Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kā! — Lafontēns iesaucās. — Te visur ir iniciāļi P. un B.!

Vislielāko sajūsmu izsauca galda servējums marķīzes priekšā, kas bija

izveidots pēc Fukē personīgā rīkojuma. Viņas priekšā slējās briljantu, sa­fīru, smaragdu un senu dārgakmeņu piramīda; Mazāzijas grieķu apstrā­dātie serdoliki bija iestrādāti zeltā, apbrīnojama senās Aleksandrijas mo­zaīka sudrabā, Kleopatras laiku smagās ēģiptiešu rokassprādzes gulēja milzīgā kausā — Palisī* meistardarbā, kas stāvēja uz Benvenuto Čellī- nī**apzeltīta bronzas trijkāja.

Marķīze kļuva bāla kā nāve, kad ieraudzīja savā priekšā visu, ko vairs nebija cerējusi redzēt. Satrauktajā un apstulbinātajā pūlī iestājās dziļš klusums, kas liecināja par spēcīgiem dvēseles pārdzīvojumiem.

Fukē pat nedeva mājienu, lai aizraidītu sulaiņus, kas savos izšūtajos mundieros naski kā čaklas bites rosījās ap milzīgajiem galdiem un bufe­tēm.

— Kungi, — viņš iesāka, — trauki, ko jūs šeit redzat, piederēja de Beljēras kundzei. Reiz viņa uzzināja, ka kāds viņas draugs nokļuvis spai­dīgos apstākļos, un nosūtīja savam juvelierim visu šo zeltu un sudrabu kopā ar dārglietām, kas tagad guļ viņas priekšā. Tik patiesi draugi kā jūs pratīs novērtēt šo rīcību. Tas, kurš iedvesis tādu mīlestību, var justies patiesi laimīgs. Iedzersim uz de Beljēras kundzes veselību!

Bernārs Palisī (ap 1510 vai 1590) — franču mākslinieks un da­baszinātnieks; elegantu keramikas darbu radītājs, pazīstams arī ar saviem stikla gleznojumiem. Miris Bastīlijā, kur tika ieslodzīts par to, ka bija hugenots.

Benvenuto Čellīnī (1500-1572) — slavens itāļu mākslinieks, tēlnieks un juvelieris.

Skaļi izsaucieni apslāpēja Fukē vārdus; marķīze mēmi atkrita krēslā, juzdamās ne dzīva, ne mirusi; vēl mazliet, un nabaga sieviete zaudētu samaņu kā Senās Hellādas putni, lidojot pāri olimpisko spēļu arēnai.

— Bet tagad, — ierosināja Pelisons, kuru vienmēr aizkustināja ti­kums un sajūsmināja skaistums, — iedzersim par cilvēku, kura dēļ mar­ķīze izšķīrās par šo apbrīnojamo rīcību, jo tas, par ko tiek runāts, ir tādas mīlas cienīgs.

Pienāca marķīzes kārta. Bāla, bet smaidoša viņa piecēlās kājās un pastiepa uz priekšu drebošo roku ar glāzi. Viņas pirksti saskārās ar Fukē roku, bet vēl aizvien miglainais skatiens alka pēc mīlestības, kādā kvēloja viņas diženā drauga sirds.

Vakariņas, kas sākās tik svinīgi, drīz vien pārauga īstās dzīrēs. Ne­viens necentās būt tīši asprātīgs, un tomēr neviens necieta no asprātības trūkuma.

Lafontēns aizmirsa savu iemīļoto Gornī vīnu un ļāva, lai Vatels viņu samierina ar Ronas un spāņu vīniem.

Abats Funē kļuva tik lādzīgs, ka Gurvils viņam iečukstēja ausī:

— Kungs, jūs esat kļuvis tik maigs, ka uzmanieties, lai kāds jūs ne­apēd.

Stundas aizritēja nemanot un vienos priekos, it kā kaisot pār dzī­rotājiem rožu ziedus. Pretēji savai senajai paražai superintendants ne­atstāja galdu pirms bagātīgā deserta. Viņš uzsmaidīja saviem draugiem, izjūtot reibumu, kāds pārņem tos, kuru sirdis noreibušas ātrāk nekā gal­vas. Pirmoreiz šajā vakarā viņš paskatījās pulkstenī.

Negaidot pie durvīm pieripoja kariete, un — cik savādi! — riteņu troksnis bja saklausāms zālē, par spīti sarunām un dziesmām. Fukē ie­klausījās, tad pievērsa skatu priekštelpai. Viņam šķita, ka tur atskan soļi, un tie nevis min zemi, bet nospiež viņa sirdi.

Instinktīvi viņš atvirzījās no de Beljēras kundzes, kuras kājai pēdējās divas stundas bija piekļāvis savējo.

— D'Erblē kungs, Vannas bīskaps, — pilnā balsī ziņoja vārtsargs.

