Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, tā patiesi ir izeja.

— Es nospriedu tieši tāpat kā jūs, monsenjor.

— Tad, lūk, Vanela kungs: jūs tūlīt pat dosieties pie Pelisona vai Gurvila; vai jūs pazīstat vēl kādu no Fukē kunga draugiem?

— De Lafontēna kungs ir man labs paziņa.

— Tas., dzejdaris?

— Jā, tas pats; kad mēs bijām labās attiecībās ar Fukē kungu, viņš sacerēja dzejoļus, kuros slavināja manu sievu.

— Palūdziet viņam, lai sagādā jums tikšanos ar superintendantu.

— Labprāt. Bet kā tad ar naudu?

— Norādītajā dienā un stundā nauda būs jūsu rīcībā. Par to varat būt mierīgs.

— Monsenjor, cik jūs esat devīgs! Jūs atstājat ēnā karali un pārspējat Fukē kungu!

— Vienu mirkli… netērēsim velti vārdus, Vanel. Es jums nedāvinu miljonu četrsimt tūkstošus livru; man ir bērni.

— Kungs, jūs man tos aizdodat, un arī tas jau ir vairāk, nekā varēju cerēt.

— Jā, es tos aizdodu.

— Lieciet man maksāt jebkurus procentus, prasiet jebkuras garan­tijas, monsenjor, es esmu gatavs darīt visu, lai ko jūs arī neprasītu, es vēl un vēlreiz atkārtošu, ka jūs pārspējat devībā karaļus un Fukē kungu. Kādi ir jūsu noteikumi?

— Jūs atmaksāsiet parādu astoņu gadu laikā.

— Ļoti labi.

— Jūs ieķīlāsiet man savu amatu.

— Lieliski. Vai tas ir viss?

— Pagaidiet. Es paturu sev tiesības atpirkt no jums šo amatu, sa­maksājot simt piecdesmit tūkstošus vairāk nekā par to būsiet maksājis jūs, ja, pildot sava amata pienākumus, jūs nevadīsieties no karaļa intere­sēm un maniem priekšrakstiem.

— Ā-ā! — mazliet uztraucies, Vanels novilka.

— Vai manos noteikumos jums kaut kas nepatīk? — Kolbērs viņam vēsi noprasīja.

— Nē, nē, — Vanels strauji noliedza.

— Tādā gadījumā mēs parakstīsim līgumu, kad vien jūs vēlēsieties. Skrieniet nu pie Fukē draugiem.

— Es lidošu kā spārnos…

— Panāciet tikšanos ar superintendantu.

— Labi, monsenjor.

— Esiet piekāpīgs.

— Jā.

— Tiklīdz būsiet sarunājis…

— Es centīšos panākt, lai viņš paraksta vienošanos.

— Nekādā gadījumā to nedariet!.. Jūs nedrīkstat pat ieminēties par parakstu, runādams ar Fukē kungu, tāpat arī nepieminiet maksu par līgu­ma laušanu un neprasiet pat goda vārdu, vai dzirdat? Citādi jūs visu sabojāsiet!

— Kā tad tā, monsenjor? Tas nav tik vienkārši.

— Centieties tikai, lai Fukē kungs noteikti noslēdz ar jums vieno­šanos. Ejiet!

, *

Karaliene māte atradās savā guļamistabā pilī kopā ar de Motvilas kundzi un senjoru Molēnu. Līdz pat vēlam vakaram tika gaidīts karalis, kurš tā arī neparādījās. Nevarēdama sagaidīt, karaliene jau vairākkārt bija sūtījusi uzzināt, vai viņš nav atgriezies. Viss liecināja, ka briest ne­gaiss. Galma dāmas un kungi pat izvairījās satikties gaiteņos un priekš­telpās, lai izbēgtu no bīstamām sarunām.

Princis jau no rīta bija devies kopā ar karali medībās. Princese bija nikna uz visiem un sēdēja savā istabā. Karaliene māte latīniski noskaitīja lūgšanu un sarunājās ar abām savām uzticamības personām tīrā kastīliešu izloksnē; viņa runāja par ģimenes darīšanām.

De Motvilas kundze, kas lieliski saprata spāņu valodu, atbildēja viņai franciski.

Pēc tam, kad visas trīs sarunu biedrenes nevainojami pieklājīgi un neizteikdamās līdz galam bija pārspriedušas, ka karaļa uzvedība dzen postā viņa laulāto draudzeni, karalieni māti un visus pārējos radus; pēc tam, kad izmeklētā formā pār de Lavaljēras jaunkundzes galvu bija raidīti visdažādākie lāsti, karaliene māte vainagoja visas žēlabas un pārmetumus ar vārdiem, kas pilnībā atbilda viņas raksturam un domāšanas veidam.

