Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

jai ūdens pudeli un sveci. Tā pārdodamas savas preces, viņas dod ienā­kumus garīdzniecībai un vienlaikus kalpo Dievam. Viņas majestāte iz­veseļosies un uzliks tik daudz sveču, cik uzskatīs par vajadzīgu. Redzat nu, Kolbēra kungs — neļaut man tikties ar karalieni ir gandrīz tas pats, kas piedalīties atentātā pret valdnieku.

— Hercogien, jūs esat pārāk gudra sieviete, jūs man jaucat prātu. Es tomēr nojaušu, ka jūsu lielā mīlestība pret karalieni izskaidrojama ar kādu labumu, ko jūs cerat iegūt no tikšanās ar viņu.

— Vai tad es to gribu slēpt? Šķiet, jūs teicāt „kaut kādu labumu"? Tad ziniet — nevis kaut kādu, bet lielu labumu, un es to pierādīšu dažos vārdos. Ja jūs ievedīsiet mani pie viņas majestātes, man pietiks ar tiem trīssimt tūkstošiem, kurus es no jums prasīju; turpretim, ja jūs man at­teiksiet, es vēstules paturēšu pie sevis un atdošu tikai tad, ja man neka­vējoties izmaksās piecsimt tūkstošus.

To pateikusi, hercogiene apņēmīgi piecēlās kājās, atstādama Kolbēru nepatīkamās pārdomās. Kaulēties vairs nedrīkstēja; pārtraukt darījumu nozīmētu pazaudēt pārāk daudz.

— Kundze, — viņš palocījas, — priecāšos izmaksāt jums simt tūksto­šus ekiju.

— O! — hercogiene iesaucās.

— Kā es no jums saņemšu oriģinālus?

— Pavisam vienkārši, dārgais Kolbēra kungs… Kam jūs uzticaties?

Skarbais vīrs sāka neskanīgi smieties, un viņa platās, melnās uzacis

dzeltenīgajā pierē te pacēlās, te nolaidās, atgādinādamas sikspārņa spār­nus.

— Nevienam, — viņš atteica.

— Bet jūs pats taču esat izņēmums?

— Ko jūs ar to domājat, hercogien?

— Es gribu teikt, ja jūs papūlētos kopā ar mani aiziet turp, kur atrodas vēstules, tās tiktu iedotas jums personīgi, un jūs tās varētu pār­skaitīt un pārbaudīt.

— Tā gan.

— Jums jāpaņem līdz simt tūkstoši ekiju, jo arī es neuzticos nevie­nam, izņemot sevi.

Kolbērs nosarka līdz matu galiem. Kā visi, kas pārspēj pārējos rēķi­nāšanā, viņš bija sīkumaini godīgs.

— Kundze, — viņš apliecināja, — es paņemšu lidz solīto summu divu čeku veidā, pēc kuriem jūs varēsiet saņemt naudu manā kasē. Vai jūs tāds veids apmierina?

— Cik žēl, ka katrs no jūsu čekiem nav miljonu vērts, intendanta kungs!.. Tātad es jutīšos pagodināta rādīt jums ceļu.

— Atļaujiet man norīkot, lai iejūdz zirgus.

— Lejā mani gaida kariete.

Kolbērs neapņēmīgi noklepojās. Viņš pēkšņi iedomājās, ka herco­gienes priekšlikums ir tikai slazdi un varbūt pie durvīm viņu gaida ie­naidnieki, bet šī dāma, kura viņam piedāvāja pirkt noslēpumu par simt tūkstošiem ekiju, to par tādu pašu summu piedāvājusi arī Fukē kungam.

Kolbērs tik ilgi vilcinājās, ka hercogiene vērīgi ieskatījās viņam acīs.

— Vai jūs labāk vēlētos savu karieti?

— Jāatzīst, ka jā.

— Vai jūs domājat, ka es jūs vilinu slazdos?

— Hercogien, jums ir kaprīzs raksturs, turpretim es esmu paļāvīgs un baidos, ka kāds ļauns joks mani kompromitēs.

— īsāk sakot, jūs baidāties? Labi, brauciet savā karietē un ņemiet līdz tik daudz sulaiņu, cik vien vēlaties… Tikai atcerieties: to, ko mēs darām divatā, zinām tikai mēs abi, bet, ko redz vēl kāds trešais, tas kļūst zināms visai pasaulei. Galu galā es neuzstāju; lai mana kariete seko jū­sējai, un es labprāt pārsēdīšos tajā, lai brauktu pie karalienes.

— Pie karalienes?

— Vai tad jūs jau aizmirsāt? Kā! Tik būtisks punkts mūsu līgumā un jūs jau esat paguvis to aizmirst! Tātad jums tas bija tikai sīkums! Ak Dievs! Ja es to būtu zinājusi, tad prasītu divreiz vairāk.

— Hercogien, es pārdomāju. Es nebraukšu kopā ar jums.

