Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Piektais septembris! Jā, šīs sāpes parādījās piektajā septembrī. Liels prieks vienā dienā, dziļas skumjas — citā. Dziļas skumjas, — viņa pavisam klusi piebilda, — kā izpirkums par lielo prieku.

No šī brīža šķita, ka Austrijas Anna izsmēlusi visu savu atmiņu — viņa atkal apklusa, acis apdzisa, rokas nokārās, un viņu pārņēma izklai­dība.

— Laiks iet gulēt, — Molēna noteica.

— Tūlīt, Molēna.

— Atstāsim viņas majestāti, — spāniete nepiekāpās.

De Motvilas kundze piecēlās. Pār karalienes bālajiem vaigiem lēni plūda asaru lāses, lielas un mirdzošas kā bērnam. To pamanījusi, Molēna veltīja Austrijas Annai vērīgu un piesardzīgu skatienu.

— Jā, jā, — karaliene izdvesa. — Atstājiet mūs; ejiet, Motvil.

„Mūs" franču favorītes ausīs skanēja visai nepatīkami. Tas nozīmēja,

ka pēc viņas aiziešanas sāksies atmiņu un noslēpumu apspriešana. Tātad saruna bija nonākusi visinteresantākajā vietā, un trešā persona — viņa, Motvila, — te ir lieka.

— Vai viena pati Molēna varēs palīdzēt jūsu majestātei? — fran­cūziete jautāja.

— Jā, — spāniete atteica.

De Motvilas kundze palocījās. Tobrīd portjeras atbīdīja veca istabene, kas bija ģērbusies pēc Spānijas galma 1620. gada modes. Ieraudzījusi raudošo karalieni, de Motvilas kundzi, kas bija spiesta ar godu atkāpties Molēnas diplomātisko gājienu rezultātā, un visbeidzot pašu diplomāti, vi­ņa nekautrēdamās devās tieši pie karalienes un priecīgi uzsauca:

— Zāles, zāles!

— Kādas zāles, Čika? — Austrijas Anna viņu pārtrauca.

— Zāles, kas izārstēs jūsu majestāti.

— Kas tās atnesa? — de Motvilas kundze strauji ievaicājās. — Valo kungs?

— Nē, kāda dāma no Flandrijas.

— Dāma no Flandrijas? Kas viņa ir? Spāniete? — karaliene pie­vērsās istabenei.

— Nezinu.

— Kas viņu sūta?

— Kolbēra kungs.

— Kā to dāmu sauc?

— Viņa nepateica.

— Kāds ir viņas sabiedriskais stāvoklis?

— To viņa pati izstāstīs.

— Kā viņa izskatās?

— Viņa ir maskā.

— Paskaties, Molēna! — karaliene uzsauca.

— Tas būtu veltīgi, — aiz portjeras noteica apņēmīga un reizē maiga balss, kas lika sarauties karalienei un viņas dāmām.

To pašu bridi aizkars pavērās un parādījās sieviete maskā. Karaliene vēl nepaguva pateikt ne vārdu, kad nepazīstamā turpināja:

— Es esmu māsa no Briges klostera un patiešām atnesu zāles, kas izārstēs jūsu majestāti.

Visas klusēja. Māsa nekustīgi sastinga.

— Turpiniet, — karaliene viņu uzrunāja.

— Tikai, kad mēs paliksim divatā, — māsa atteica.

Austrijas Anna uzmeta skatienu savām galma dāmām, un tās aizgāja. Tad māsa paspēra trīs soļus uz karalienes pusi un godbijīgi noliecās viņas priekšā.

Karaliene neuzticīgi vēroja mūķeni, un tā savukārt neatlaidīgi skatījās uz karalieni; viņas acis maskas izgriezumos mirdzēja.

— Francijas karaliene droši vien ir ļoti slima, — Austrijas Anna ie­runājās, — ja jau pat Briges māsas zina, ka viņai nepieciešamas zāles.

— Paldies Dievam, jūsu majestātes stāvoklis nav bezcerīgs.

— Un tomēr, kā jūs uzzinājāt, ka es esmu slima?

— Jūsu majestātei Flandrijā ir draugi.

— Vai šie draugi atsūtīja jūs pie manis?

— Jā, jūsu majestāte.

— Nosauciet viņu vārdus.

— Tas nav iespējams un būtu veltīgi, jo sirds vēl nav atgādinājusi jūsu majestāti par tiem.

Austrijas Anna pacēla galvu; viņas skatiens centās iespiesties zem maskas, lai atklātu šo vārdu noslēpumu un izzinātu, kas tik nepiespiesti runā ar viņu. Pēc tam, nogurusi no savas ziņkārības, kas viņas augst­prātībai likās pazemojoša, viņa stingri aizrādīja:

— Kundze, jūs laikam nezināt, ka ar valdniekiem nerunā maskā?

