Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jūs viņam atteicāt?

— Kā citādi: Ludviķis ļoti vēlas, lai viņš būtu tālu prom, un tagad ir aizskarta arī mana patmīļa; es negribu, lai runā, ka es šim jauneklim piedāvāju viskārdinošāko kumosiņu Anglijā…

— Jūs esat ļoti laipns, valdniek, — mis Stjuarte noteica ar apburošu grimasi.

— Protams, neskaitot mis Stjuarti, — karalis atvainojās. — Viņa ir karaliska ēsma, un, ja jau es esmu uz tās uzķēries, ceru, ka neviens cits to neiekāros… Tātad es netaisos ar šo jaunekli auklēties; viņš paliks šeit un šeit arī apprecēsies, zvēru jums!…

— Cerams, kad viņš būs apprecējies, tad vairs nedusmosies uz jūsu majestāti, bet būs jums pateicīgs. Te visi kā sacenzdamies mēģina viņam iztapt, ari Bekingema kungs, kurš pat atkāpjas, lai dotu viņam ceļu — kaut kas neiespējams!

— Un pat mis Stjuarte, kas uzskata viņu par apburošu!

— Valdniek, jūs man pietiekoši daudz esat licis klausīties mis Gref- tonas slavinājumos, tāpēc tagad ļaujiet man mazliet paslavēt de Braželona kungu. Starp citu, kopš zināma laika mani pārsteidz jūsu labsirdība; jūs domājat par klāt neesošiem, piedodat apvainojumus, jūs esat gandrīz pati pilnība. Kā tas gadījies?…

Kārlis II sāka smieties.

— Tāpēc, ka jūs ļaujat man sevi mīlēt.

— O, gan jau ir vēl kāds iemesls!

— Jā, es parādu laipnību manam brālim Ludviķim XIV.

— Tas nav tas.

— Nu, ja jau jūs esat tik neatlaidīga, es jums pateikšu: Bekingems uzticēja šo jaunekli manai gādībai un sacīja: «Valdniek, vikonta de Bra­želona dēļ es atsakos no mis Greftonas; dariet arī jūs tāpat."

— O, hercogs ir bruņinieks!

— Diezgan! Tagad jūs slavējat Bekingemu. Šķiet, ka jūs šodien gribat mani galīgi nomocīt.

Tobrīd pie durvīm pieklauvēja.

— Kas uzdrošinās mūs traucēt?

— Ziniet, valdniek, — Stjuarte iebilda, — jūsu „kas uzdrošinās" ska­nēja pārāk pašpārliecināti, un, lai jūs sodītu…

Viņa pati piegāja pie durvīm un atvēra.

— Ā, tas ir kurjers no Francijas! Varbūt no manas māsas? — Kārlis iesaucās.

— Jā, valdniek, ar sevišķu uzdevumu, — sulainis atbildēja.

— Lai nāk ātrāk iekšā, — Kārlis pavēlēja.

Ienāca kurjers.

— Vai jums ir vēstule no viņas augstības Orleānas hercogienes?

— Jā, valdniek, — kurjers atbildēja, — un pie tam steidzīga. Es patērēju tikai divdesmit sešas stundas, lai nogādātu to jūsu majestātei, un turklāt Kalē lieki pazaudēju trīs ceturtdaļstundas.

— Jūsu centība tiks atalgota, — karalis apsolīja, atvērdams vēstuli.

Izlasījis to, viņš sāka smieties.

— Nudien, es neko nesaprotu.

Viņš vēlreiz pārlasīja vēstuli.

Mis Stjuarte pūlējās apspiest degošo ziņkārību un izturēties cienīgi.

— Frensis, — karalis pievērsās sulainim, — lieciet, lai kurjeru pa­cienā un noliek gulēt, bet rīt viņš pie sava pagalvja atradīs maku ar piecdesmit luidoriem.

— Valdniek!

— Ej, mans draugs, ej vien! Manai māsai bija iemesls tevi steidzināt; tā ir neatliekama lieta.

Viņš sāka smieties vēl skaļāk.

Kurjers, kambarsulainis un pat mis Stjuarte nesaprata, kā izturēties.

— Ak! — karalis iesaucās, atkrizdams krēslā. — Ja iedomājas, ka tu nodzini… cik zirgus?

— Divus.

— Divus zirgus, lai atvestu tādu ziņu! Ej, mans draugs.

Kurjers aizgāja kambarsulaiņa pavadībā.

Kārlis II piegāja pie loga, atvēra to un, pabāzis galvu ārā, pasauca:

— Hercog Bekingem, dārgo Bekingem, nāciet ātrāk šurp!

Hercogs atsteidzās, paklausot aicinājumam, bet, ieraudzījis mis Stju­arti, apstājās uz sliekšņa, neuzdrošinādamies ienākt.

— Nāc iekšā, hercog, un aizslēdz durvis.

Bekingems paklausīja un, redzēdams, ka karalis ir jautrs, smaidīdams pienāca tuvāk.

