Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Katrā gadījumā tas būs labs iemesls pierādīt karalim, ka viņš ne velti reizēm sauc mani par savu draugu, — de Sentenjans atteica, aiz labpatikas pietvīcis, — un par šo iemeslu, mans dārgais Malikorn, man būs jāpateicas jums.

— Vai jūs nebūsiet aizmāršīgs? — Malikorns smaidīdams apvaicājās.

— Kā gan kaut ko tādu var aizmirst!

— Grāf, man nav gods būt karaļa draugam, es esmu vienkārši viņa kalps.

— Ja jums šķiet, ka uz tām trepēm es atradīšu zilo lenti, tad es domāju, ka tur būs arī jūsu muižnieka patents.

Malikorns palocījās.

— Tagad atliek tikai sākt pārcelšanos, — de Sentenjans noteica.

— Nedomāju, ka karalis iebildīs. Palūdziet viņam atļauju.

— Tūlīt steigšos pie viņa.

— Bet es iešu pie galdnieka.

— Kad viņš ieradīsies pie manis?

— Šovakar.

— Neaizmirstiet par piesardzību.

— Es viņu atvedīšu ar aizsietām acīm.

— Es jums iedošu vienu no savām karietēm.

— Bez ģerboņa.

— Vienu sulaini arī. Protams, bez livrejas.

— Loti labi, grāf.

— Bet Lavaljēra?

— Kas jūs satrauc?

— Ko viņa teiks, ieraudzījusi, ko mēs darām?

— Varu jums galvot, ka tas viņu izklaidēs.

— Un kā vēl!

—Es pat esmu pārliecināts, ka viņa aiz ziņkārības pati nokāps lejā, pat ja karalim nebūs drosmes uzkāpt pie viņas.

— Cerēsim, — Sentenjans sacīja.

— Jā, cerēsim, — Malikorns atkārtoja.

— Tātad es eju pie karaļa.

— Un pareizi darāt.

— Cikos atnāks galdnieks?

— Astoņos.

— Kā jūs domājat, cik ilgi viņš strādās?

— Ko tad jūs gribējāt? Ja gribi atvērt paradīzes durvis, tad vispirms tām jābūt pieklājīgā izskatā.

— Jums taisnība. Uz drīzu redzēšanos, dārgo Malikorn.

Sajūsmināts par tikko dzirdēto un nākotnes perspektīvu apburts, de Sentenjans devās uz de Giša istabām.

Pirms ceturtdaļstundas grāfs nebūtu atdevis savas istabas pat par mil­jonu, bet tagad, ja vajadzētu, viņš pats būtu gatavs to maksāt par ie­kārotajām istabām.

Taču viņam neviens tādas prasības neizvirzīja. De Giša kungs nemaz vēl nezināja, kuras telpas viņam ierādītas, un bez tam bija tik slims, ka pārcelšanās viņu nemaz neinteresēja.

Tāpēc de Sentenjans bez kādam grūtībām dabūja de Giša istabas, bet savas atdeva Danžo kungam, kurš grāfa pārvaldniekam piemaksāja seštūkstoš livru un uzskatīja, ka noslēdzis varen izdevīgu darījumu.

Danžo istabas palika de Gišam.

Grūti gan bija teikt, vai de Gišs tajās kādreiz dzīvos pat pēc visām šīm pārmaiņām.

Danžo kungs jutās tik sajūsmināts, ka viņam nenāca ne prātā turēt aizdomās de Sentenjanu par kaut kādiem savtīgiem nolūkiem.

Stundu pēc lēmuma pieņemšanas Sentenjans jau bija abu istabu saimnieks. Vēl desmit minūtes vēlāk Malikorns iegāja pie viņa kopā ar tapsētāju.

Pa to laiku karalis ne reizi vien taujāja pēc de Sentenjana, bet viņa istabās sūtņi atrada tikai Danžo, kurš viņus sūtīja tālāk uz Giša ista­bām.

Tas radīja aizkavēšanos, un karalis jau kļuva nepacietīgs, kad, pa­visam aizelsies, Sentenjans atsteidzās pie sava pavēlnieka.

— Tātad arī tu mani pamet, — Ludviķis XIV noteica žēlā balsī, kādā droši vien pirms astoņpadsmit gadsimtiem Cēzars bija teicis: „Un arī tu, Brut!"*

— Valdniek, — Sentenjans taisnojās, — es neesmu pametis jūsu ma­jestāti, bet es patlaban biju aizņemts ar pārcelšanos.

— Kādu pārcelšanos? Man likās, ka tu pārcēlies jau pirms trim die­nām.

— Jā, valdniek. Man tomēr šeit bija neērti, un es pārceļos uz pretējo

ēku.