Uz sliekšņa drūms un norūpējies parādījās Aramiss, kura galvu pēkš­ņi izrotāja abi svētku vītnes gali, jo sveces liesma bija pārdedzinājusi diegu.

Fukē droši vien būtu skaļi apsveicis no jauna ieradušos draugu, bet Aramiss rādīja tik ledainu un izklaidīgu vaigu, ka superintendants atguva savu parasto savaldību.

— Vai jūs mums nepalīdzēsiet pieveikt desertu? — Fukē tomēr ap­vaicājās. — Vai jūs nebiedē šīs bezrūpīgās dzīres?

— Monsenjor, — Aramiss godbijīgi iesāka, — sākšu ar atvainošanos, ka iztraucēju jūsu dzirkstošo jautrību, bet man tomēr jālūdz, lai pēc dzīru beigām jūs man atvēlat dažas minūtes, lai parunātu par darīšanām.

Vārds „darīšanas" vienam otram no epikūriešiem lika kļūt uzmanī­gam. Fukē piecēlās no savas vietas.

— Vienmēr tikai darīšanas, d'Erblē kungs, — viņš noteica. — Labi vēl, ka darīšanas uzrodas pašās vakariņu beigās.

To teikdams, viņš piedāvāja roku de Beljēras kundzei, kura uzmeta viņam mazliet nemierīgu skatienu; aizvedis viņu uz blakus esošo viesis­tabu, Fukē uzticēja to dzīrotājiem, kas vēl bija saglabājuši skaidru galvu.

Viņš pats paņēma Aramisu zem rokas un iegāja savā kabinetā. Tajā Ararniss uzreiz aizmirsa godbijību un etiķeti. Viņš apsēdās un pajautāja:

— Uzminiet, ko man nācās šovakar sastapt?

— Dārgo ševaljē, katru reizi, kad jūs savu runu sākat ar tamlīdzīgu ievadu, es paredzu, ka jūs man pavēstīsiet kaut ko nepatīkamu.

— Dārgais draugs, šoreiz jūs neesat kļūdījies, — Aramiss apstipri­nāja.

— Nu, tad nelieciet man mocīties neziņā, — Fukē bezkaislīgi noteica.

— Es sastapu de Ševrēzas kundzi.

— Veco hercogieni? Vai varbūt viņas ēnu?

— Veco vilcēni ar miesu un asinīm.

— Bez zobiem?

— Varbūt; bet ne bez nagiem.

— Ko gan viņa varētu no manis gribēt? Es neesmu skops pret ne pārāk tikumīgām sievietēm. Sievietes to vienmēr prot novērtēt, pat ja viņas vairs nevar cerēt uz mīlestību.

— De Ševrēzas kundze ļoti labi zin, ka jūs neesat skops, jo grib izvilināt no jums naudu.

— Ak tā? Ar kādu ieganstu?

— O, ieganstu viņai netrūks. Acīmredzot viņai ir kaut kādas Ma­zarīni vēstules.

— Tas mani nepārsteidz. Prelāts bija īsts brunču mednieks.

— Jā, bet šīs vēstules laikam nav saistītas ar viņa mīlas dēkām. Runā, tās esot par finansēm.

— Tas jau ir mazāk interesanti.

— Vai jūs patiešām nevarat uzminēt, par ko es runāju?

— Nudien ne.

— Vai jūs nekad neesat dzirdējis, ka jūs apvaino par valsts naudas piesavināšanos?

— Simtiem reižu! Tūkstošiem! Kopš es esmu valsts dienestā, dārgais d'Erblē, to vien dzirdu. Tāpat kā jūs, bīskap, pastāvīgi esat spiests klau­sīties pārmetumos par neticību; būdams musketieris, tikāt apvainots gļē­vulībā. Finansu ministru nepārtraukti apvaino, ka viņš izšķērdē šīs finan­ses.

— Labi. Tomēr noskaidrosim visu līdz galam, jo, spriežot pēc tā, ko teica hercogiene, Mazarīni savās vēstulēs izteicies bez aplinkiem.

— Kā tas izpaužas?

— Viņš min apmēram trīspadsmit miljonus, par ko jums būtu grūti atskaitīties.

— Trīspadsmit miljonu, — superintendants atkārtoja, atlaizdamies krēslā, lai būtu ērtāk pacelt acis pret griestiem. — Trīspadsmit miljonu!.. Dod, Dievs, atcerēties, kuri miljoni tie ir no visiem, par kuru zādzību mani apvaino!

— Nesmejieties, dārgais draugs, tas ir ļoti nopietni. Hercogienei ne­apšaubāmi šīs vēstules ir un jādomā, ka tās ir īstas, jo viņa gribēja tās pārdot par piecsimt tūkstošiem livru.

— Par tādu naudu var nopirkt labu viltojumu, — Fukē atteica. — Ā, es zinu, par ko jūs runājat. — Superintendants no visas sirds iesmējās.