Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Luīze uzņēma pavēli braukt tikpat lēnprātīgi un padevīgi kā pirms tam rīkojumu palikt.

Sirds dziļumos viņa ļoti priecājās un nodomaja, ka princeses lēmuma maiņa ir mierinājums, kas sūtīts no debesīm.

Būdama ne tik attapīga kā Montalē, viņa visu izskaidroja ar nejau­šību.

Kad visi galminieki bija aizbraukuši uz Senžermēnu, izņemot slimos, tos, kas bija krituši nežēlastībā vai izmežģījuši kājas, Malikorns de Sen­tenjana karietē atveda savu galdnieku un ieveda istabā, kas atradās zem Lavaljēras istabas.

Devīgā atalgojuma vilināts, galdnieks tūlīt pat ķērās pie darba.

No galma meistariem bija paņemti vislabākie instrumenti, starp tiem arī zāģis ar tik asiem zobiem, ka ar to varēja pārzāģēt ūdenī guļošus ozola bluķus, kas bija cieti kā dzelzs. Tāpēc darbs veicās ātri, un drīz vien četrstūrains griestu gabals starp divām sijām nokrita tieši rokās de Sentenjanam, Malikornam, galdniekam un vienam sevišķi uzticamam su­lainim, kas bija nācis pasaulē, lai visu redzētu un dzirdētu, bet neko nespētu izteikt.

Pēc Malikorna jaunā plāna caurums tika izzāģēts stūri. Lūk, kāpēc.

Lavaljēras istabā nebija ģērbtuves, un torlt Luīze palūdza lielus aiz­slietņus, kas varētu aizstāt šķērssienu. Viņas lūgums tika izpildīts.

Aizslietņi ļoti labi aizsedza caurumu grīdā, kuru bez tam meistarīgi nomaskēja arī galdnieks.

Pēc tam, kad bija izzāģēts caurums, galdnieks uzrāpās Lavaljēras ista­bā un no parketa gabaliņiem izgatavoja lūku, ko nepamanītu pat pie­redzējusi acs.

Malikorns bija visu paredzējis. Lūkai pielika rokturi un divus šar- nīrus. Rūpīgais Malikorns par diviem tūkstošiem livru nopirka arī nelielas vītņu kāpnes.

Kāpnes izrādījās mazliet par garām, bet galdnieks nozāģēja dažus pakāpienus, un tad tās bija pašā laikā.

Kaut gan kāpnēm bija jāiztur karaliska nasta, tās pie sienas piestip­rināja tikai ar divām skrūvēm. Tieši tāpat tās turējās pie grīdas.

Āmuriem apakšā palika spilventiņus; zāģa zobi bija kārtīgi ie eļļoti, bet rokturis aptīts ar vilnas audumu. Bez tam pašus trokšņainākos darbus paveica nakti un agri no rīta, tas ir, Lavaljēras un princeses prombūtnes laikā.

Kad ap diviem dienā galms atgriezās Palērojālā un Lavaljēra uzkāpa savā istabā, viss bija kārtībā; neviena skaidiņa vai gruzītis nerādīja, kas te nupat darīts.

Sentenjans tā centās sava karaļa labā, ka savainoja pirkstus, pārplēsa kreklu un izlēja milzum daudz sviedru. Viņa delnas bija pārklātas ar tulznām: kamēr ritēja darbi, viņš visu laiku turēja trepes. Turklāt viņš pašrocīgi vienu pēc otra atnesa piecus kāpņu posmus, katru divus pakā­pienus lielu.

Vārdu sakot, ja karalis būtu varējis redzēt grāfa dedzīgo darbošanos, viņš būtu tam pateicīgs uz mūžīgiem laikiem.

Kā jau Malikorns ļoti precīzi bija paredzējis, galdnieks pabeidza dar­bu divdesmit četru stundu laikā. Viņš saņēma astoņpadsmit luidorus un bija sajūsmā, jo parasti tādu naudu varēja nopelnīt pusgadā.

Neviens pat nenojauta, kas noticis de Lavaljēras jaunkundzes istabā.

Nākamās dienas vakarā, kad Lavaljēra tikko bija atgriezusies savā istabā, stūrī atskanēja brīkšķis.

Viņa pārsteigta paskatījās uz to pusi, no kuras atskanēja troksnis. Brīkšķis atkārtojās vēlreiz.

— Kas tur ir? — viņa pārbijusies izdvesa.

— Es! — atbildēja pazīstamā karaļa balss.

— Jūs!… Jūs!… — Luīze iekliedzās, domādama, ka redz sapni. — Bet kur jūs esat?… Kur jūs esat, valdniek?

— Šeit, — karalis atbildēja, atbīdīdams aizslietni un parādīdamies kā rēgs istabas kaktā.

Lavaljēra iekliedzās un drebēdama atkrita krēslā.

