Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Fugiunt risus leporeque, — Lorē iestarpināja.

— Smiekli un izklaidēšanās steidzas, — kāds no mācītājiem viesiem pārtulkoja.

— Es gan pavisam citādi tulkoju vārdu „lepores", — Pelisons cienīgi noteica.

— Kā tad jūs to tulkojat? — Lafontēns gribēja zināt.

— Es tulkoju tā: „Zaķi bēg, ieraugot Fukē kungu".*

Atkal atskanēja smieklu šalts; superintendants smējās kopā ar visiem.

— Kāds tam sakars ar zaķiem? — iejaucās aizskartais Konrārs.

— Kas no visas sirds nepriecājas, redzot Fukē kungu visā parlamenta slavas spožumā, tas ir zaķis.

— Oho! — dzejnieki nomurmināja.

— Quo non ascendam** — Konrārs paziņoja, — man šķiet nesa­vienojams ar prokurora mantiju.

— Bet man šķiet, ka devīze nav iespējama bez šīs mantijas, — Pe­lisons spītīgi neatkāpās no savām domām. — Ko jūs par to domājat, Gurvil?

— Es domāju, — Gurvils atteica, — prokurora mantija nav slikta, bet pusotrs miljons to tomēr pārspēj.

— Pievienojieties Gurvilam! — Fukē iesaucās, ar to pārtraukdams strīdu, jo viņa viedoklis, protams, pieveica pārējos.

— Pusotrs miljons! — Pelisons noņurdēja. — Velns parāvis! Es zinu kādu indiešu fabulu…

— Izstāstiet, izstāstiet, — Lafontēns lūdza, — man arī ar to jāie­pazīstas.

— Sāciet, mēs klausāmies!

— Bruņrupucim bija bruņas, — Pelisons iesāka. — Viņš tajās slēpās, kad uzbruka ienaidnieki. Bet tad kāds bruņrupucim teica: „Vasarā jums droši vien ir ļoti karsti šajā mājiņā, un bez tam mēs jūs neredzam visā krāšņumā, turklāt es pazīstu kādu zalkti, kas par bruņām gatavs maksāt pusotru miljonu."

— Lieliski! — Fukē smiedamies iesaucās.

— Un tālāk? — steidzināja Lafontēns, kuru vairāk interesēja fabula, nevis tās morāle.

— Bruņrupucis pārdeva bruņas un palika neaizsargāts. Izsalcis ērglis viņu pamanīja, ar knābja cirtienu nogalināja un aprija.

Vārdu spēle: lepores latīniski nozīmē izklaidēšanās; lepores — zaķi.

Kur gan es neuzkāpšu (lat.). — Fukē devīze, kas bija uz viņa ģer­boņa zem vāveres attēla.

— Un kāda ir morāle? — Konrārs vaicāja.

— Morāle ir tāda, ka Fukē kungam nevajag atteikties no savas pro­kurora mantijas.

Lafontēns uztvēra nopietni šo morāli un iebilda sarunu biedram:

— Jūs aizmirsāt Eshilu.*

— Ko jūs gribat ar to teikt?

— Plikpauraino Eshilu, kā viņu sauca.

— Un kas no tā izriet?

— Ērglim, kas lidinājās augstu debesis — kas zina, varbūt tas bija tas pats, par kuru jūs stāstījāt — Eshila pauris izskatījās pēc parasta akmens un, tā kā ērglis bija liels bruņrupuču cienītājs, tad svieda pret to bruņrupuci, kurš bija ierāvies savās bruņās.

— Ak Dievs! Protams, Lafontēnam ir taisnība, — Fukē domīgi no­teica. — Ja ērglis gribēs apēst bruņrupuci, tad tas viegli pārsitīs viņa bruņas, un bruņrupuči var būt patiesi laimīgi, ja atrodas kāds, kas par šo aizsegu gatavs samaksāt pusotra miljona. Lai man tikai padod tikpat devīgu zalkti kā fabulā, ko stāstīja Pelisons, un es atdošu viņam bruņas.

— Rara avis in terris**, — Konrārs nopūtās.

— Kā melnais gulbis, vai ne? — Lafontēns pasmīnēja. — Pilnīgi melns un ļoti rets putns. Nu ko, es to esmu atklājis.

— Jūs esat atradis pircēju ģenerālprokurora amatam? — Fukē ie­saucās.

— Jā, kungs, atradu.

— Superintendanta kungs ne reizes nav teicis, ka domā to pārdot, — Pelisons iebilda.

— Piedodiet, bet jūs pats par to runājāt, — Konrārs protestēja.

— Es esmu tam liecinieks, — Gurvils piebilda.

— Tad, lūk, ko viņš runā par mani! Kas tad ir jūsu pircējs, pasakiet, Lafontēn? — Fukē jautāja.

