas blakusstāvošās ainas, sapludinot atturīgākus toņus ar spilgtiem un prie­cīgiem.