Luīze ātri atguvās no izbija. Karalis izturējās tik godbijīgi, ka viņa atguva mieru, ko viņa parādīšanās bija iztraucējusi. Redzēdams, ka mei­tene brīnās, kā viņš šeit iekļuvis, Ludviķis viņai sīki izskaidroja kāpņu iekārtošanu un visādi centās viņu pārliecināt, ka viņš nav nekāds spoks.

— Ak, valdniek, — Luīze, apburoši pasmaidīdama un papurinādama zeltaino galviņu, viņam teica, — es pastāvīgi domāju par jums; nav tāda brīža, kad nabaga meitene, kuras noslēpumu jūs noklausījāties Fontenblo un kuru neatlaidāt uz klosteri, nedomātu par jums.

— Luīze, es esmu sajūsmā!

Lavaljēra skumji pasmaidīja un turpināja:

— Bet, ak vai, valdniek, jūsu asprātīgā izdoma mums nevar dot ne­kādu labumu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka šī istaba nepasargā no nejaušiem princeses apmeklē­jumiem; dienā te ik pa brīdim ienāk manas draudzenes; ja es ieslēgšos, tad nodošu sevi; tas būtu tāpat, kā uzrakstīt uz durvīm: „Nenāciet, te ir karalis". Šo pašu brīdi var atvērties durvis, un jūsu majestāti ieraudzīs šeit kopā ar mani.

— Tad mani droši vien noturēs par spoku, — karalis smiedamies noteica. — Neviens nesapratīs, kā es te nokļuvu. Tikai spoki var iet cauri sienām un griestiem.

— Ak vai, valdniek, var iznākt liels skandāls! Nabaga galma dāmas jau tā tenkotāji nesaudzē, bet kaut kas tāds vēl nav dzirdēts.

— Un kādi no visa tā ir jūsu secinājumi, dārgā Luīze?… Pasakiet, es vēlos zināt.

— Nepieciešams, — piedodiet, ja es runāšu cietsirdīgi…

Ludviķis pasmaidīja.

— Es klausos.

— Nepieciešams, lai jūsu majestāte iznīcinātu kāpnes un visas šīs ie­rīces; valdniek, apdomājiet, ja jūs te ieraudzīs, būs tik lielas nepatikšanas, ka viss mūsu tikšanās prieks tiks sabojāts.

— Dārgā Luīze, — karalis maigi atbildēja, — arī bez kāpņu iznīci­nāšanas var izdomāt, kā izvairīties no šīm nepatikšanām.

— Vai tad ir vēl kāda iespēja?

— Jā. Luīze, es mīlu jūs vairāk nekā jūs mani, jo mana izdoma snie­dzas tālāk.

Meitene paskatījās uz iemīļoto. Ludviķis pastiepa roku, un viņa to maigi paspieda.

— Jūs teicāt, — karalis turpināja, — katrs, kas vien vēlas, var te ienākt un ieraudzīt mūs kopā?

— Jā, valdniek. Arī pašlaik, kad mēs sarunājamies, es visa trīcu.

— Piekrītu; bet mūs neieraudzīs, ja jūs pa šīm trepēm nokāpsiet uz apakšējo istabu.

— Ko jūs runājat, valdniek? — izbiedētā Lavaljēra iesaucās.

— Jūs mani īsti nesaprotat, Luīze, ja uzreiz sākat dusmoties; bet vai jūs zināt, kam pieder apakšējās istabas?

— Grāfam de Gišam.

— Nē. De Sentenjana kungam.

— Patiešām? — Luīze iesaucās.

Šis vārds, kas tik priecīgi izlauzās meitenei no sirds dziļumiem, sa­jūsmināja karali kā zibenīga salda nākotnes jausma.

— Jā, de Sentenjanam, mūsu draugam.

— Bet, valdniek, es nevaru arī kavēties pie de Sentenjana kunga, — Lavaljēra iebilda.

— Kāpēc gan nevarat, Luīze?

— Tas nav iespējams, nē, nē!

— Man liekas, ka karaļa apsardzībā viss ir iespējams.

— Karaja apsardzībā? — viņa pārprasīja, ar mīlestību skatīdamās Ludviķa acīs.

— Jūs taču ticat manam vārdam?

— Kad jūs neesat klāt, ticu, valdniek; bet, kad jūs esat kopā ar mani, kad es dzirdu jūsu balsi un redzu jūs, es vairs nekam neticu.

— Ak Dievs, kas tad var jūs pārliecināt?

— Es zinu, ka par karali tā šaubīties nedrīkst, bet man jūs neesat karalis.

— Paldies Dievam, es tā ceru! — Paklausieties, ko es izdomāju: vai jūs apmierinās trešās personas klātbūtne?

— De Sentenjana kunga klātbūtne? Jā.

— Nudien, Luīze, jūsu neuzticīgums mani aizvaino.