Eshils (526-456 p.m.ē.) — izcils grieķu traģēdiju autors. Leģenda vēsta, ka Eshils miris no tā, ka viņam uz galvas uzkritis bruņ- rupucis, kuru nometa ērglis.

Rets putns uz zemes (lat.) — Juvenāla vārdi („Latīras"), ko lieto kā parunu, lai apzīmētu kaut ko reti sastopamu.

— Pavisam melns putns, parlamenta padomnieks, lāga zellis… Va­nels.

— Vanels! — Fukē iesaucās. — Vanels! Vīrs…

— Tieši tā, kungs… viņas virs.

— Nabadziņš, — Fukē kungu Lafontēna priekšlikums bija ieintere­sējis, — tātad viņš sapņo par ģenerālprokurora amatu?

— Viņš sapņo līdzināties jums visā un darīt to pašu, ko jūs, — Gur­vils iestarpināja.

— Tas ir ļoti aizraujoši, pastāstiet sīkāk, Lafontēn.

— Lieta ir pavisam vienkārša. Laiku pa laikam mēs ar viņu satieka­mies. Šodien arī es satiku viņu uz laukuma pie Bastīlijas; viņš tur pastai­gājās tai laikā, kad man vajadzēja noīrēt ekipāžu, lai brauktu šurp.

— Viņš, protams, uzmanīja sievu, — Lorē pārtrauca Lafontēnu.

— O nē, nedomāju vis! — Fukē nekautrēdamies iebilda. — Viņš nav greizsirdīgs.

— Vanels pienāca pie manis, apkampa un aizvilka uz krodziņu Imaž- senfiakrā. Tur viņš sāka klāstīt savas bēdas.

— Vai tad viņam ir kādas bēdas?

— Jā, sieva viņam pūlas iedvest godkāri. Viņam stāstīts par kaut kā­du amatu parlamentā un minēts Fukē kunga vārds. No tā brīža Vanelas kundze to vien dara, kā nododas sapņiem kļūt par ģenerālprokurora kun­dzi un beidzas vai nost no ilgām, ja naktī nav šo godu redzējusi sapņos.

— Velns parāvis!

— Nabaga sieviete, — Fukē noteica.

— Pagaidiet. Konrārs apgalvo, ka es neprotu kārtot darīšanas, bet paši redzēsiet, kā es to darīju šajā gadījumā. „Vai jūs maz zināt, — es teicu Vanelam, — ka tāds amats kā Fukē kungam ļoti dārgi maksā?" — „Cik apmēram?" — Vanels jautāja. — „Fukē kungs to nepārdeva par mil­jonu septiņsimt tūkstošiem livru, ko viņam piedāvāja." — „Mana sieva, — Vanels atteica, — novērtēja to apmēram par miljonu četrsimt tūksto­šiem." — „Vai skaidrā naudā?" — „Jā. Viņa tikko pārdeva muižiņu un saņēma naudu."

— Nav nemaz slikta summa, ja to var saņemt uzreiz, — pamācoši noteica abats Funē, kurš līdz tam nebija bildis ne vārda.

— Nabaga Vanelas kundze, — Fukē klusi noteica.

Pelisons paraustīja plecus un pačukstēja Fukē pie auss:

— Dēmons?

— Jā… Būtu ļoti uzjautrinoši arī šī dēmona naudu izlabot ļaunumu, ko manis dēļ sev nodarījis eņģelis.

Pelisons izbrīnījies paskatījās uz Fukē, kura domas tātad ievirzījās citā gultnē.

— Nu, kādas jums šķiet manas pārrunas? — Lafontēns noprasīja.

— Lieliskas, manu mīļo dzejniek.

— Tā jau ir, bet bieži vien cilvēks vārdos gatavs pirkt zirgu, bet pārbaudot izrādās, ka viņam nepietiek pat pavadai, — Gurvils aizrādīja.

— Droši vien Vanels atteiksies, ja mēs turēsim viņu pie vārda, — abats Funē iestarpināja.

— Tādas domas jums nāk prātā tikai tāpēc, ka nezināt, ar ko šis notikums beidzās, — Lafontēns atkal ieteicās.

— Ā, tātad ir arī beigas? Ko tad jūs velkat garumā? — Gurvils ie­saucās.

— Semper ad adventum*, vai ne? — Fukē noteica, kā jau augst­manis, kurš var atļauties pārfrāzēt citātus.

Latīnisti sāka aplaudēt.

— Mans atrisinājums ir tāds, — Lafontēns pabeidza, — spītnieks Vanels, uzzinājis, ka mans ceļš ved uz Senmandē, izlūdzās, lai es paņemu viņu līdz.

— Oho!

— Un, ja varu, izgādāju viņam tikšanos ar monsenjoru. Patlaban viņš gaida Belēras pļaviņā.

— Kā vabole.

— Gurvil, jūs laikam runājat par viņa ūsiņām. Ak jūs, ļaunais zob­galis!