— Nu, dārgo hercog, kā tev veicas ar francūzi?

— Es esmu gandrīz vai izmisis, valdniek.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka apburošā mis Greftona grib viņu par vīru, bet viņš negrib viņu par sievu.

— Tas francūzis ir tīrais lempis! — mis Stjuarte iesaucās. — Lai viņš pasaka jā vai nē. Tas vienreiz jāizbeidz.

— Jūs taču zināt, kundze, vai vismaz jums jāzina, — hercogs nopietni iebilda, — de Braželona kungs mīl citu.

— Tādā gadījumā, — karalis nāca palīgā mis Stjuartei, — lai viņš vienkārši pasaka nē.

— Bet es viņam centos iegalvot, ka viņš dara aplam, neteikdams jā!

— Tad tu viņam izstāstīji, ka Lavaljēra viņu krāpj?

— Jā, un pilnīgi nepārprotami.

— Ko viņš atbildēja?

— Tā salēcās, it kā gribētu pārlēkt pāri Lamanšam.

— Nu, tad beidzot vismaz kaut ko izdarīja! — piebilda mis Stjuar­te. — Labi kaut vai tas.

— Es viņu atturēju, — Bekingems turpināja, — un atstāju divatā ar mis Mēriju. Ceru, ka tagad viņš neaizbrauks, kā sākumā gribēja.

— Viņš gribēja aizbraukt? — karalis iekliedzās.

— Vienu mirkli man likās, ka cilvēka spēkos nav viņu noturēt; bet tad viņam pievērsās mis Mērijas acis: viņš paliek.

— Te nu tu kļūdies, Bekingem! — karalis atkal sāka smieties. — Nelaimīgajam nav glābiņa.

— Kā?

— Viņam lemts būt piekrāptam, vai vēl ļaunāk: pārliecināties par to ar savām paša acīm.

— Tālumā un ar mis Greftonas palīdzību trieciens nebūs tik stiprs.

— Nekā; viņam nepalīdzēs ne attālums, ne mis Greftonai Pēc stun­das Braželons dodas uz Parīzi.

Bekingems sarāvās, un mis Stjuarte plati ieplēta acis.

— Jūsu majestāte taču zina, ka tas nav iespējams, — hercogs iebilda.

— Diemžēl, dārgo Bekingem, tagad nav iespējams citādi.

— Valdniek, iedomājieties, ka šis jaunais cilvēks ir lauva.

— Pieņemsim.

— Viņa dusmas ir drausmīgas.

— Neapstrīdēšu.

— Ja viņš ieraudzīs savu nelaimi paša acīm, jo ļaunāk šīs nelaimes vaininiekam.

— Ļoti iespējams. Bet ko lai dara?

— Pat ja šis vainīgais būtu karalis, es negalvotu par viņa drošību! — Bekingems iesaucās.

— O, karalim ir musketieri, — Kārlis mierīgi noteica. — Es viņus pazīstu: man pašam nācās gaidīt Bluā priekšistabā. Viņam ir d'Artanjana kungs. Tas tikai ir sargs! Ja man būtu četri tādi vīri kā d'Artanjans, es nebaidītos pat no divdesmit satracinātiem Braželoniem!

— Tomēr, jūsu majestāte, padomājiet par to, — Bekingems neat­laidās.

— Izlasi un spried pats, — Kārlis II atteica, pastiepdams hercogam vēstuli. — Ko tu darītu manā vietā?

Satraukumā trīcēdams, Bekingems paņēma princeses sūtīto vēstuli un lēni to izlasīja:

„Sevis paša un manis dēļ, visu goda un labklājības dēļ nekavējoties sūtiet vikontu de Braželonu atpakaļ uz Franciju.

Jums padevīgā māsa Henriete."

— Ko tu par to teiksi, hercog?

— Nudien nezinu, — pārsteigtais Bekingems atteica.

— Vai patiešām tu man ieteiksi neuzklausīt māsu, ja viņam mani tik neatlaidīgi lūdz? — karalis ar patosu sacīja.

— Dievs pasarg, valdniek, un tomēr…

Tu neizlasīji piezīmi; tā ir apakšā, es pats to uzreiz nepamanīju.

Hercogs atlocīja lapu un izlasīja:

„Sūtu tūkstoš sveicienu tiem, kas mani mīl."

• Bekingems nobāla un nodūra galvu; lapiņa viņa pirkstos sāka trīsēt, it kā papīrs būtu pārvērties smagā svinā.

Karalis mirkli pagaidīja un, redzēdams, ka Bekingems klusē, noteica:

— Tātad lai viņš pakļaujas savam liktenim, tāpat kā mēs savam. Kat­ram jāiztukšo savs ciešanu kauss: es jau to izdzēru par sevi un savējiem; man bija jānes divkāršs krusts. Tagad pie velna visas rūpes! Hercog, pa­aicini pie manis to muižnieku.