— Ēstos hijos! — viņa noteica Molēnai. Teiktais nozīmēja: „Ak, šie bērni!"

Mātes mutē šiem vārdiem ir dziļa jēga; karalienes Austrijas Annas mutē šie vārdi skanēja drausmīgi, jo viņas skumjās dvēseles dziļumi gla­bāja tik daudz noslēpumu.

— Jā, — Molēna atteica, — ak, šie bērni! Katra māte pilnībā zie­dojas viņiem.

— Viņu dēļ, — karaliene turpināja, — māte gatava atdot visu…

Karaliene nepabeidza frāzi. Viņa pameta skatienu uz Ludviķa XIII

portretu, kur bija attēlots karalis visā augumā, bālu seju, it kā bez asins lāsītes, un viņai šķita, ka vīra blāvās acis iemirdzas un uz audekla uz­gleznotās nāsis piepūšas niknumā. Viņš nevis runāja, bet draudēja.

Pēc karalienes vārdiem iestājās ilgs klusums. Molēna sāka rakņāties pa grozu ar mežģīnēm un lentēm. De Motvilas kundze, ko bija satriekusi šī zibenīgā saprašanās starp karalieni un viņas seno līdzgaitnieci, nolaida acis un, cenzdamās neskatīties, sāka divtik uzmanīgi klausīties. Viņa sa­dzirdēja vienīgi daudznozīmīgu „hm", ko noņurdēja aukle, kura bija pats piesardzības iemiesojums, un uztvēra nopūtu, kas izlauzās no karalienes krūtīm. De Motvilas kundze tūlīt pat pacēla galvu un apjautājās:

— Vai jums kaut kas sagādā ciešanas, jūsu majestāte?

— Nē. Kā tev ienāca prātā man kaut ko tādu vaicāt?

— Jūsu majestāte ievaidējās.

— Laikam tev taisnība; es nejūtos īsti labi.

— Valo kungs ir tepat tuvumā. Šķiet, viņš ir pie princeses — viņas nervi nav kārtībā.

— Vai tad tā ir slimība! Valo kungs veltīgi apmeklē princesi; viņu varētu izārstēt pavisam cits ārsts.

De Motvilas kundze atkal pameta uz karalieni izbrīnītu skatienu.

— Cits ārsts? — viņa pārprasīja. — Kurš tad?

— Darbs, Motvil, darbs… Ja nu kāds patiešām ir slims, tad tā ir mana nabaga meita — karaliene.

— Jūs tāpat, jūsu majestāte.

— Šodien man ir mazliet labāk.

— Neuzticieties savai pašsajūtai, jūsu majestāte.

It kā apliecinot de Motvilas kundzes vārdus, asas sāpes caururba ka­ralienes sirdi; viņa nobāla un atkrita krēslā, gandrīz zaudēdama samaņu.

— Manus pilienus! — viņa iesaucās.

— Tūlīt, tūlīt! — Molēna atteica un, nemaz nesteigdamās, piegāja pie skapīša, kas bija gatavots no zeltainām bruņrupuča bruņām, izņēma no tā lielu kristāla flakonu un atvērusi pasniedza karalienei.

Karaliene pielika to pie deguna, vairākas reizes dziļi ieelpoja un Čukstēja:

— Tādu galu man lēmis Dievs tas Kungs. Lai notiek viņa prāts!

— No sāpēm nemirst, — Molēna iebilda, nolikdama flakonu atpakaļ.

— Vai jūsu majestātei ir labāk? — de Motvilas kundze pajautāja.

— Jā, tagad ir labāk.

Karaliene pielika pirkstus pie lūpām, lai viņas mīlule neizpļāpātu tik­ko redzēto.

— Dīvaini, — pēc neilgas klusēšanas ieteicās de Motvila.

— Kas ir dīvaini? — karaliene atkārtoja.

— Vai jūsu majestāte atceras, kad jums pirmoreiz parādījās šīs sā­pes?

— Es atceros tikai to, ka tā bija skumja diena, Motvil.

— Ne vienmēr šī diena jūsu majestātei šķitusi skumja.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka pirms divdesmit trim gadiem, pie tam tai pašā stundā piedzima pašreizējais karalis, jūsu majestātes dižais dēls.

Karaliene iekliedzās, aizsedza seju ar rokām un uz īsu brīdi kļuva domīga. Vai tās bija atmiņas, vai pārdomas, vai vēl viena sāpju lēkme?

Molēna uzmeta de Motvilas kundzei gandrīz niknu skatienu, kas lī ­dzinājās skaļam pārmetumam. Neko nesapratusi, cienījamā sieviete, lai nomierinātu savu sirdsapziņu, grasījās lūgt viņai paskaidrojumus, bet Aus­trijas Anna, negaidīti piecēlusies no krēsla, pēkšņi ierunājās: