Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kā jūs redzat, visi sazvērējušies rīkoties tā, lai mēs pavadītu kopā labāko, vai, pareizāk sakot, lielāko dienas daļu. Vakar karalis man lika sēdēt jums blakus pie galda; šodien hercogs ierosina pasēdēt kopā ar jums uz soliņa.

— Un viņš aizgāja, lai atbrīvotu vietu? — Rauls samulsa.

— Paskatieties uz to vietu, kur aleja met līkumu — tur viņš aiziet ar mis Stjuarti. Sakiet, vikont, vai pie jums Francijā arī kavalieri ir tik laipni?

— Jaunkundz, es īsti nevaru jums pateikt, kā rīkojas Francijā, tāpēc ka mani gandrīz nevar saukt par francūzi. Es esmu pabijis daudzās ze­mēs, un gandrīz visur kā karavīrs; bez tam es ilgi dzīvoju laukos. Es esmu diezgan liels mežonis.

— Anglija jums laikam nepatīk?

— Es patiešām nezinu, — Rauls nopūzdamies izklaidīgi atteica.

— Kā nezināt?

— Piedodiet, — Rauls steidzīgi izteica, papurinādams galvu un mēģi­nādams sakopot domas. — Piedodiet, es nedzirdēju.

— Ak, - meitene nopūtās, — hercogs Bekingems veltīgi mani sūtīja šurp!

— Veltīgi? — Rauls strauji pārvaicāja. — Jā, jums taisnība, es esmu drūms, un jums ar mani ir garlaicīgi. Bekingema kungam nevajadzēja jūs sūtīt pie manis.

— Tieši tāpēc, ka man nav garlaicīgi ar jums, — Mērija iebilda trī­cošā balsī, — Bekingema kungam nevajadzēja mani sūtīt šurp.

Rauls samulsis pietvīka.

— Kāpēc tad hercogs Bekingems sūtīja jūs pie manis? Viņš taču jūs mīl, un jūs mīlat viņu…

— Nē, — Mērija attrauca, — hercogs Bekingems mani nemīl, viņš mīl Orleānas hercogieni; runājot par mani, arī man nav nekādu jūtu pret hercogu.

Rauls izbrīnījies paskatījās uz meiteni.

— Vai jūs esat hercoga draugs, vikont? — viņa jautāja.

— Hercogs mani pagodina, saukdams par draugu, kopš mēs iepa­zināmies Francijā.

— Tātad jūs esat vienkārši paziņas?

— Nē, jo Bekingemas hercogs ir tuvs draugs cilvēkam, ko es mīlu kā brāli.

— Grāfu de Gišu?

— Jā, jaunkundz.

— Kurš iemīlējies Orleānas hercogienē?

— Ko jūs runājat?

— Un kuru mīl viņa, — meitene mierīgi turpināja.

Rauls nokāra galvu; mis Mērija Greftona nopūzdamās runāja tālāk:

— Viņi ir ļoti laimīgi… De Braželona kungs, atstājiet mani, jo her­cogs visai neveiksmīgi piedāvāja man jūs pavadīt. Jūsu sirds ir aizņemta ar citu, bet man jūs dāvināt savu uzmanību kā žēlastības dāvanu. At­zīstieties vien… Tas nebūtu godīgi, vikont, ja jūs neatzītos.

— Labi, es atzīstos.

Mērija paskatījās uz viņu.

Braželons izskatījās tik skaists un izturējās tik vienkārši, viņa acis raudzījās tieši un apņēmīgi, tā ka meitene nevarēja turēt viņu aizdomās par nepieklājību vai muļķību.

Viņa saprata, ka Rauls mīl citu un tā ir īsta mīlestība.

— Jā, es saprotu, — viņa izteica. — Jūs esat iemīlējies kādā francū­zietē.

Rauls paklanījās.

— Vai hercogs zina par jūsu mīlestību?

— Par to nezin neviens, — Rauls atbildēja.

— Kāpēc tad jūs izstāstījāt man par to?

— Jaunkundz…

— Pasakiet.

— Es nevaru.

— Tātad pirmo soli jāsper man. Jūs negribat atbildēt, jo tagad esat pārliecināts, ka es nemīlu hercogu un varbūt esmu iemīlējusi jūs. Jūs esat atklāts un kautrīgs cilvēks, kurš nevēlas lētas jūtas; neskatoties uz jūsu jaunību un manu skaistumu, jūs man tomēr pateicāt: „Mana mīlestība ir Francijā." Es jums pateicos, de Braželona kungs, jūs esat cēls cilvēks, un es turpmāk jūs mīlēšu vēl vairāk… kā draugs. Bet nu pietiks par mani, parunāsim par jums. Aizmirstiet, ko mis Greftona jums teica par sevi, labāk pastāstiet, kāpēc jūs esat tik bēdīgs un pēdējās dienās esat kļuvis vēl skumjāks?

