Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ļoti vēlos.

— Lieliski; tas ir galvenais… Saki, kādu palīdzību tu gaidi no manis?

— Ora, vispirms pasaki man, kā pusē tu esi? — Lavaljēra prasīja, paspiezdama draudzenes roku.

— Tavā, ja vien tu patiesi izturies pret mani draudzīgi.

— Princese taču uztic tev visus savus noslēpumus?

— Tad vēl jo vairāk es varu būt tev noderīga; ja es neko nezinātu par princeses nodomiem, es nevarētu tev palīdzēt, un tātad tev nebūtu nekāda labuma no pazīšanās ar mani. Draudzība vienmēr izmanto tādus savstarpējus pakalpojumus.

— Tātad tu joprojām paliksi princeses draudzene?

— Protams. Vai tev tas nepatīk?

— Nē, — Luīze, kurai šī ciniskā atklātība šķita aizvainojoša, domīgi atbildēja.

— Ļoti labi, — Montalē iesaucās, — citādi tu būtu galīga muļķe.

— Tātad tu man palīdzēsi?

— Ar lielu degsmi, ja tu man atmaksāsi ar to pašu.

— Varētu domāt, ka tu mani nepazīsti, — Lavaljēra ieteicās, skatī­damās uz Montalē ar izbrīnā plaši ieplestām acīm.

— Hm, hm! Dārgā Luīze, kopš ierašanās galmā mēs esam ļoti izmai­nījušās.

— Kā tā?

— Ļoti vienkārši: vai tad Bluā tu bija Francijas otrā karaliene?

Luīze nokāra galvu un sāka raudāt.

Montalē līdzjūtīgi paskatījās uz viņu un nočukstēja: — Nabadzīte!

Tad apķērusies piebilda:

— Nabaga karalis!

Viņa noskūpstīja Luīzi uz pieres un aizgāja uz savu istabu gaidīt Ma­likornu.

Slimībā, kas pazīstama ar vārdu ,.mīlestība", sākumā lēkmes atkār­tojas bieži, pēc tam tās kļūst arvien retākas.

Noskaidrojuši šo vispārīgo aksiomu, turpināsim mūsu stāstu.

Nākamajā dienā, tas ir, dienā, kad karalis bija noteicis pirmo tikšanos pie de Sentenjana, Lavaljēra, atbīdījusi aizslietni, ieraudzīja uz grīdas ar karaļa roku rakstītu zīmīti.

Zīmīte bija iebīdīta no apakšējā stāva pa spraugu parketā. Pa to va­rēja iekļūt tikai šis papīrītis, bet neviena nekautrīga roka vai ziņkārīgs skats pa to nevarēja iespiesties.

Tā bija Malikorna iecere. Viņš nevēlējās, lai karalis būtu pateicību parādā tikai de Sentenjanam, un tāpēc nolēma pats uzņemties pastnieka lomu.

Lavaljēra alkatīgi izlasīja zīmīti, kurā bija noteikta satikšanās divos un doti paskaidrojumi, kā paceļama lūka.

Klāt bija pierakstīts „Uzposieties".

Pēdējais vārds meiteni pārsteidza, bet vienlaikus arī nomierināja. Laiks vilkās lēni. Beidzot pienāca īstā stunda. Precīza kā priesteriene Hēro* Luīze pacēla lūku, tiklīdz pulkstenis bija divreiz nositis, un lejā ierau­dzīja karali, kas sniedza viņai roku atbalstam.

Hēro — dievietes Afrodītes priesteriene Hellespontā. Katru nakti pāri līcim pie viņas peldēja viņas iemīļotais Lenadrs. Par bāku viņam kalpoja uguns, ko Hēro aizdedza tornī. Kad reiz gaisma nodzisa, Lenadrs noslīka. To uzzinājusi, Hēro izmisumā metās no torņa jūrā.

Šī uzmanība viņu dziļi aizkustināja.

Kad Lavaljēra bija nokāpusi, pie viņas smaidīdams pienāca grāfs un, eleganti palocīdamies, pateicās par izrādīto godu.

Pēc tam viņš pagriezās pret karali un piebilda:

— Valdniek, viņš ir atnācis.

Lavaljēra nemierīgi paskatījās uz Ludviķi.

— Jaunkundz, — karalis teica, — es jūs lūdzu pagodināt mani un nokāpt šeit ar noteiktu nodomu. Es uzaicināju ļoti labu mākslinieku, kurš prot pilnībā atveidot līdzību, un vēlos, lai jūs atļautu viņam uzgleznot jūsu portretu. Starp citu, ja jūs to pieprasīsiet, portrets paliks jums.

Lavaljēra nosarka.

— Redziet, mēs te būsim pat ne trīs, bet četri, — karalis turpinā­ja. — Ja jau mēs nevaram būt divatā, tad te būs tik daudz viesu, cik vien jūs vēlaties.