— Ļoti lūdzu mani atvainot, jūsu majestāte, — māsa pazemīgi at­teica.

— Atvainot es jūs nevaru; tikai tad ja jūs noņemsiet masku, es jums dāvāšu piedošanu.

— Jūsu majestāte, es esmu zvērējusi palīdzēt ciešanās un bēdās, ne­atklājot savu seju. Es varētu atvieglot gan jūsu miesas, gan dvēseles cie­šanas, bet jūsu majestāte man to neļauj, tāpēc es aizeju. Ardievu, jūsu majestāte!

Šais vārdos izskanēja tik pievilcīga godbijība, ka neuzticība un dusmas izzuda no karalienes sirds, turpretim ziņkārība nemazinājās.

— Jums ir taisnība, — viņa piekrita. — Cietēji nedrīkst nenovērtēt mierinājumu, ko viņiem sūta Dievs. Runājiet, kundze, varbūt jūs spēsiet, kā solījāt, atvieglināt manas miesas ciešanas… Ak vai, es baidos, ka Tas Kungs lēmis man smagus pārbaudījumus!

— Parunāsim mazliet arī par jūsu dvēseli, — māsa turpināja. — Es esmu pārliecināta, ka arī tā cieš.

— Mana dvēsele?

— Mēdz būt arī tādas kaites, kuras acij paliek nemanāmas. Āda jo­projām ir gaiša kā ziloņkauls, uz ķermeņa neparādās nekādi zilumi. Ārsts, noliecies pār slimā krūtīm, nespēj saklausīt, kā aiz asinīm un muskuļiem griež zobus nepierīdināmie briesmoņi; šī nāves zobena triecienu nespēj novērst vai atvairīt ne uguns, ne dzelzs; šis ienaidnieks pārņem visas jūtas un domas, tā ka tās zaudē skaidrību; sirdī aug sāpes, un tā salūzt. Tādas, lūk, ir karalieņu liktenīgās kaites, jūsu majestāte. Vai jūs no tā necie­šat?

Anna lēni pacēla roku, kas bija tikpat žilbinoši balta un daiļa kā jaunībā.

— Kaites, par kurām jūs runājat, — viņa sacīja, — ir mūsu dzīves neizbēgams ļaunums, tās ir visu šīs pasaules vareno sirdīs, kam Dievs uzlicis pienākumu rūpēties par pavalstniekiem. Kad kaite kļūst pārāk smaga, Dievs mūs atvieglo grēksūdzes tiesā. Tajā mēs atbrīvojamies no savas nastas un nospiedošajiem noslēpumiem. Neaizmirstiet, ka Dievs pa­ša radītajām mirstīgajām būtnēm neuzliek tādus pārbaudījumus, ko tās nespētu paciest, un arī es atstāju tos Dieva ziņā, savējos es neuzticu pat sava biktstēva gādībai.

— Es redzu, ka jūsu majestāte, kā parasti, drosmīgi vēršas pret sa­viem ienaidniekiem, bet baidos, ka jūs nepietiekami uzticaties saviem draugiem.

— Karalienēm nav draugu. Ja jums man vairs nav ko teikt, ja jūs jūtaties kā pareģe, ko iedvesmo pats Dievs, tad ejiet prom, jo es baidos no nākotnes.

— Man gan,likās, ka jūs vairāk baidāties no pagātnes, — māsa apņē­mīgi iebilda.

Viņa vēl nebija beigusi, kad karaliene strauji izslējās un uzkliedza asā, pavēlošā balsi:

— Runājiet! Sakiet visu skaidri un tieši, vai arī…

— Nevajag draudēt, jūsu majestāte, — māsa maigi iebilda. — Es esmu godbijības un līdzjūtības pārpilna, un atnācu pie jums drauga sūtī­ta.

— Tad pierādiet to! Atvieglojiet manas ciešanas, nevis kaitiniet mani.

— Tas ir pavisam viegli. Tad jūsu majestāte redzēs, vai es esmu draugs.

— Nu tad sāciet.

— Kāda nelaime piemeklējusi jūsu majestāti pēdējo divdesmit trīs gadu laikā?

— Ak… liela nelaime; vai tad es nezaudēju karali?

— Es nerunāju par to. Gribu uzdot jums jautājumus: vai pēc karaļa piedzimšanas jums neradīja ciešanas kādas tuvas sievietes pļāpība?

— Es nesaprotu, par ko jūs runājat, — karaliene sakoda zobus, lai apslāpētu satraukumu, kas viņu pārņēma.

— Tūlīt paskaidrošu. Jūsu majestāte, protams, atceras, ka karalis pie­dzima tūkstoš sešsimt trīsdesmit astotā gada piektajā septembrī piec­padsmit minūtes pāri vienpadsmitiem?

— Jā, — karaliene nomurmināja.