Raulu līdz sirds dziļumiem aizkustināja maigā un līdzjūtīgā balss; viņš nespēja atrast atbildi, un Mērija atkal nāca viņam palīgā.

— Pažēlojiet mani, — viņa sacīja, — mana māte bija francūziete. Tātad es varu teikt, ka manī ir daļa franču asiņu un dvēseles. Tomēr pār manu francisko dedzīgumu vienmēr klājas angļu migla un splīns. Rei­zēm es redzu rožainus sapņus par reibinošu laimi, bet tad tos pārklāj migla, un tie izgaist. Tā notika arī nupat. Piedodiet man un pietiks par to. Dodiet man savu roku un izstāstiet kā draugam par savām bēdām.

— Jūs teicāt, ka jūsos rit franču asinis un jums ir franču dvēsele?

— Jā, mana māte bija francūziete; mans tēvs, būdams karaļa Kārļa I draugs, emigrēja uz Franciju; tāpēc tai laikā, kad tiesāja karali un val­dīja Kromvels, es mācījos Parīzē. Pēc tam, kad Kārlis II atguva troni, tēvs atgriezās Francijā un ļoti drīz nomira. Tad karalis piešķīra man her­cogienes titulu un palielināja manus īpašumus.

— Vai jums ir radinieki Francijā?

— Māsa, kura ir septiņus vai astoņus gadus vecāka par mani; viņa Francijā apprecējās un nu jau ir atraitne. Tā ir marķīze de Beljēra.

Rauls sakustējās.

— Vai jūs viņu pazīstat?

— Es esmu dzirdējis šo vārdu.

— Viņa arī ir iemīlējusies, un pēc viņas pēdējām vēstulēm es no­jaušu, ka viņa ir laimīga. Man, kā jau es jums teicu, de Braželona kungs, ir gan puse viņas dvēseles, bet nav ne simtās daļas viņas laimes. Pa­runāsim tagad par jums. Ko jūs Francijā mīlat?

— Jauku meiteni, tīru un maigu kā lilija.

— Ja jau viņa arī jūs mīl, tad kāpēc jūs skumstat?

— Mani sasniedza baumas, ka viņa mani vairs nemīl.

— Ceru, ka jūs tām neticat?

— Vēstulē, kurā man par to ziņo, nav paraksta.

— Anonīma! Tur slēpjas kāda nodevība, — mis Greftona sprieda.

— Paskatieties, — Rauls pasniedza meitenei jau simtiem reižu lasīto zīmīti.

Mērija Greftona paņēma lapiņu un lasīja:

„Vikont, jūs darāt pareizi, izklaidēdamies ar galma skaistulēm Angli­jā, tāpēc ka jūsu mīlestības pils karaļa Ludviķa XIV galmā ir aplenkta. Tāpēc labāk palieciet Londonā uz visiem laikiem, nabaga vikont, vai arī steigšus atgriezieties Parīzē."

— Paraksta nav? — Mērija noprasīja.

— Nav.

— Tad neticiet.

— Bet es saņēmu vēl vienu vēstuli.

— No kā?

— No de Giša kunga.

— O, tā ir cita lieta! Ko viņš jums raksta?

— Lasiet.

„Mans draugs, es esmu ievainots un slims. Atgriezieties, Raul, atgrie­zieties! De Gišs."

— Ko jūs domājat darīt? — sirdij pamirstot, vaicāja Mērija.

— Saņēmis šo vēstuli, es gribēju tūlīt lūgt karalim atļauju aizceļot.

— Kad jūs saņēmāt vēstuli?

— Aizvakar.

— Uz tās rakstīts „Fontenblo".

— Dīvaini, vai ne? Galms ir Parīzē. Vārdu sakot, es būtu aizbraucis, bet, kad es griezos pie karaļa ar lūgumu atļaut man doties prom, viņš iesmējās un noteica: „Sūtņa kungs, kāpēc jūs gribat aizbraukt? Vai tad jūsu valdnieks jūs atsauc?" Es nosarku un samulsu. Patiešām, mani taču šurp sūtīja karalis, un es neesmu saņēmis no viņa pavēli atgriezties.

Mērija sarauca uzacis un kļuva domīga.

— Un vai jūs paliksiet? — viņa jautāja.

— Es esmu spiests, jaunkundz.

— Bet tā, kuru jūs mīlat…

— Jā?

— Vai viņa jums ir rakstījusi?

— Ne reizi.

— Ne reizi? Tad jau viņa jūs nemīl?

— Vismaz kopš es aizbraucu uz Angliju, viņa man nav rakstījusi..

— Bet agrāk?

— Reizēm. O, es esmu pārliecināts, ka viņu kaut kas aizkavējis.

— Nāk hercogs: ne vārda par mūsu sarunu!

Alejas galā patiešām parādījās hercogs; viņš bija viens un smaidīdams pienāca pie runātājiem, sniegdams viņiem roku.