— Tad jau man bija taisnība, tu mani pemet! — karalis iekliedzās. — Tas ir par daudz! Tiklīdz es aizrāvos ar sievieti, visa mana ģimene ap­vienojās, lai izrautu to no manām rokām. Man bija draugs, kam es uz­ticēju savas bēdas un kurš man palīdzēja tās pārciest, — un, lūk, šis draugs noguris no manām žēlabām un pamet mani, pat nepalūdzis at­ļauju!

Kajs Jūlijs Cēzars (100-44g. p.m.ē.) — romiešu karavadonis, rakstnieks, valsts darbinieks. No 45.g. diktators. Sazvērnieki, aristokrātiskās republikas piekritēji viņu nogalināja senātā. Marks Jūnijs Bruts (85-42g. p.m.ē.) — Cēzara draugs, vēlāk pie­dalījies sazvērestībā pret diktatoru. Frāzi „Un arī tu, Brut!" Cē­zars izteica, kad ieraudzīja savu slepkavu vidū Brutu.

Dc Sentenjans iesmējās.

Karalis apjauta, ka tik negodbijīga izturēšanās slēpj kādu noslēpu­mu.

— Kas tad noticis? — Ludviķis XIV bija ieinteresēts.

— Valdniek, draugs, par kuru karalis tik slikti izsakās, vēlas pamē­ģināt atdot savam pavēlniekam zaudēto laimi.

— Tu sagādāsi man iespēju redzēt Lavaljēru? — Ludviķis XIV strauji ievaicājās.

— Valdniek, droši es to vēl nevaru apgalvot, bet…

— Bet?…

— Bet es ceru.

— Kā? Kādā veidā? De Sentenjan, pasaki man. Es gribu zināt, kāds ir tavs viltīgais plāns. Es tev ļoti gribu palīdzēt ar visu varu, kāda man ir.

— Valdniek, — dc Sentenjans atteica, — es pats vēl īsti nezinu, kā rīkošos, bet man ir pamats domāt, ka rīt…

— Tu teici rīt?

— Jā, valdniek.

— Kāda laime! Bet kāpēc tu pārcelies?

— Lai labāk pakalpotu jūsu majestātei.

— Kā tad ar to tu varēsi man labāk pakalpot?

— Vai jus, jūsu maicstāte, zināt, kur atrodas grāfam de Gišam ierā­dītās istabas?

— Jā.

— Tādā gadījumā jūs zināt, kurp es pārceļos.

— Tagad zinu, bet vienalga neko nesaprotu.

— Kā, valdniek! Vai tad jūs nezināt, ka virs šīm telpām atrodas divas istabas?

— Kādas?

— Vienā dzīvo de Montalē, bet otrā…

— Otrā de Lavaljēra, vai ne?

— Tieši tā, valdniek.

— Tagad es beidzot sapratu! Tā ir laimīga doma, de Sentenjan. To var iedomāties tikai draugs un dzejnieks; ļaudams man tuvināties viņai, kad visa pasaule grib mūs izšķirt, tu izdari manā labā vairāk nekā Pilāds Orestam vai Patrokls Ahillejam.*

—Valdniek, — de Sentenjans smaidīdams teica, — ja jūs būtu no­klausījies manu plānu līdz beigām, šaubos, vai tad jūs apveltītu mani ar tik krāšņiem salīdzinājumiem. Ak, valdniek, esmu pārliecināts, ka daudzie galma puritāņi nešaubīdamies novērtēs mani ne visai glaimojoši, kad uz­zinās, ko es vēlos darīt majestātes labā.

—De Sentenjan, es vai mirstu no nepacietības; es tvīkstu ilgās; es neizturēšu līdz rītdienai… Rīt! Līdz rītdienai ir vesela mūžība.

— Valdniek, ja vēlaties, varat izklaidēties pastaigā.

— Varbūt kopā ar tevi; mēs parunāsim par taviem plāniem un par viņu.

— Nē, valdniek, es palikšu mājā.

— Ar ko tad lai pastaigājos?

— Ar dāmām.

— Nekādā ziņā!

— Valdniek, tā vajag.

— Nē, nē un tūkstoškārt nē! Es pārcietīšu drausmīgās mokas at­rasties pāris soļu attālumā no viņas, redzēt viņu, pieskarties viņas kleitai un nepārmīt ne vārdu. Nē, es atsakos no šīm mokām, kuras tu uzskati par laimi, bet kuras patiesībā ir spīdzināšana, kas dedzina manas acis un salauž sirdi; redzēt "viņu citu klātbūtnē un nedrīkstēt atklāt, ka es viņu mīlu, kaut gan visa mana būtne ir mīlestības pārņemta un pauž šo mī­lestību visiem. Nē, es esmu devis sev vārdu nekad vairs to nedarīt, un es to turēšu.

— Valdniek, uzklausiet mani.

— Neko negribu dzirdēt, de Sentenjan.