Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jo labāk! — Aramiss vēl nejutās nomierinājies.

— Es atceros šos trīspadsmit miljonus. Jā, tie ir tie paši!

— Jūs mani ārkārtīgi iepriecināt. Kas tā ir par lietu?

— Mans draugs, iedomājieties, ka sinjors Mazarīni, lai Dievs mielo viņa dvēseli, reiz saņēma trīspadsmit miljonus par to, ka piekāpās kādā strīdā par zemi Valtelīnā; viņš tos izsvītroja no ienākumu grāmatām, pār­sūtīja man un tad piespieda mani izmaksāt viņam šo naudu kara vaja­dzībām.

— Lieliski. Tad jau jūs varat atskaitīties par to iztērēšanu?

— Nē, kardināls šo naudu pārrakstīja uz mana vārda un atsūtīja man apliecinājumu.

— Vai jūs to glabājat?

— Kā nu ne! — Fukē pamāja un mierīgi devās pie melnkoka skapīša ar zelta un sudraba inkrustācijām.

— Es esmu sajūsmināts, — Aramiss apbrīnoja, — vispirms jau par jūsu atmiņu, tad par aukstasinību un, beidzot, par kārtību, kāda valda jūsu lietās, jo būtībā jūs esat dzejnieks.

— Jā, — Fukē atbildēja, — manu kārtību radījis slinkums; es to ievedu, lai netērētu velti laiku. Tā, piemēram, es zinu, ka Mazarīni kvītis ir trešajā atvilktnē ar burtu „M"; es atveru kastīti un uzreiz paņemu vajadzīgo papīru. Es to viegli sameklēšu pat naktī bez sveces. — Viņa roka pārliecināti sataustīja papīru sainīti atvērtajā atvilktnē. — Vēl vai­rāk, — Fukē turpināja, — es atceros šo papīru, it kā redzētu savā priek­šā. Tas bija ļoti biezs, mazliet grumbuļains, ar zeltītu maliņu; datumam Mazarīni uzmetis tintes traipu. Cik dīvaini: papīrs, it kā jūt, ka to meklē un tas vajadzīgs kā ēst, tāpēc paslēpies un nepadodas.

Superintendants ieskatījās atvilktnē.

Aramiss piecēlās kājās.

— Savādi, — Fukē novilka.

— Šoreiz jūsu atmiņa būs jūs pievīlusi, dārgais draugs, pameklējiet kādā citā paciņā.

Fukē paņēma dokumentus, pārcilāja tos vēlreiz un kļuva bāls.

— Netiepieties un pameklējiet kādā citā vietā, — Aramiss skubināja.

— Tas būtu veltīgi, līdz šim es vēl ne reizes neesmu kļūdījies; ne­viens, izņemot mani, nepieskaras šiem papīriem, neviens nevar atvērt šo atvilktni, kurai, kā jūs redzat, es esmu licis izgatavot slepenu atslēgu, un tās šifru zinu tikai es.

— Ko jūs no tā secināt? — Aramiss uztraucās.

— Mazarīni kvīts ir nozagta. De Ševrēzas kundzei taisnība, ševaljē: es esmu piesavinājies valsts naudu; es esmu paņēmis trīspadsmit miljonus no kases; es esmu zaglis, d'Erblē kungs.

— Neiekarstiet, kungs, un neuztraucieties tā!

— Kā es varu neuztraukties, dārgo ševaljē? Iemeslu ir vairāk kā va­jadzīgs. Iepriekš paredzams process, iepriekš paredzams spriedums, un jūsu draugs superintendants nokļūs Monfokonā, sekojot saviem kolēģiem un priekšgājējiem Angerānam de Marinjī* un Samblansē**.

— Ne tik strauji, — Aramiss pasmaidīja.

— Kāpēc? Kāpēc ne tik strauji! Ko, pēc jūsu domām, hercogiene de Ševrēza izdarīja ar šīm vēstulēm? Jūs taču no tām atteicāties, vai ne?

—O, es kategoriski atteicos. Domāju, ka viņa devās tās pārdot Kol­bēra kungam.

— Redzat nu!

— Es teicu, ka tā domāju. Varētu gan teikt, ka esmu pārliecināts, jo liku viņai sekot. Pēc šķiršanās no manis viņa atgriezās mājās, tad pa sētas durvīm atstāja māju un devās uz intendanta māju Kruādeptišānas ielā.

— Tātad process, skandāls, negods, un tas viss kā pērkons no skai­drām debesīm: akli, cietsirdīgi, nežēlīgi.

Aramiss piegāja pie Fukē, kurš drebēja savā krēslā pie vaļējās at­vilktnes. Viņš uzlika nelaimīgajam uz pleca roku un laipni pateica:

— Tikai neaizmirstiet, ka Fukē kunga stāvokli nevar salīdzināt ar Samblansē vai Marinjī situāciju.

— Ak Dievs, kāpēc tad ne?