— Patiešām?.. Kāpēc?

— Tāpēc, ka es jums bezgalīgi uzticos.

— Man ir ļoti glaimojoši to no jums dzirdēt… Bet kā es saņemšu savus simt tūkstošus ekiju?

— Te būs.

Intendants uzskribelēja dažus vārdus un atdeva papīru hercogienei.

— Jums ir samaksāts, — viņš noteica.

— Tas ir skaists žests, Kolbēra kungs, un es jums atmaksāšu ar to pašu.

To teikdama, viņa iesmējās. De Ševrēzas kundzes smiekli atgādināja ļaunu vēstošus čukstus, un ikviens, kurš jūt krūtīs trīsam jaunību, ticību un mīlestību, īsāk sakot, dzīvību, labāk klausītos vaidos nekā šajos nožē­lojamajos smieklos.

Hercogiene atpogāja korseti un izņēma nelielu, ar ugunssarkanu lenti pārsietu sainīti. Āķi padevās viņas nervozo roku straujajām kustībām, un intendanta acīm, kuru bija ieinteresējusi šī dīvainā darbošanās, atklājās nekautrīgi atsegtas, sainīša noberztas sārtas krūtis. Hercogiene turpināja smieties.

— Ņemiet, šīs vēstules rakstīja pats kardināls, — viņa skubināja. — Tās ir jūsu, un turklāt hercogiene de Ševrēza izģērbās jūsu priekšā, it kā jūs būtu… bet es negribu minēt vārdus, kas liktu jums lepoties vai kļūt greizsirdīgam. Tagad, Kolbēra kungs, — viņa turpināja, steidzīgi aiz­pogādama tērpu, — jūsu karjera ir nodrošināta; vediet mani pie kara­lienes.

— Nē, kundze. Ja nu jūs atkal izpelnīsieties viņas majestātes nežē­lastību un pilī visi zinās, ka tieši es ievedu jūs pie viņas, karaliene man to nepiedos līdz mūža galam. Man ir uzticami ļaudis pilī, kuri jūs ievedīs pie karalienes, bet es palikšu nomaļus.

— Kā vēlaties, ja tikai es iekļūstu pie karalienes.

— Kā sauc tās mūķenes, kas ārstē slimos?

— Briges māsas.

— Tātad no šī brīža jūs esat Briges māsa.

— Piekrītu, bet man tomēr vēlāk būs no tā jāatsakās.

— Tā ir jūsu darīšana.

— Nu nē, atvainojiet. Es nepavisam nevēlos, lai manā priekšā aizcērt durvis.

— Tā ari ir jūsu darīšanas, kundze. Es pavēlēšu, lai viņas majestātes dežūrvirsnieka vecākais sulainis ielaiž pilī Briges māsu ar zālēm, kas var atvieglot karalienes ciešanas. Jūs saņemsiet no manis caurlaidi, bet par zālēm un paskaidrojumiem rūpējieties pati. Es atzīšu, ka nosūtīju pie karalienes Briges māsu, bet atteikšos no de Ševrēzas kundzes.

— Pat to varat neraizēties, tik tālu nenonāks.

Kolbērs iedeva hercogienei caurlaidi un mazliet pastūma nost krēslu, aiz kura viņa stāvēja, kā aizsegu meklēdama.

De Ševrēzas kundze viegli pamāja un izgāja.

Ieraudzījis Mazarīni rokrakstu un pārskaitījis vēstules, Kolbērs pie­aicināja sekretāru un lika atsaukt parlamenta padomnieku Vanela kungu. Sekretārs atbildēja, ka padomnieks tikko ieradies, lai, kā vienmēr, ziņotu intendantam par svarīgāko parlamenta darbā šajā dienā.

Kolbērs piegāja tuvāk lampai un pārlasīja nelaiķa kardināla vēstules; viņš vairākkārt pasmaidīja, aizvien vairāk pārliecinādamies, cik vērtīgi ir de Ševrēzas kundzes iedotie dokumenti, un, atspiedis smago galvu rokās, dažus mirkļus nodevās pārdomām.

Pa to laiku kabinetā ienāca gara auguma dūšīgs cilvēks ar garenu seju un knābim līdzīgu degunu. Viņš ienāca kautrīgā pārliecībā, kas lie­cināja par elastīgu, bet tomēr stingru raksturu, kurš bija pietiekoši lokans pret kungu, kas var pamest medījumu, un stingrs pret citiem suņiem, kas varētu atņemt šo kārdinošo kumosu.

Vanelam padusē bija bieza mape; viņš to nolika uz rakstāmgalda, pie kura sēdēja Kolbērs.

— Sveiki, Vanela kungs, — Kolbērs atrāvās no savām domām.

— Sveicināti, monsenjor, — Vanels nepiespiesti atbildēja.

— Jāsaka „kungs", — Kolbērs laipni pārlaboja.