Luīze paslepšus paspieda karaļa roku.

— Ja jūsu majestāte vēlas, mēs varam pāriet blakusistabā, — de Sen­tenjans ierosināja.

Viņš atvēra durvis un ielaida savus viesus.

Karalis gāja aiz Lavaljēras, jūsmodams par viņas sārtam perlamutram līdzīgo kaklu, pār kuru slīga gaišas matu cirtas.

Lavaljēra bija gaišpelēkā zida kleitā; ahātu kaklarota izcēla viņas ādas bālumu. Mazajās, daiļajās rokās viņa turēja atraitnīšu un Bengālijas rožu pušķi, kuru kā aromātiska vāze vainagoja tulpe ar pelēki violetām zied­lapiņām, kas dārzniekam bija prasījušas piecus sūra darba gadus, bet karalim — piecus tūkstošus livru.

Istabā, kuras durvis de Sentenjans tikko bija atvēris, stāvēja jauns cilvēks samta tērpā ar skaistām, tumšām acīm un kupliem melniem matiem.

Tas bija mākslinieks.

Audekls jau bija sagatavots, uz paletes zaigoja krāsas.

Mākslinieks paklanījās de Lavaljēras jaumkundzei, ziņkārīgi nopētī­dams savu modeli, tad atturīgi sveicināja karali, it kā viņš būtu parasts muižnieks. Pēc tam mākslinieks aizveda Luīzi pie viņai sagatavotā krēsla un piedāvāja apsēsties.

Meitene apsēdās graciozā un nepiespiestā pozā: rokās ziedi, kājas izstieptas uz spilvena. Lai skatiens būtu dabiskāks, mākslinieks piedāvāja viņai ar kaut ko nodarboties.

Smaidošais Ludviķis XIV atlaidās uz spilvena pie savas iemīļotās kājām.

Lavaljēra ar ziediem rokās sēdēja, atspiedusies pret krēsla atzveltni, bet karalis, skatīdamies augšup, vai aprija viņu acīm.

Dažas minūtes mākslinieks ar labpatiku pavēroja šo ainu, bet de Sen­tenjans izjuta skaudību.

Mākslinieks ātri ieskicēja uzmetumu; jau pēc pirmajiem otas vilcie­niem no pelākā fona sāka izdalīties romantiska seja ar lēnprātīgām acīm un zeltīto matu ierāmētie sārtie vaidziņi.

Iemīlējušies runāja maz, visu laiku skatīdamies viens uz otru. Reizēm viņu acis raudzījās tik dedzīgi, ka māksliniekam nācās pārtraukt darbu, lai Lavaljēras vietā neuzgleznotu Ericīnu. [4]

Tad talkā nāca de Sentenjans: viņš deklamēja dzejoļus vai arī pa­stāstīja kādu notikumu Patrī [5] vai talmana de reo [6] stilā.

Kad Lavaljēra nogura, visi atpūtās.

Gleznas aksesuāri bija gan ķīniešu porcelāna paplāte ar vislabākajiem augļiem, kādus vien varēja atrast, gan arī heress, kas dzirkstīja kā topāzs sudraba biķeros, bet māksliniekam vajadzēja iemūžināt tikai seju, vis­gaistošāko no visa apkārtējā.

Ludviķis reiba no mīlestības, Lavaljēra no laimes, bet Sentenjans — no godkārības.

Tā pagāja divas stundas; kad pulkstenis nosita četri, Lavaljēra pie­cēlās un pamāja karalim.

Ludviķis arī pameta savu vietu, piegāja pie gleznas un izteica māks­liniekam dažus komplimentus.

De Sentenjans uzlielīja līdzību, ko varēja manīt jau pēc pirmā seansa.

Savukārt Lavaljēra sarkdama pateicās māksliniekam un iegāja bla­kusistabā, kur viņai sekoja ari karalis, pasaucis līdzi de Sentenjanu.

— Līdz rītam, vai ne? — Ludviķis griezās pie Luīzes.

— Bet, ja nu pie manis kāds ienāk un nesastop mani?

— Nu un tad?

— Kas ar mani notiks?

— Jūs esat bailule, Luīze!

— Bet ja nu pēc manis atsūta princese?

— Vai tad nekad nepienāks tāda diena, kad jūs pati lūgsiet mani nerēķināties ne ar ko un nešķirties no jums? — karalis pārmeta.

— Tai dienā es būšu neprātīga, valdniek, un jums nevajag mani klau­sīt.

— Līdz rītam, Luīze.

Lavaljēra nopūtās, tad, nespēdama pretoties karaļa lūgumama, tikko dzirdami izdvesa:

— Ja jūs tā vēlaties, valdniek, tad līdz rītam.

To pateikusi, viņa viegli uzkāpa pa trepēm un pazuda.

— Ko jūs teiksiet, valdniek? — Sentenjans apvaicājās, kad viņa bija nozudusi.