—Tāpēc, ka pret šiem ministriem tika ierosināts tiesas process un izpildīts spriedums. Ar jums tas nevar notikt.

Angerāns de Marinjī (1260-1315) — Francijas karaļa Filipa IV Skaistā pirmais ministrs, finansu superintendants. Pēc Filipa V nā­ves Marinjī apvainoja izšķērdēšanā, valsts kases izlaupīšanā, bur­vestībās, un 1315. gadā pakāra.

Žaks de Bons Samblansē (1454-1527) — finansu superintendants Francijas karaļa Fransuā I laikā. Karalienes mātes apmelots, tika sodīts ar nāvi.

— Vēlreiz — kāpēc ne? Vai tad valsts kases izšķērdētājs nav no­ziedznieks visos laikos?

— Nekad nav apdraudēts noziedznieks, kam ir iespēja paslēpties.

— Glābties? Bēgt?

— Es to nesaku; jūs esat aizmirsis, ka tādus procesus var ierosināt tikai parlaments un tos vadīt uztic ģenerālprokuroram, bet tas esat jūs pats. Tātad, ja vien jūs pats nevēlēsieties sevi notiesāt…

— O! — Fukē pēkšņi iekliedzās un iezvēla ar dūri pa galdu.

— Nu, kas tad vēl?

— Es vairs neesmu prokurors.

Tagad Aramiss kļuva bāls kā nāve un tik spēcīgi sažņaudza rokas, ka pirkstu kauliņi noknikšķēja. Viņš apmulsis paskatījās uz Fukē un, uz­svērdams katru zilbi, noprasīja:

— Jūs vairs neesat prokurors?

— Nē.

— Kopš kura laika?

— Jau četras vai piecas stundas.

— Piesargieties, — Aramisa vēsā balsī viņu pārtrauca, — man šķiet, ka jūs neesat pie pilna prāta, mans dārgais. Atjēdzieties!

— Nesen pie manis ieradās kāds, ko bija sūtījuši mani draugi, un piedāvāja miljonu četrsimt tūkstošus par manu amatu, un es to pārdevu.

Aramiss apklusa. Viņa sejā pavīdēja šausmas, un tās ietekmēja super- intendantu spēcīgāk nekā visi kliedzieni vai runas.

— Tātad jums bija ļoti nepieciešama nauda? — beidzot Aramiss ie­jautājās.

— Jā, tas bija goda parāds.

Dažos vārdos Fukē pastāstīja Aramisam par de Beljēras kundzes cēl­sirdīgo rīcību un to, kādā veidā viņš uzskatīja par vajadzīgu atmaksāt par šo cēlsirdību.

— Skaists žests, — Aramiss noteica. — Cik tas jums izmaksāja?

— Tieši miljonu un četrsimt tūkstošus, ko es saņēmu par savu amatu.

— Un kurus jūs uzreiz, nemaz nepārdomājot, saņēmāt? Ak vai, mans nesaprātīgais draugs!

— Vēl es tos neesmu saņēmis, bet saņemšu rit.

— Tātad lieta vēl nav pabeigta?

— Tā jānokārto līdz galam, jo es izrakstīju juvelierim čeku, ar kuru viņš tieši divpadsmitos var saņemt šo summu no manas kases, un tajā nauda tiks iemaksāta starp sešiem un septiņiem no rīta.

— Paldies Dievam! — Aramiss pat sasita plaukstas. — Tātad vēl nekas nav galā, ja jau jums vēl nesamaksāja.

— Bet juvelieris?

— Bez piecpadsmit divpadsmitos jūs saņemsiet no manis miljonu un četrsimt tūkstošus.

— Pagaidiet! Man taču jāparaksta līgums sešos no rīta.

— Galvoju, ka jūs to neparakstīsiet.

— Ševaljē, es devu vārdu.

— Jūs to paņemsiet atpakaļ, un viss.

— Ko jūs sakāt! — Fukē, galīgi satriekts iekliedzās. — Lai Fukē ņemtu atpakaļ savu doto vārdu!

Ministra sašutušajam skatienam Aramiss atbildēja ar niknuma pilnu skatu.

— Kungs, — viņš sacīja, — man šķiet, ka ir pietiekams pamats mani uzskatīt par kārtīgu cilvēku, vai ne? Karavīra apmetnī es simtiem reižu riskēju ar dzīvību, garīdznieka drēbēs es esmu izdarījis vēl svarīgākus pakalpojumus Dievam, valstij un arī draugiem. Goda vārds nav vairāk vērts kā cilvēks, kas to devis. Ja viņš to tur, tas ir kā tīrs zelts; kad to nevēlas turēt, tad tas kļūst ass kā asmens. Šai gadījumā vārds aizsargā kā goda ierocis, jo, ja godīgs cilvēks netur savu vārdu, tas nozīmē, ka viņš ir nāves briesmās un riskē ar kaut ko vairāk nekā tas labums, ko var iegūt viņa ienaidnieks. Tādā gadījumā, kungs, vēršas pie Dieva un balstās uz savām tiesībām.