Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Nepavisam.

— No jūsu agrākajiem īpašumiem jums tomēr vēl palikusi Dampjēra. Tas nav maz.

— Jā, bet Dampjēra ir ieķīlāta, parādiem apkrauta un izpostīta, tāpat kā tās saimniece.

— Un karaliene uz to visu vienaldzīgi noskatās? — Aramiss brīnījās, ziņkārīgi vērodams hercogieni, bet neredzēdams neko, tikai tumsu.

— Jā, viņa ir visu aizmirsusi.

— Šķiet, jūs mēģinājāt atgūt viņas labvēlību?

— Jā, bet neizskaidrojamā kārtā jaunais karalis mantojis sava dārgā tēva antipātiju pret mani. Ak, jūs man droši vien atbildēsiet, ka tagad es varu radīt vienīgi antipātiju, jo vairs neesmu sieviete, pret kuru izjūt mīlestību!

— Dārgo hercogien, lūdzu, ātrāk pāriesim pie jautājuma, kas jūs at­vedis šurp; man šķiet, mēs varam viens otram izpalīdzēt.

— Es arī tā domāju. Tātad es devos uz Fontenblo divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mani tur uzaicināja jums zināmais franciskānis… Starp citu, kā jūs ar viņu iepazināties? Es mums izstāstīju par sevi, tagad jūsu kārta.

— Es ar viņu iepazinos ļoti vienkārši, hercogien. Mēs Parmā kopā studējām teoloģiju un sadraudzējāmies; vēlāk darīšanas, ceļojumi un karš mūs izšķīra.

— Vai jūs zinājāt, ka viņš ir jezuītu ordeņa mestrs?

— Nojautu.

— Cik dīvaini, ka jūs nejauši nokļuvāt tai pašā viesnīcā, kur pulcējās ordeņa aģenti.

— Tas bija vienkārši gadījums, — Aramiss mierīgi atteica. — Es ie­rados Fontenblo pie Fukē kunga, lai palūgtu audienci pie karaļa. Pa ceļam es satiku mirstošo un pazinu viņu. Pārējo jūs zināt; viņš nomira manās rokās.

— Jā, bet pirms tam atstāja jums tik lielu zemes un debesu varu, ka jūs viņa vārdā devāt visai svarīgus rīkojumus.

— Viņš patiešām uzticēja man dažus uzdevumus.

— Arī par mani?

— Es jau jums teicu. Izmaksāt jums divpadsmit tūkstošus livru. Šķiet, ka es jau parakstījos, lai jūs tos varētu saņemt. Vai tad jūs nesaņēmāt?

— Saņēmu, saņēmu! Stāsta, ka jūs, dārgo prelāt, dodat šos rīkojumus tik noslēpumaini un ar tādu karalisku cēlumu, tāpēc visi jūs uzskata par dārgā aizgājēja pēcteci.

Aramiss dusmās nosarka.

Hercogiene turpināja:

— Es par to apjautājos Spānijas karalim, un viņš izkliedēja manas šaubas. Pēc ordeņa nolikuma jezuītu mestram jābūt spānietim. Jūs neesat spānietis, un jūs nav iecēlis Spānijas karalis.

Aramiss uz to vienīgi atteica:

— Redziet nu, hercogien, jūs pieļāvāt kļūdu, un Spānijas karalis to jums parādīja.

— Jā, dārgo Aramis. Kaut gan man ienāca prātā vēl kāda doma.

— Kāda?

— Jūs zināt, ka es šo to varu izdomāt.

— O jā, hercogien!

— Jūs runājat spāniski?

— Katrs, kas piedalījies Frondā, zina spāņu valodu.

— Vai jūs dzīvojāt Flandrijā?

— Trīs gadus.

— Un Madridē?

— Piecpadsmit mēnešus.

— Tātad jūs varat pieņemt spāņu pavalstniecību, kad vien vēlaties.

— Jums tā šķiet? — Aramiss noprasīja tik naivā paļāvībā, ka her­cogiene noticēja.

— Protams… Pēc noteikumiem jānodzīvo Spānijā divus gadus un jā­prot runāt spāniski. Jums ir trīsarpus gadi… vairāki mēneši lieki.

— Kāpēc jūs to visu stāstāt, hercogien?

— Lūk, kāpēc: man ir labas attiecības ar Spānijas karali.

„Man arī nav sliktas", — Aramiss nodomāja.

— Gribat, es palūgšu, lai karalis jūs ieceļ par franciskāņa pēcteci?

— O, hercogien!

— Varbūt jūs jau esat viņa pēctecis? — hercogiene noprasīja.

— Dodu vārdu, ka ne.

— Nu, tad es varu jums palīdzēt.

— Kāpēc tad jūs to neizdarījāt de Leka kunga labā? Viņš ir talantīgs cilvēks, un jūs viņu mīlat.

— Jā, protams, bet no tā nekas neiznāca. Liksim mierā Leku; vai gribat, lai es jums izdaru šo pakalpojumu?

— Nē, pateicos, hercogien.

Viņa apklusa. „Viņš jau ir iecelts", — dāma nodomāja.

— Pēc jūs atteikšanās es vairs neuzdrošinos griezties pie jums ar lūgumu, — hercogiene de Ševrēza turpināja.

— Es vienmēr esmu gatavs jums pakalpot.

— Kāpēc gan lai es jums kaut ko lūdzu, ja jums nav varas, lai iz­pildītu manu lūgumu?

— Un tomēr varbūt es kaut ko varu izdarīt.

— Man vajadzīga nauda Dampjēras atjaunošanai.

— Ā! — Aramiss vēsi noteica. — Nauda?… Un cik jums vajadzētu, hercogien?

— Diezgan daudz.

— Zēl. Jūs zināt, ka es neesmu mestrs.

— Bet jums ir draugs, kurš ir ļoti bagāts — Fukē kungs.

— Fukē kungs? Kundze, viņš ir gandrīz izputināts.

— Man to teica, bet es nespēju ticēt.

— Kāpēc gan?

— Tāpēc, ka man ir dažas kardināla Mazarīni vēstules, pareizāk sa­kot, gan nevis man, bet Lekam, — un tajās tiek runāts par ļoti dīvainiem rēķiniem.

— Kādiem rēķiniem?

— Par kaut kādām pārdotām rentēm vai aizņēmumiem, es īsti ne­atceros. Katrā ziņā, spriežot pēc Mazarīni vēstulēm, superintendants no valsts kases aizņēmies kādus trīsdesmit miljonus. Tā ir nopietna lieta.

Aramiss sažņaudza dūres, tā ka nagi iespiedās delnā.

— Ko? — viņš iesaucās. — Jums ir tādas vēstules, un jūs neko par tām neteicāt Fukē kungam?

— Tādas lietas mēdz turēt rezervē, — hercogiene iebilda. Tās izvelk dienas gaismā, kad pienāk īstais bridis.

— Vai tagad šis brīdis ir pienācis? — Aramiss apvaicājās.

— Jā, mīļais.

— Un jūs gribat šīs vēstules parādīt Fukē kungam?

— Nē, man labāk patiktu par tām aprunāties ar jums.

— Kā redzams, jums ļoti vajadzīga nauda, ja jau jūs domājat par kaut ko tādu; jūs nemaz tik augstu nevērtējat Mazarīni kunga prozu. Bez tam, — Aramiss tikpat vēsi turpināja, — droši vien jums pašai arī nav viegli ķerties pie tādiem līdzekļiem. Tas ir cietsirdīgi!

— Ja es gribētu darīt ļaunu, nevis labu, — hercogiene de Ševrēza nepiekrita, — tad es nerunātu ne ar ordeņa mestru, ne Fukē kungu par piecsimt tūkstošiem livru, kuri man vajadzīgi…

— Piecsimt tūkstoši livru!

— Ar to pietiks. Vai jūs domājat, ka tas ir daudz? Dampljēras atjau­nošana nebūs lēta.

— Jā, kundze.

— Es varētu arī negriezties pie minētajām personām, bet doties pie savas agrākās draudzenes karalienes; viņas vīra, senjora Mazarīni vēstules būtu vislabākā rekomendācija. Es viņai palūgtu šo sīkumu un teiktu: „Jū- su majestāte, es justos pagodināta pieņemt jūs Dampjērā, atļaujiet man to atjaunot."

Aramiss neko neatbildēja.

— Par ko jūs domājat? — hercogiene jautāja.

— Es mēģinu saskaitīt, — Aramiss atteica.

— Toties Fukē kungs atņem. Es savukārt mēģinu reizināt. Mēs esam labi matemātiķi un varētu lieliski saprasties!

— Ļaujiet man padomāt, — Aramiss atbildēja.

— Nē… Starp mums līdzīgiem ļaudīm pēc tāda ievada var teikt tikai „jā" vai „nē", pie tam nekavējoties.

„Tie ir slazdi, — bīskaps domāja, — neticu, ka Austrijas Anna pie­ņems šo sievieti."

— Tātad nē? — hercogiene noprasīja.

— Es būtu ļoti pārsteigts, ja Fukē kungam patlaban atrastos piecsimt tūkstoši livru.

— Tad nav vērts par to vairs runāt, — hercogiene noteica, — lai Dampjēra pati atjaunojas, kā grib.

— Vai patiešām jūs esat tik spiedīgos apstākļos?

— Nē, es nekad nemēdzu nonākt spiedīgos apstākļos.

— Karaliene, protams, izdarīs jūsu labā to, ko nespēj superinten- dants.

— (), jā… Kā jums šķiet, vai man nevajadzētu aprunāties par šīm vēstulēm ar Fukē kungu personīgi?